Stukaču profesijas aizkulišu mudžeklī. Ilze Kļaviņa vērtē Valtera Sīļa jauno klausāmizrādi “Noklausies” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Teātra “Dirty Deal Teatro” (DDT) jaunajā klausāmizrādē “Noklausies” Valtera Sīļa režijā vairāku paaudžu aktieru precīzi uzburtajos balsu tēlos var saklausīt ne vien čekistu dzīves ikdienas fragmentus, bet arī psiholoģisko attiecību stāstus.
Virsraksts “Noklausies” ar dubultnozīmes vārdu no vienas puses itin kā draudzīgi aicina uz stundu ilgu pieslēgumu iestudētām sarunām, tajā pašā laikā atsauc atmiņā nicināmās “stukaču” profesijas pirmo bausli.
Padomju realitātē, kas izvēlēta par izrādes laiku, ziņotāju sistēma ar noklausīšanos pīpētavās, veikalu rindās, šaurās virtuvēs u. c. nozīmēja ne vien to, ka uzticamākais draugs var izrādīties nodevējs, bet arī totalitāras varas klātbūtni un skarbas sekas.
Skarbums sadzirdams arī izrādē, taču mulsinoši, ka kopējā klausāmajā tekstā to var arī nepamanīt. Iestudējuma noteikumi aicina katru skatītāju pēc saviem ieskatiem izvēlēties, kurai datorspēles piedāvātajai sarunai dot priekšroku.
Atvērtais spēles princips spilgti raksturo režisora Valtera Sīļa performances tipa izrādes un viņa māksliniecisko pieeju teātrim vispār, arī “Noklausies” paredz tiešu skatītāja līdzdalību notikumā, un tas savukārt ļauj arī man šķetināt būtisko no nebūtiskā un veidot par dzirdēto savu personisko versiju.
Spēle un fakti
Ekrāna spēle sākas pēc individuālā koda ievadīšanas, parādoties pieciem punktiem ar dažādām padomju laika Rīgas adresēm, kurām, raiti ritot laika pulkstenim, jāpamanās pieslēgties.
Spēles figūra – VDK (Valsts drošības komiteja) darbinieka biedra Jansona tēls ir ātri atšifrējams, tāpat skaidrs, ka Fridriha Engelsa ielas nama 205. kabinetā izvietojies VDK tehnisko darbinieku mezgls.
Krietns laiks paiet, orientējoties izejošo un ienākošo zvanu tīklā, vēl ilgāks, lai fiksētu, kuram personāžam pieder konkrētā adrese (atzīšos, izmantoju iespēju klausīties izrādi vairākas reizes).
Tātad Gorkija ielā 76-33 notiek kontrabandas mantu iegādes darījumu slēgšana, daudz mīklu vijas ap Alksnāja ielas namu, kur dzīvo Maija Lejniece ar vīru un meitu.
Un tikai pamazām atklāju, ka manas klausīšanās versijas galvenais personāžs dzīvo Dzeržinska ielā 17-68. Zvani uz mātes, paziņu, draugu telefoniem kļūst par centrējošo jēgas punktu, no viņa telefona skan norāde par faktu Ogres vilcienā pēc “Pērkona” koncerta, arī būtiskais – “kas tevi dara laimīgu” – jautājums, skaidrs, ka Ilgvara nacionālisma iedvesmotās dzejas rindas nepārprotami atbilst VDK interesēm.
Šī tēla profesija un manas zināšanas par 1987. gada 5. februāra traģisko notikumu kādā brīdī pārvērš izklaides spēli par bezizeju no sarunu labirinta.
Atzīšos, ka pats klausīšanās process, kad balsu virpulī centies izsekot notiekošajam, ir aizraujošs, lai gan brīžiem pārņem arī netīras līdzdalības sajūta.
Balsis no pagātnes
Sarunu dramaturģija ar iesaistītiem divdesmit četriem personāžiem un tikpat daudziem aktieriem notur intensīvā spriedzē un veiksmīgi konstruē sociālo un personisko attiecību kolorītu kopainu.
Te ir gan sirdsdraudzeņu žēlabas par nespēju izvēlēties starp Renāru un otru dzīves vīrieti, gan pusaudzes Martas klejojumi Vecgada vakarā.
Var sazīmēt sovjetlaiku tipāžus, piemēram, attālo lauku radu tantes ar obligātiem gadumijas apsveikumiem, var vienkārši baudīt aktieru krāšņo balsu sulīgos toņus.
Var pasmaidīt par asprātīgi sacerētajiem ironiskiem biedra Jansona fona trokšņiem dzīvoklī un ar piespiešanos, bet noticēt Lejnieces tēla vitalitātei, kura ir aizdomās turētā disidente, vienlaikus arī mājas svinību saimniece, uzturot attiecības ar mīļāko, meklējot noklīdušo pusaugu meitu un plānojot slepenu tikšanos.
Svētku sarunu tīklojumā var nesadzirdēt telefonsarunas sveicienu “tad jau – kad jau”, kas vienam no diviem personāžiem izrādās pēdējais viņa mūžā. Ilgvars svētku vakarā “alkohola reibumā veic pašnāvību”, kā ziņo oficiālais VDK vadošais darbinieks biedrs Jansons.
Iespējams palaist garām dažu sekunžu neatbildēto zvanu Engelsa ielā, kas vēsta par to, ka Aleksandrs ir izgājis uzdevumā un tādējādi kritiens no piektā stāva nav nejaušs. Un var nepamanīt, ka aktiera Ivara Kļavinska tēlojuma balss liecina, ka viņa personāžs nav piedzēries.
Subjektīvas piezīmes uz hronikas malām
Atceroties dzejnieces Vizmas Belševicas dēla bojāeju mīklainos apstākļos un laiku, kad “Gadu gredzeni” slepus ceļoja no rokas rokā aizliegto rindu dēļ: “O, nodevēju tauta, vai ir vērts/ Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?/ O, suņu tauta!/ Asins bļodā mērc/ Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli”, maz pētītās padomju Latvijas laiku restaurācija telefona taustiņu spēlē tomēr izklausās pārlieku viegla nejaušību “tad jau – kad jau” rotaļa, atstājot pagaisināta kodola sajūtu vispārējā čalošanā.
Protams, izrāde nav “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, kas, starp citu, Kultūras kanonā it kā parādās, it kā tomēr ne.
Tomēr, zinot, ka arī tagad notiek nepierādāmas un traģiskas manipulācijas ar datiem un nevēlamiem cilvēkiem, teātra mājaslapā rakstītais “(..) cilvēki bieži vien ticēja, ka šīs sarunas tiek noklausītas” ir maldinošs. Sarunas noklausījās, un sekas bija fatālas.
Apbrīnoju režisora Sīļa daudzveidīgos pētījumus Latvijas kultūrtelpā, kas skata dokumentālos notikumus kontekstā ar to ētisko, sociālo, psiholoģisko ietekmi uz cilvēku un sabiedrību kopumā.
To raksturo spilgts piemērs – pagājušā gada Valmieras festivāla iestudējums stadionā “Uzvara ir mirklis”, kas filigrāni precīzi balansēja ar sporta vēstures faktoloģisko, emocionāli personisko un sabiedrības noskaņojumu, pārsteidzoši skaisti un iedarbīgi uzjundot nacionālās pašapziņas ideju.
Manuprāt, radio žanrs ļauj eksperimentāli izpētīt tā iespējas, taču klausāmizrādes “Noklausies” gadījumā dokumentālā laika, personības un atbildības attiecībām būtu nepieciešams precīzāks līdzsvarojums
UZZIŅA
Klausāmizrāde “Noklausies” “Dirty Deal Teatro” (DDT) un “noklausies.lv”
Režisors Valters Sīlis, scenārija autori: Valters Sīlis, Jānis Kronis, programmētājs un grafiskais dizainers Uvis Zviedris, skaņu režisors Viesturs Balodis.
Lomās: Jānis Kronis, Inga Tropa-Fišere, Arturs Krūzkops, Elīza Dombrovska, Ivars Kļavinskis, Kārlis Reijers, Elizabete Skrastiņa, Daiga Gaismiņa, Gundars Grasbergs, Jānis Āmanis, Igors Šelegovskis, Inta Tirole u. c.
