Egils Līcītis: Tāds humors tautai nepatīk 2
Sākotnēji cilvēki domāja, ka politiķi vienkārši āzējas. Zinādami, ka tautai patīk humors, grib izjokot nodokļu maksātājus. Āre, apstākļos, kad augstskolas un slimnīcas spiestas darboties izdzīvošanas režīmā, kad policijas iecirkņi strādā uz sabrukuma robežas, kad mediķiem nepietiek naudas algu paaugstināšanai un Labklājības ministrija, pārrakņājot rezerves, ar grūtībām atradusi divus miljonus eiro kompensācijai pastam par pensiju piegādi mājās, valdošās koalīcijas jokupēteri un prakvasti paredzējuši no budžeta desmitkāršot finansējumu politiskajām partijām.
Vai par to organizāciju ģenerālsekretāriem zelta zobus ieliks, sapirksies štātes partiju biedrenēm un alkoholiskos dzērienus biedriem, vai iegādāsies birojiem orgtehniku – kopētājus, papīru maļamos aparātus un kapučīno kafijas automātus? Varbūt šobrīd kādai nabadzīgākai partijai, jaunajiem projektiem ir tik grūti sadzīves apstākļi, ka jāiztiek ar salmiem guļai, ka ēdienreizē palaiza sāli un uzdzer ūdeni, bet badā neviens partijnieks, vai viņš kreisais, labējais vai centrists, nav nomiris, un parlamentā ievēlētie, kā opozīcijā, tā pozīcijas guļvietās tiek labi atalgoti, veģetē ērtībās un komfortā.
Zināms, kroņa maizē uzbarojušies politiķi pieraudājuši pilnas šņupdrānas, kādi pazemojumi jācieš no privātiem sponsoriem ar bārzdām un hūtēm, kuri izmanto deputātus savtīgu mērķu labā, un ka partiju sekmīgākas darbības nodrošināšanai vajag vairāk uzšķiņķot raušus. Tomēr pilsoņi ir apraduši ar šiem argumentiem. Kur tie gadi, kopš izdomāta elektrība, un drīz “Rail Baltica” dzelzceļa līnija mūs savienos ar Rietumeiropu – cilvēki vairs netic pātarošanai un māņiem par partijām, kuras kļūšot godīgākas, demokrātiskākas un ražīgākas, ja tām maksās desmitreiz vairāk kāpostā.
Otrkārt, vēlētāji kā darba devēji ir neizpratnē – kāpēc saeimieši, ne aci nepamirkšķinājuši, vēlas nodarīt skādi budžetam – ierakstīt zaudējumos piecus miljonus, bet ne vella neklapato, lai partijām piesaistītu papildspēkus? Piectūkstoš galvu partijā taču nodrošinātu saimniecību ar darbaspēku, ar aktīvistiem visās nozarēs no karavīriem līdz muzikālās audzināšanas pedagogiem, un ar pietiekamu finanšu līdzekļu kapitālu. Tikām mūsu saucamie politiskie spēki funkcionē kā sīkas interešu grupas, nepapūloties iekasēt ne centa biedru naudā un ziedojumos.
Treškārt, kurš būs lielākais ieguvējs no budžeta līdzekļu piešķīruma? Pēdējās parlamenta vēlēšanās balsis visvairāk ieguvusī “Saskaņa”, un nāktos maksāt skanošo arī 2% barjerai pāri tikušam Ždanokas uzņēmumam – Latvijas krievu savienībai. Līdz ar to nodokļu maksātāji kritīs par upuri forsmažoram (nepārvaramam) apstāklim, ka ar budžeta naudu nāktos uzturēt nevis tradicionāli iebalsoto mazāko ļaunumu, bet arī ieceļotāju – kolonistu atbalstīto lielāko ļaunumu.
Nav mazsvarīgs apsvērums, ka algas pielikums jānopelna. Vai Latvijā audzētie politiķi lielā skaitā apveltīti ar patriotismu un Dzimtenes mīlestību, ka tauta būtu ar mieru bez kavēšanās degsmi bagātīgi atalgot? Vai zināt, kuram politiskam spēkam raksturīga kompetence, stingra stāja, spēcīga un labi attīstīta morāle, augsta darba kultūra un politiskas atbildības sajūta, lai vēlētāju skopums momentā tiktu aizskalots un viņi piekristu desmitkāršot samaksu par veiktajiem sabiedriski derīgajiem pakalpojumiem? Ak nav tāda? Tad politiķi lai pastāv un pagaida ar cepuri rokās.
Ja partiju barošanu pēc spēkavīru normām nesvītro no budžeta, tad ar tik kuriozām izdarībām vadošie politiķi iesēdīsies plančkā, sabojās attiecības ar balsstiesīgiem iedzīvotājiem, partiju kontaktā ar vēlētājiem pazemināsies temperatūra un iestāsies lūzums. Tādā gadījumā varas partijas paliek ar pagalam nespodrām izredzēm savākt balsis 14. Saeimas vēlēšanās.