Guna Roze: Es nepievēru acis, piecēlos un protestēju. Tāda bija mana – pelēkā zvirbuļa – izvēle 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja nebūtu pelēku zvirbuļu, kanārijputniņus nebūtu ar ko salīdzināt,” teic Ziedonis “Pelēkajā pasakā”. Tā jau ir aksioma, ka glītais vēl jo skaistāks izskatās līdzās neglītajam; lielās lietas kļūst vēl lielākas uz mazo fona un otrādi.
Ja pasaulē, valstī vai ģimenē nenotiek patiesi būtiskas lietas, katra sīkā var šķist ārkārtēja. Pat bērna iesnas var izvērsties par ģimenes drāmu, ja visi pārējie ir veseli.
Cilvēks ik dienu izdarot vismaz divtūkstoš izvēļu – mazu un lielāku. Bet katra izvēle taču sākas ar apzinātu vai neapzinātu salīdzināšanu – pat vispelēcīgākajā sīkumā.
Acīmredzot tā ir vēlme pelēkajā saskatīt košo, skumjajā – gaišo, no labākā izvēlēties vislabāko.
Tomēr senču gudrība atgādina, ka visas nelaimes sākoties no salīdzināšanas. Pat neapmierinātība ar dzīvi rodoties no pārāk labas dzīves. Piekrist vai nepiekrist var, vienīgi apskatot kontekstu, kādā atziņas paustas.
Katra no tām ir piemērojama laikam, kādā dzīvojam. Ja padomju cilvēks kaut tikai pašķirstīja ārzemju žurnālu, viņam tapa skaidrs, ka citur cilvēki dzīvo labāk.
Jā, tolaik šī atziņa, ja tika pausta skaļi, varēja būt lielas nelaimes aizsākums. Deportācijas nedēļā par to nevar nedomāt.
Manā apziņā uz “lielā” vietu beidzamajā laikā pretendē cilvēku neiecietības izpausmes divos kultūras paveidos: sociālajā kultūrā un tai kultūrā, ar ko saprotam visus mākslas veidus.
Abos izjūtu naidpilnu spiedienu, kas vērsts pret konkrētu, masu prātos izdomātu Bubuli, kura nav, bet ar kuru mūs biedējuši vecāki, kas ticēja, ka visas nelaimes sākas no salīdzināšanas.
Abus “lielā” pretendentus gribētos izspiest no prāta kā nebijušus, taču tas nav iespējams. Arī tāpēc, ka jebkura acu pievēršana baro to vilku, kurš dzimis, lai saplosītu.
Amerikā cenšas uzspiest rasu karu. Un izdodas, – pasaulē notiek protesti pret rasismu pat tur, kur rasisma nav. Draugu Londonā – britu puisi, kurā nav ne kripatiņas rasisma, draugi – mūziķi presē, lai arī viņš izjustu “white guilt”.
Cilvēce trako. Vieni protestē pret šo “white guilt” presingu, otri antirasisma vārdā kurina rasu naidu.
Paziņa Amerikā teic, ka daudzviet iesūtīta gvarde, lai izkliedētu protestētājus. Policisti šauj ar gumijas lodēm uz žurnālistiem, lai atšautu vēlmi atspoguļot realitāti.
Tikmēr medijos un sociālajos tīklos notiek karš starp “covididiotiem” un “covidofobiķiem”. Labāk neatklāt, pie kuriem piederi, jo otrs viedoklis atriebsies, sitot ne jau pa tēmu, bet tur, kur sāpētu visjūtamāk.
Tāda, lūk, izskatās mūsdienu demokrātija.
Privātā sarunā draudzene sacīja: “Tagad mēs redzam, kā notika kaimiņu nodošana Sibīrijas sarakstiem.”
Deportāciju atceres nedēļā sociālās kultūras aina iegūst konkrētu apveidu. Mediji notiekošo rāda kā kino, bet neviens neliekas saprotam, ka tās ir realitātes, ko būvējam PAŠI, nevis ziepju operas scenāristi.
Pasaulē notiekošais kā uz delnas atklāj, ka naidu kurina indivīdu slimīga sava vienīgā un pareizā viedokļa aizstāvēšana.
Un satraucoši, ka starp agresīvajiem indivīdiem ir arī populāras, cienītas personas, kuru viedoklī ieklausās. Arī Latvijā.
Ja nebūtu šā globālā fona, mans lielais notikums būtu šābrīža sīkais.
Proti, lielāko neizpratni, netaisnības sajūtu un arī protestu manī pēdējo vismaz trīsdesmit gadu laikā izraisīja kāds kultūras projektu konkursa komisijas lēmums vienā no projektiem līdz pat nullei noraidīt autoratlīdzības literātiem.
Joks? Diemžēl ne, jo tajā pašā konkursā tika atbalstīti projekti, kur, piemēram, mūziķu un aktieru honorāri bija divdesmit reižu lielāki.
Kāpēc vienas Mūzas darbs ir mazvērtīgāks par citu? Kā un kurā brīdī tas vēsturiski radies?
Rakstnieks romānu raksta gadiem ilgi. Jā, ne gluži astoņas stundas dienā, tomēr, sadalot gala beigās saņemto honorāru ar patērēto laiku, var nesanākt pat 80 eiro mēnesī.
Turklāt literāts nevar ar savu garadarbu doties turnejās un par katru uzstāšanos nopelnīt simtus, pat tūkstošus, kā tas iespējams mūziķiem ar vienu un to pašu programmu.
Tad kāpēc tieši literāts ir zvirbulis kanārijputniņu barā? Es nepievēru acis: piecēlos un protestēju. Tāda bija mana – pelēkā zvirbuļa – izvēle.
