“Tādas cenas, kādas bija 2019. un 2020. gadā, vairs neatgriezīsies!” Panke par “jostu savilkšanu” 83
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piena produktu cenas aug ne pa dienām, bet stundām, līdztekus kāpj arī izejvielu iepirkuma cenas, pārsniedzot pat Vācijas līmeni. Pienrūpnieki vairs nevarot savilkt kopā galus un ceļ trauksmi, ka bez valsts atbalsta gaidāmi bankroti. Vai stāvoklis tiešām ir tik dramatisks, stāsta “Food Union” grupas uzņēmuma “Rīgas piena kombināts” padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke.
Pienrūpniecība ir viena no krīzēs visvairāk rūdītajām nozarēm, pārdzīvojusi Krievijas embargo, krasus piena iepirkuma cenu lēcienus, tomēr vienmēr kritusi uz kājām un spējusi līdzsvarot krīzi pašu spēkiem. Šobrīd atkal tiek zvanīti trauksmes zvani. Kas notiek?
H. Panke: Visi nozares uzņēmumi strādā izmaksu disproporcijā. Iepērkot pienu, kam pēdējos mēnešos ir jau 40% sadārdzinājums, iepērkot enerģētiskos resursus, palīgmateriālus, kur klāt nākuši jau 30% cenas, veicot obligātos pasākumus saistībā ar klimata prasībām, ražotāji vairs nespēj pārdot preci par izmaksām atbilstošu cenu. Nenoliedzami, šī ir kārtējā krīze, kurai līdzīgas esam piedzīvojuši iepriekš, taču šoreiz ir izteikta globālā pieprasījuma un piedāvājuma asimetrija.
Globālā deficīta ātrai dzēšanai pasaulē notiek strauja izejvielu iepirkšana tādu industriālo produktu kā sausā vājpiena un sviesta ražošanai. Cenas ceļas nepārtraukti. Tie komersanti, kuri piedalās deficīta dzēšanā, iepērk pienu par augstām cenām, savukārt tie pārstrādātāji, kuriem ir ilgtermiņa līgumi ar tirdzniecības iestādēm un kuri strādā vietējam tirgum, spiesti konkurēt ar augstajām piena iepirkuma cenām. Mēs ļoti labi izprotam zemnieka, piena ražotāja, situāciju.
Arī viņam aug enerģētisko resursu, slāpekļa minerālmēslu cenas, kas negatīvi ietekmē augkopību un lopkopību. Piena vienības ražošanas izmaksas aug arī Zaļā kursa prasību dēļ, bet ražas samazinās – tās ir problēmas, kuras jāapmaksā pārstrādātājam, lai piena ražotājs vispār saglabātu dzīvotspēju. Tāpēc mums neizbēgami būs jāceļ gatavo produktu cenas. Gada laikā tās pakāpeniski paaugstinājām par 20–25%, taču tas ļoti apdraud apgrozījumu. Ja veikalu plauktos redzams lielāks cenas pieaugums, tad tas jau attiecināms uz pašu tirgotāju.
Vai ilgtermiņa līgumi nepalīdz?
Jā, mēs jau ilgstoši runājam par ilgtermiņa līgumiem, tie labi darbojas Vācijā, Zviedrijā, Polijā un Igaunijā. Ķīles pārtikas institūta pētnieks Holgers Tīle aprēķinājis, ka no industriālo biržas produktu cenas atvasinātā piena cena ir 54 eirocenti par kilogramu, vienlaikus Vācijā decembra vidējā iepirkumā cena bija 40,7 centi. Tas tāpēc, ka vācu piena pārstrādes uzņēmumiem ir ilgtermiņa līgumi, ar kuriem viņi iepērk pienu un iespējamās pirktspējas līmenī ražo produktus savam patērētājam.
Tas pats Igaunijā, kur cena apmēram 35–36 centi. Mums šī cena decembrī bija tieši tāda pati kā Vācijā un janvārī, kā izskatās, Latvijā piena iepirkuma cena būs augstāka nekā Vācijā. Tātad Vācijā un Igaunijā ilgtermiņa iepirkuma līgumi darbojas, bet pie mums tie nav īpaši populāri. Tomēr cenšamies šos līgumus padarīt tādus, kas vieš uzticību, tāpēc iepirkuma cenu ceļam atbilstoši biržas produktu pieaugušajai cenai. Jāatzīst, ka daži ražotāji tomēr ir aizgājuši pie uzņēmumiem, kas iepērk pienu industriālo produktu ražošanai ar cerību, ka tas turpināsies ilgtermiņā.
Izmaksu vilciens traucas uz priekšu, bet kurā brīdī būs atdure? Vai cenu kulminācija sasniegta vai vēl tikai būs un kad tas beigsies? Vai pastāv risks, ka viens otrs uzņēmums bankrotēs?
Tas ir laika jautājums, kurā viss individuāli atkarīgs no konkrētā uzņēmuma. Šobrīd uzņēmumi sedz izdevumus no apgrozāmajiem līdzekļiem, no investīciju līdzekļiem, kas bija paredzēti attīstībai, tostarp arī to uzdevumu risināšanai, ko prasa jaunie zaļie noteikumi. Katrs mēģina izdzīvot, kā var, cerot sagaidīt situācijas normalizēšanos.
Grūti paredzēt, kad tas beigsies, bet esmu pārliecināts, ka industriālais produktu deficīts samazināsies. Kad izejvielu izmaksas atkal satiksies ar patērētāja iespējām pirkt produktus, dzīve aizies puslīdz normālās sliedēs. Kad tas notiks, grūti paredzēt, bet cerams, ka tas ir dažu mēnešu, nevis gadu jautājums. Tomēr tādas cenas, kādas bija 2019. un 2020. gadā, vairs neatgriezīsies, jo patērētājs gribot negribot būs spiests ar savām izmaksām tuvināties produktu cenām.
Kas notiks ar pārstrādātājiem? Diemžēl jau ir vairāki uzņēmumi (“Elpa” un “Rankas piens”. – Aut. piez.), kuri pārtrauca programmas “Skolas piens” piegādes, jo vairs nespēj nosegt šīs programmas izmaksas. Nākamais paziņojums būs par piegāžu pārtraukšanu veikaliem, jo nevarēs nosegt arī šīs izmaksas. Varētu teikt, ka ar šiem diviem paziņojumiem ir sācies bīstams process.
Tātad katrs uzņēmums izmisīgi ķepurojas, kā vien var. Izklausās, ka palēnām iestājas haoss vai tomēr tas ir tikai kārtējais izaicinājums, ar kuru tiksiet galā?
Tas ir izaicinājums. Nozare pagaidām vēl turas pie līgumiem, kas saista ražotājus ar tirgotājiem un patērētājiem. Stabilitāte ir ārkārtīgi svarīga ne tikai uzņēmumiem, bet arī patērētājiem un valstij. Tiktāl nekāda haosa nav. Bet tas var sākties brīdī, kad izmaksas kļūs nepanesamas.
Tad sāksies piegāžu atteikumi un līgumu laušana. Veikalu plaukti tukši nepaliks, bet kas parādīsies vietējās produkcijas vietā? Lētāka importa pārtika, protams. Aptaujas liecina, ka cilvēki labprāt pērk Latvijas preci, jo tā ir svaiga, veselīga, ar ierastu garšu utt., kamēr lētākai pārtikai bieži vien grūti saprotama izcelsme un vērtība. Būs skumji, ja notiks šāda nomaiņa.
Latvijā nesen ienākušajā vācu lielveikalu tīklā sviestu var nopirkt par 6,45 eiro/kg, kamēr vietējais maksā līdz pat 12 eiro. Skaidrs, ka tīkls turēs cenu, bet jūs nevarat atļauties nolaisties zem pašizmaksas. Ko darīt patriotiskam pircējam, kuram “uzgāzušies” arī apkures rēķini, bet sviestu uz maizes tik un tā gribas?
Godīgi sakot, pašreizējos apstākļos tas nav atkarīgs tikai no pārstrādātāja. Tā ir arī pircēja izšķiršanās par labu vienam vai otram produktam.
Par atbalstu runājot – ja nu pēkšņi valdība atrod tādas iespējas, kādi varētu būt kritēriji un vai tam jābūt vienreizējam maksājumam vai ilglaicīgam?
Neprasām neko ilglaicīgu. Ticam, ka, patēriņa cenām pieaugot un ražošanas izmaksām samazinoties, situācija stabilizēsies. Izanalizējot izmaksas un spējas piekļūt rezerves resursiem, esam sprieduši, ka adekvāts atbalsts būtu 56 eiro par vienu iepirktā piena tonnu uz četriem mēnešiem – decembri, janvāri, februāri, martu. Tas būtu daļējs atbalsts izmaksu segšanai. Ar pārējo jātiek galā pašiem – tie ir efektivitātes, jostas savilkšanas jautājumi, mazāk svarīgu funkciju atmešana vai iesaldēšana utt.
Ja vietējā tirgū ir tik slikta situācija, bet pasaulē ir industriālo produktu deficīts, varbūt elastīgāk jāpārliek akcenti uz eksportu?
Tā nebūs izeja. Protams, ir uzņēmumi, kuri veiksmīgi kombinē lētākus produktus vietējam tirgum ar industriālo sviestu un pulveri pasaules tirgum. Saņemtā nauda par eksportu palīdz daļēji atslogot cenu vietējā tirgū. Tā ir pareiza stratēģija, bet jautājums ir – kāda kurā uzņēmumā ir vietējā un eksporta tirgus produktiem proporcija.
Strādāt tikai ar šiem diviem industriālajiem produktiem ir riskanti – kopš brīža, kad iestājāmies ES, ļoti laba cena šiem produktiem bijusi tikai četrus gadus. Arī citu ES valstu pieredze rāda, ka ilgtermiņā ienesīgākais un stabilākais tomēr ir vietējais tirgus un augstas pievienotās vērtības produktu eksports.
Kā mainījusies patērētāju uzvedība kovidlaikā – vai iezīmējas pārejošas tendences un arī tādas, kas paliks uz visiem laikiem?
Patērētāja uzvedību ļoti nosaka noskaņojums. Ir labi gadi, kad cilvēkiem viss kārtībā un tad prece iet labi, apgrozījums palielinās utt. Bet ir krīzes periodi, kad cilvēkiem nav noskaņojuma tērēties. Piena produkti ir pirmās nepieciešamības prece, ko cilvēks prognozējamos apjomos patērē visos laikos.
Taču visiem, tostarp arī sabiedrības viedokļa veidotājiem, būtu jāpiestrādā pie jautājuma par patēriņa apjomu – tas Latvijā joprojām ir zemākais Baltijā. Te savs vārds būtu sakāms gan pienrūpniekiem, gan zinātniekiem un sociologiem. Lai gan aizvien vairāk modē nāk aizvietotāji, pienu un gaļu diez vai aizstās sintētiski produkti, kuru ražošana turklāt nemaz nav zaļāka nekā parasta normāla lopkopība.
