“Tāda putra, kāda tagad notiek pasaulē, tāda nekad nav bijusi!” Saruna ar Aivaru Hermani, kurš gatavojas apaļajai jubilejai
0
7.martā savu 70. dzimšanas dienu svinēs mūziķis un komponists Aivars Hermanis. Īpašajā dienā viņš kāps uz skatuves, lai mūzikas namā “Daile” aizvadītu jubilejas koncertu kopā ar sev tuviem laika un domubiedriem. Sarunā īsi pirms dzimšanas dienas Hermanis atzīst, ka izjūt gan prieku, gan skumjas, jo, visticamāk, šis būs viņa pēdējais jubilejas koncerts.
Kā jūs ar šodienas acīm raugāties atpakaļ uz laiku, kad tikko sākāt spēlēt ģitāru?
“Atceros sevi no kādiem četriem, pieciem gadiem. Man tēvs, kā daudzi latvieši, bija Sibīrijā. Kad viņš atgriezās, viņš atveda ģitāru – finiera kasti. Ja to sauktu par ģitāru, tas būtu ļoti liels kompliments tai kastei, bet kāda bija, tāda bija. Tai bija septiņas stīgas. Atceros, ka padomju laikā tādas rūpnieciski ražoja. Maksāja septiņus rubļus. Tēvs neko daudz nespēlēja – prata trīs akordus, un tā ģitāra vienkārši mētājās mājās, bet man kā bērnam bija liela interese. Mēģināju izvilināt kādas skaņas.
Tajā laikā ģitāras tikpat kā neviens nespēlēja. Liepājā bija viens vīrs, kurš spēlēja ģitāru restorānā. Viņš bija vijolnieks – Zigmāra Liepiņa tēvs Jānis Liepiņš. Viņš mācēja sešstīgu skaņojumu. Tā sagadījās, ka gan viņam, gan manam tēvam bija laivas vienā un tajā pašā piestātnē.
Man toreiz bija kādi septiņi gadi, kad saņēmu dūšu pieiet pie viņa un pajautāt, kā pareizi jānoskaņo ģitāra.
Viņš uz noplēstas avīžu malas ar zīmuli man uzrakstīja, kā tas jādara. Kad sapratu, kādā veidā ģitāra skaņojas, tad sākās īstā ģitāras pasaule. Soli pa solim virzījos uz priekšu.”
Kad sapratāt, ka vēlaties ģitāru spēlēt profesionāli?
“Sapratu, ka vēlos būt profesionāls muzikants laikā, kad sāku spēlēt restorānā Liepājā, bet āķis lūpā radās, kad es, būdams 8.klases skolnieks, spēlēju kopā ar 11.klases čaļiem. Viņi gribēja izdancināt meitenes un vajadzēja kādu, kas spēlē ģitāru. Es apmēram tos akordus zināju. Sāku pa vienam, diviem gabaliem mācīties un tad jau bija āķis lūpā.
Pēc 8. klases iestājos mūzikas vidusskolā, bet ģitāra jau kā šķira vispār nebija. Iestājos pūtēju nodaļā un spēlēju fagotu, bet tad uz Liepāju atnāca skaista dāma – ebrejiete, kura ieprecējās Liepājā. Kā izrādījās, viņa bija beigusi ģitārspēli mūzikas institūtā Maskavā. Es un vēl viens tā laika mans vienaudzis bijām pirmie viņas klienti. Pārgāju no pūtēju nodaļas, vajadzēja gadu ilgāk mācīties, bet tas bija brīdis, kad ģitāru sāku tā pamatīgāk spēlēt –
trenējos sešas, septiņas stundas dienā, bet vakaros trīs, četras stundas spēlēju krogā. Un tā trīs, četrus gadus.
Gribot negribot, iemācies spēlēt, tik daudz trenējoties.”
Kā profesionāls mūziķis-ģitārists Aivars Hermanis ir spēlējis grupās: “Suvenīrs”, “Tip-Top”, “Modo”, “Opus”, “Remix”, Raimonda Paula ansamblī, Latvijas Valsts Televīzijas un Radio orķestrī, Gunāra Rozenberga Bigbendā, “Stabu ielas džess” orķestrī, Laimas Vaikules grupā. Sadarbojies ar Latvijas Valsts Simfonisko orķestri, Liepājas Simfonisko orķestri.
Kā mūziķis izpildītājs piedalījies aptuveni 60 LP, CD albumu ierakstos. Kā studijas mūziķis piedalījies vairāk nekā 1000 skaņdarbu ierakstos. Vairākus gadus strādājis starptautiska skaņu ierakstu projekta ietvaros ASV. Komponējis un aranžējis mūziku kino filmām un televīzijas pārraidēm. Vairāk nekā 100 dziesmu un instrumentālu skaņdarbu autors. Latvijas skaņu ierakstu balvu “Zelta mikrofons” ieguvējs un daudzkārtējs nominants.
Tik daudz ir radīts. Vai jubilejas koncerts būs atskats uz paveikto?
“Jā, koncerts būs retrospektīvs. Pirmajā daļā būs instrumentāla mūzika – mani instrumentālie skaņdarbi un tie skaņdarbi, kas man pašam patīk un ir atstājuši iespaidu uz manu muzikālo karjeru. Būs dzirdami skaņdarbi arī no manas un Raimonda Macata pēdējās plates, ko ierakstījām Covid-19 laikā, netiekoties, bet pārsūtot viens otram failus internetā.
Koncerta otrajā daļā būs manas populārākās dziesmas un ne tikai. Tās dziedās solisti, ar kuriem man ir koncertprogrammas – Aija Vītoliņa, Laimis Rācenājs, kā arī ilggadīgie partneri Igo un Ieva Akuratere.
Izklausās, ka būs īpaši skaista svētku sajūta.
“Nedaudz arī skumja sajūta, jo, visticamāk, šis būs pēdējais šāda veida koncerts.” Hermanis smejot nosaka, ka diez vai sekos 75. vai 80. gadu jubilejas koncerti: “Es jau tagad laidīšu plusā, zinot, ka vidēji vīrieši Latvijā dzīvo līdz 69 gadiem.
Protams, ka tā fizioloģija liek par sevi manīt. Lai tagad sevi uzturētu formā, daudz jātrenējas mājās, daudz vairāk jāspēlē gammas un etīdes nekā tad, kad man bija 20,30 gadi. Tagad vairs tādus ātros, virtuozos gabalus, kas ir kā atrakciju spēle, piemēram, “Kamenes lidojums”, koncertos atļauties izpildīt vairs nevaru – nav tādas veiklības vairs, bet grēks sūdzēties, dzīve ir izdevusies.
Sakiet, lūdzu, vai jūtaties droši Latvijā?
“Es diezgan ļoti sekoju līdzi politikai un varu teikt, ka tāda putra, kāda tagad notiek pasaulē, tāda nekad nav bijusi. Jācer uz to labāko. Es jūtos reāli. Man nav tādas instiktīvas bailes. Man arī nav bail nomirt, jo man dzīvē viss ir noticis, man nav ko zaudēt. Es saprotu gados jaunos cilvēkus, kuriem ir sapņi, vērtības, kuras grib realizēt, un tagad kaut kādi lielie onkuļi te spēlītes spēlē, protams, stulbi. To var saprast. Dzīvoju pārliecībā, kā Dievs būs lēmis, tā arī būs. Un bez Dieva ziņas nekas šajā pasaulē nenotiek.”
