“…Tad labāk mirt” 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mūžībā devies dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis un brīvības cīnītājs Knuts Skujenieks (1936. gada 5. septembris – 2022. gada 25. jūlijs).
Tā reiz teica Knuts Skujenieks, runājot par principiem, kurus cilvēks savā dzīvē nodot nedrīkst.
Sarētojusī āda uz delnām un saliektie, mezglotie pirksti, kas pēdējā laikā neklausīja spalvai, šis Mordovijas lēģera mantojums, dīvaini disonēja ar dzirkstīgo acu skatienu. Skujenieka cilvēciskā pašcieņa bija desmit, pat simtkārt spēcīgāka un jaudīgāka par okupācijas varas viņam nodarīto pazemojumu, ieslogot lēģerī.
Dzejnieks nepaguris cīnījās par latviešu valodas labskanību, sniedzot medijiem asprātību pilnas intervijas ar dažādu citvalodu nezāļu invāzijas izsmieklu. Reiz sniegotā ziemā mūsu norunātajā tikšanās dienā redakcijas autoparku bija piemeklējusi tehniska ķibele kā nepārvarama vara, un es pie Knuta Skujenieka mājas vārtiņiem Salaspilī izkāpu no balta busiņa ar uzrakstu “santehnika” uz sāniem. Ieaicināta istabā, izvilku diktofonu, bloknotu… Kas tev tur ārā palika, gaidot mašīnā? Nu, vienkārši mans personiskais vīrs, atveda ar firmas busiņu, ko nu traucēs… Lai tūlīt nāk iekšā! Galertu ēdīsiet? Nē, sīpolu tur nav, jo mans dēls arī tos neēd, mājas saimnieks atvairīja pēdējos iebildumus. Kārtām un kastām, statusiem un amatiem, subordinācijas latiņu līmeņrāžiem un citiem mūsu sabiedrības vizuļiem Knuta pasaulē īpašas nozīmes nebija. Gluži kuru katru jau savā privātumā viņš neielaida, bet mājās cilvēkus uzņēma vienkārši un sirsnīgi.
“Knuts Skujenieks bija no tiem retajiem latviešu pēckara literātiem, kas neizdabāja okupācijas varai, nebija partijā, nesadarbojās ar čeku, neziņoja par saviem kolēģiem un nepildīja okupantu noteikumus,” tagad man saka Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Edvīns Šnore, “lielākā daļa jau šos noteikumus pildīja, darīja, ko liek, un tāpēc viens otrs tika izbīdīts saulītē kā “tautas” dzejnieks ar visiem materiāliem labumiem, kas nāk šim statusam līdzi. Skujenieks savu vietu izcīnīja pats ar savu talantu un vīra stāju.”
Knuts Skujenieks ir otrais 4. maija kluba iedibinātās valstiskuma balvas ieguvējs tūlīt aiz mācītāja Jura Rubeņa, kurš to saņēma pērn. Par apbalvojumu Knuts zināja. Tikai saņemt nepaguva. Arī par godu šim notikumam sagatavoto runu, tā arī nepateiktu, viņš paņēmis sev līdzi.
“Apbalvojumu bija iecerēts pasniegt šomēnes, 21. augustā, un mēs ar Veltu Čebotarenoku nupat pirms trim nedēļām apspriest visas nianses par dzejnieka nokļūšanu uz svinīgo ceremoniju Rīgas pilī bijām ieradušies viņa mājās Salaspilī, kuras, kā teica Skujenieks pats, derētu par muzeju tāpat kā, piemēram, “Kalna Kaibēni”, jo te esot visa viņa dzīve,” stāsta Dainis Īvāns. “Knuts izrādīja savas relikvijas, apbalvojumus, dzejas grāmatas un no dažādām pasaules valstīm nākušus dāvinājumus. Par spīti visam, kam viņš gājis cauri, joprojām dzirkstīja tā pati smalkā humora izjūta. Knuts prata jokot. Un mēs runājām arī par Ukrainu, kas Knutu satrauca tāpat kā lielāko daļu Latvijas cilvēku. Viņam šī sāpe bija jo liela, jo Mordovijas nometnēs dzejnieks bija sēdējis kopā ar ukraiņiem un iemācījies tur arī ukraiņu valodu. No Knuta uzzināju, ka Padomju Savienībā vislielākais politieslodzīto skaits bijis tieši ukraiņu tautības. Krievijas uzbrukumu Ukrainai Knuts ļoti pārdzīvoja. Zinu, ka viņš bija ukraiņu atbalsta mītiņā Salaspilī, kur runāja par to pašu, uz ko ceram mēs visi, ka varbūt beidzot cilvēcei ar ukraiņu asins cenu izdosies to sarkano jeb brūno rasismu uzvarēt. Ar Knutu man ir pastarpinātas attiecības arī caur vienu no manām mazmeitām. Jau vairākus gadus viņa, desmitgadīga meitene, sarakstās ar dzejnieku. Mana mazmeita ir salaspiliete, Salaspils vijolīšu ansambļa dalībniece un vairākkārt ar studiju uzstājusies Knuta dzimšanas dienā. Kad vijolnieku ansamblis atskaņojis Bēthovena “Odu priekam”, jubilārs vienmēr cēlies kājās, tā apliecinādams, ka ir Eiropas cilvēks. Viņi abi sarakstījās diezgan regulāri, īpaši pandēmijas laikā, turklāt nevis caur datoru, bet vēstules rakstīja ar roku un sūtīja pa pastu. Kad nu abi ar Veltu bijām atbraukuši pie Knuta, viņš teica: visas tās vēstules, ko Paulīna man rakstīja, es glabāju… Un Paulīnai arī tās ir. Jo es teicu, ka Knuta vēstules ir milzīga vērtība un tās jāglabā. Tie, kas dzīvojuši vienā laikā ar Knutu, ir saskārušies ar mūžību, ar Knuta ģēniju un neaptverami bagātu cilvēku. Protams, ne laicīgā, bet morālā un intelektuālā izpratnē. Un mēs visi esam šīs bagātības laimīgie mantinieki. Knuts nebija lielīgs cilvēks, taču apzinājās, ka viņa padarītais ir labs darbs. Viņš neliekuļoja – ko nu es… Sevis paveiktā lielumu saprata un apzinājās, rādīja grāmatas savā plauktā, sacīdams – nav daudz… Bet teiktajā varēja saklausīt pašapziņu, ka to var atstāt mantojumā citiem, par ko nav jākaunas un ar ko latviešu tauta varēs ilgi lepoties.”
Atmodas laikā Knuts Skujenieks piederēja latviešu “smagajai artilērijai”. Uz tādiem kā viņš, kas izgājuši cauri nometnēm un nevienu nav nodevuši, varēja paļauties. Kā vēlāk stāstījuši Knuta ieslodzījuma biedri, jau tajos drūmajos laikos viņš ar pilnīgu pārliecību teicis – Latvija būs brīva! Latvija ir skaistākā valsts, un tāda tā jāveido, un nevienam mēs to neatdosim! Un Knuts Skujenieks to apgalvojis un tā runājis laikā, kad Latvija savu neatkarību vēl pat nebija atguvusi. “Tādi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki kā Knuts Skujenieks apbedījuma vietu būtu pelnījuši Brāļu kapos tāpat kā Lāčplēša ordeņa kavalieri, kur paaudžu paaudzēm viņus atrast un atcerēties – re, kur atdusas mūsu varoņi,” uzskata Dainis Īvāns.
Literatūrzinātnieks, dzejnieks Ronalds Briedis teic, ka ir dzejas metri un dzejas kilometri: “Knuts Skujenieks dzejā man vienmēr licies ārkārtīgi individuāla un ne ar vienu citu nesajaucama balss, kas apbrīnojamā veidā saistās ar kaut ko ārkārtīgi latvisku un reizē visas nācijas mentalitātei piemītošu. Te savu lomu nospēlējusi viņa milzīgā pieredze atdzejošanā, jo, atdzejojot no pārdesmit valodām ne vien dažādu dzejnieku, bet tautasdziesmu tekstus, tie iegūst negaidītu latviskuma kolorītu. Knuta Skujenieka dzejai ir raksturīgs meistarīgi izkopts, viņa valodas izjūtai organiski piemītošs emocionāls spriegums, kas balstās slēptu paradoksu lietojumā. Piemēram, rindās “Kad vilnis pieceļas un nāk, un atduras pret neredzamu krastu…”. Viņa pirmos trīs krājumus Juris Kronbergs savulaik salīdzināja ar latviešu “Dievišķo komēdiju”. Būdams poliglots, Knuts Skujenieks visus latviešu dzejniekus aicināja studēt valodas, atdzejot no tām, lai Latvijas literatūras telpā ieplūstu plašāki ūdeņi.” Knuts ir atdzejojis neskaitāmus autorus no portugāļu, ukraiņu, slovēņu, poļu, maķedoniešu, zviedru, dāņu un citām valodām, un viņa teksti atdzejoti uz ukraiņu, itāliešu, vācu, zviedru, igauņu, bulgāru un citām valodām.
Knuta Skujenieka dzeja iedvesmojusi daudzus dažādu paaudžu latviešu komponistus. Viņu mūzika Skujenieka dzejā ieplūdusi kā skaistā sudraba trauka ietvarā. Saraksts ir garš un žanriski dažāds. Tajā ir komponisti Imants Kalniņš un Mārtiņš Brauns, Raimonds Pauls un Uldis Stabulnieks, kurš saraksta vienu no atpazīstamākajām dziesmām ar Knuta Skujenieka dzeju “Mēmele”, un arī jaunie. Dziesminieka Goran Goras jeb Jāņa Holšteina-Upmaņa pirms vairākiem gadiem izdotais pirmais albums latviešu valodā “Mosties” iznāca ar Knuta Skujenieka dzeju. Leģendārais rakstnieks ir albuma visu divpadsmit dziesmu vārdu autors. “Nav tā, ka astoņdesmit gadus vecs kungs uzrakstījis dzejoļus trīsdesmit gadus jaunam dziesminiekam,” toreiz sacīja Goran Gora, “šī ir tāda ar izteiktu laika atstarpi divu trīsdesmitgadnieku saruna caur mūziku un dzeju.” Dzeja bija tapusi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kurus Knuts pavadīja izsūtījumā, un tur sarakstītos dzejoļus kopā ar vēstulēm sūtīja savai sievai. Pirms astoņiem gadiem par savu mīlestības caurstrāvoto albumu Goran Gora sacīja, ka tā atslēga meklējama tituldziesmā “Mosties!”, kas mudina uz garīgu atmošanos visplašākajā nozīmē. “Mosties!” nebūt nav par pamošanos no rīta, kā to varētu domāt, jo šajā tituldziesmā ir arī šādas rindiņas: “Mosties mana sirds”, un šis Knuta vēstījums vedina domāt par gara atmošanos, pašapziņas pamošanos, par ļoti lielām, dziļām un garīgām vērtībām, kuras ir jāpamodina pašam sevī, kuras no malas neviens nevar iekustināt. Līdz ar to viss albums ir tāds mudinājums – mosties katram iekšēji, jo tikai tā mēs varēsim pamosties visi kopā.
Knuts Skujenieks atgriezās no lēģera trīsdesmit trīs gadu vecumā. Dziedātājam Daumantam Kalniņam pērn programmas “Drošinājums” – ar Knuta Skujenieka dzeju – radīšanas brīdī arī bija trīsdesmit gadu. Skujenieks izsūtījumā rakstīja dzeju, Daumants Kalniņš pandēmijas laikā komponēja un dziedāja. Sniegā kaisītā sēkla atkal bija sagaidījusi pavasari, uzdīgusi. Pēc gadu desmitiem…
Daumants Kalniņš saka: “Knuta dzejā mani saistīja tās ārkārtīgi cilvēciskais un patiesais kodols. Viņš bija vieds, sīksts vīrs, bet par spīti visam pārciestajam no dzejnieka staroja neviltota labestība un sirsnība.”
Knutam Skujeniekam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (1995), Literatūras gada balva “Par mūža ieguldījumu” (2010), Baltijas Asamblejas balva (2008) un citas balvas, arī ārzemju. 1994. gadā mūsu leģendārais dzejnieks kļūst par Spānijas Katoļu baznīcas Izabellas ordeņa komandoru, viņš ir Norvēģu Karaliskā Nopelnu ordeņa bruņinieks, titulus varētu saukt vēl un vēl…
Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze šajās dienās sociālajos tīklos pavēstīja: “Mums abiem ar Ronaldu Briedi reizi gadā bija nerakstīta tradīcija sagatavot un no Latvijas Rakstnieku savienības nosūtīt zviedru akadēmijai pieteikumu par Knutu Skujenieku Nobela prēmijai literatūrā. Zviedri reizēm atbildēja, ka esot saņēmuši. Reizēm neatbildēja. Nu mūsu Nobela kandidāts aizgājis. Ausīs skan Knuta par lēģeri teiktie vārdi – ir lietas, kur nedrīksti piekāpties, jo tad ar tevi ir cauri. Tad labāk mirt. Tas ir principa jautājums.”
Uzziņa
Knuts Skujenieks
• Dzejnieks un rakstnieks Knuts Skujenieks dzimis rakstnieka Emīla un aktrises Marijas Skujenieku ģimenē. Gadu pēc Knuta nākšanas pasaulē 1937. gadā mirst viņa māte Marija Zauerhāgena. Knuts ar brāli Leonu nonāk pie vecvecākiem Jura un Annas Skujeniekiem Bauskas apriņķa Kurzemes pagastā Mūru dzirnavās. 1944. gadā kara laikā Knuta tēvs dodas prom no Latvijas un emigrē uz Ameriku, un Mūru dzirnavas aiziet postā. 1951. gadā mātes māsa Zenta Lūse savā apgādībā uzņem abus brāļus. 1954. gadā Knuts iestājas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, bet 1956. gadā, izstājoties no LU, uzsāk studijas Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, kur sastopas ar daudziem laikabiedriem, sākot ar Vizmu Belševicu un beidzot ar Borisu Pasternaku. 1961. gadā rakstnieks pabeidz Literatūras institūtu un apprecas ar Intu Bleieri, visa mūža mīlestību un atbalstu, un pārceļas uz Salaspili. Abu pirmā mājvieta ir dārznieka namiņš Salaspils Botāniskā dārza teritorijā. Taču laimei tobrīd nav lemts būt ilgai. 1962. gadā Knutu notiesā uz septiņiem gadiem ieslodzījumā stingrā režīma nometnē Mordovijā “par pretpadomju aģitāciju un propagandu, un par neziņošanu par sarunu ar personu, kura stāstīja savas idejas par Latvijas atbrīvošanu”. Mordovijā Knuts Skujenieks saraksta apmēram astoņsimt dzejoļu un atgriežas Latvijā 1969. gadā.
• 1965. gadā mirst rakstnieka tēvs Emīls Skujenieks un tiek apglabāts ASV.
* Knutam un Intai piedzimst divi bērni – dēls Jānis un meita Māra, viņiem ir mazdēls Emīls un mazmeita Marta Emma.
• Oficiāli reabilitēts Knuts Skujenieks tiek 1989. gadā. Nākamajā, 1990. gadā pēc divdesmit gadu gaidīšanas vienkopus izdota ceturtā daļa no ieslodzījumā sarakstītās dzejas – krājumā “Sēkla sniegā”. 1991. gadā Juris Kronbergs to atdzejo zviedru valodā.
