Tabletītes jaukam brīdim. Frederiks Beigbeders “Ekstazī stāsti” 0
Frederika Beigbedera īsprozas ienākšana latviešu valodā ir satraucoša un gaidīta. “Ekstazī stāsti” ir četrpadsmit niansēti pagrieztas un komponētas esences – par to, kas varētu būt svarīgs vīrietim, kurš atļaujas just.
Tas ir banāli, ka mums joprojām ir jāatgādina par vīrišķības izpausmju dažādību, tomēr, manuprāt, tieši “Ekstazī stāsti” šo darbu paveic pārliecinoši, neatstājot sajūtu, ka kaut kas ir piemirsts. Stāstos ir daudz… jūtu un sajūtu, un atkal – jūtu un sajūtu, kas gan paustas bez jūtelības, dažreiz balansējot starp pornogrāfisku avantūru un erotisku sapni, narkotisko delīriju un literāru spēli – ļoti talantīgi veidotu.
Stāstu galvenā tēma – mīlestība un attiecības, šo abu tuvības izpausmju proporcija, saspēle un ietekme uz vīrieša organismu. Šajā problemātikā gan netiek rasts risinājums, jo daudz tīkamāk ir pateikt patiesību – kalambūra, joka un novelistiska fināla iezīmes gluži kā dzīvē. Jo literatūra ir dzīve. Un, protams, tēlainība, kuras dēļ Beigbederu novērtē pat tie, kam viņa varoņu mērogs šķiet par šauru. It kā iemetot mutē pirmo “ekstazī” ripu, viens no krājuma varoņiem sāk ar interesanto “jautājumu stāstu”, kur katrs jautājiens ir gluži kā patstāvīgs stāsts, kas, saķēdēts ar citiem, kļūst par daļu no krāšņas mozaīkas. Formas ziņā vienīgais eksperiments grāmatā. Tālāk nedaudz monotonāk – pat ja stāsts par kādu apdolbījušos vīru, vārdā Briljants, viņa dzīves kredo ir autora literārā vizītkarte un turpināsies Beigbedera nākamajā darbā – romānā “14,99 eiro”: “Rītdienai nav nozīmes ar noteikumu, ka tā būs sliktāka.” (21) Vai kāds ir aizmirsis seksa ainas? Tās gāžas pār lasītāju ar īpaši modelētu gūzmu, pamatoti nesot līdzi arī morāles un pat parodijas notis – īpaši prātā paliks sarkastiskais stāsts “Diena, kad es patiku meitenēm” – par to, ka visi kniebjas, jo atrasta AIDS vakcīna, lēnīgais un trulais “Extasy A Go-Go” – joks iz laulības dzīves ainām, kas it kā noklausīts sporta bārā (stereotipi, bet visticamāk), un pamācošākais un “Pretīgākais stāsts šajā krājumā” (ne vārdiem izteikt). Gluži kā mazas, spilgtas tabletītes, pēc kurām gan var palikt neliels rūgtumiņš un kādam – varbūt pat slikta dūša, “Ekstazī stāsti” ielien smadzenēs un uzkavējas tajos ne pārāk ilgi. Iespējams, galvenais iemesls tam, ka efekts tik neilgs, ir tas, ko reizē var uzskatīt arī par krājumu plusu – spēle. Beigbeders, būdams reklāmists, tomēr nedaudz manipulē arī ar lasītāju, liekot skatīt baudas apvāršņus visā to krāšņumā, iepotējot bohēmu kā savas prozas standartsituāciju, lai pēc šādas apdullināšanas atļautos paust aforismu cienīgas patiesības. Beigbeders veiksmīgi sevi “pārdod”, un jautājums, vai literatūra pati nav tikai viena no autora/personības pašreklāmas izpausmēm, paliek atvērts.
Bailīgajiem un vecmodīgajiem noteikti jāsaprot, ka “ekstazī” šajā grāmatā ir kaut kas starp mārketinga triku, ko stiprina Zigmunda Lapsas dizains, un literāru paņēmienu. Kaut vai tāpēc, ka tikai nedaudzi zinās, kāda ir “ekstazī” tabletīšu iedarbība, tomēr asociācijas ar aizliegto augli, īslaicīgas baudas un tai sekojošu moku reputācija ir nostiprinājusies līdz ar 90. gadiem, kad “dzelzs priekškars” krīt arī jaunu un nelegālu vielu priekšā. Mazās grāmatiņas tīri priekšmetisko pievilcību veido gan cietie vāki (šķiet, sen neredzēta “ekstra” “Mansarda” labākās produkcijas klāstā), gan nostalģija, ko piešķir: a) asociācijas ar 90. gados piedzīvoto pieaugšanu – gan sintētiskās krāsas, gan “Playboy” zaķītis, gan vielas kults, b) Beigbedera “pusaudzīgā” meklējumu, baudu un grēku pasaule. Paņemt “Ekstazī stāstus” rokās ir kā atgriezties pie superīgo un skaisto lietiņu krāšanas.
Un tomēr autors gādīgi vēl pirms stāstiem piesauc “ekstazī” formālo būtību – narkotikas ir aizliegtas un izraisa būtiskas izmaiņas organismā. Sanāk, ka brīdinājums par atkarību no Beigbedera izskan jau pēc tam, kad 21. gs. sākumā esam visi kopā kļuvuši atkarīgi no viņa dižpārdokļa “14,99 eiro” (izdots 2000. g., Latvijā – 2002. g.). Amizanti arī saprast, ka pat diezgan uzstājīgie un tematiski monotonie “Ekstazī stāsti” (oriģinālā izdoti 1999. g.) literārā ziņā varbūt ir pat daudz baudāmāki nekā “14,99 eiro”, kas ir gana pļāpīgs un pašmērķīgs, varbūt pat ar laiku kļuvis nepatīkami kičīgs un vecmodīgs. Un tomēr Latvijā nav tāda izdevēja, kas nebūtu vēlējies atkārtot Beigbedera pirmā latviski tulkotā romāna veiksmi (tāpat arī tika meklēti analogi superveiksmīgajam Paulu Koelju “Alķīmiķim” vai Harija Potera sērijai). Pārsteidzošā kārtā ar Beigbedera stāstiem klajā nenāca autora vairākkārtējais izdevējs “Zvaigzne ABC”, pie tulkošanas pults nav vairs arī Inta Šmite. Tā vietā stāstus jau kopš 2013. gada ir tulkojusi vesela jauno tulču “brigāde” Gitas Grīnberga vadībā un ar Francijas Institūta Latvijā atbalstu, ne bez redaktores palīdzības paveicot ļoti cienījamu darbu. Beigbeders ir negaidīti augšāmcēlies, un viņa krusts ir mīlestība.
