Kādas problēmas rodas, ja vienlaikus lieto par daudz medikamentu, pat ja ārstu izrakstītu 2
Pensionārs Jānis no Rīgas uz redakciju atnesa zāļu sarakstu, ko ģimenes ārsts izrakstījis viņa sievai Annai (85). Tajā bija populārs beta blokators, AKE inhibitors un kaut kāds “prilīns” sirdij, vēl viens “prils” – asinsspiedienam, statīns – holesterīnam, urīndzenošs līdzeklis pret šķidruma aizturi, divu veidu tabletes diabēta kontrolei, pretiekaisuma līdzeklis locītavām, zāles pret demenci, nootropais līdzeklis smadzeņu darbības uzlabošanai un antidepresants. Vīrs raizējās, ka, to visu lietojot, cieš sievas uztvere un domāšana. Ne jau velti starp varbūtējām zāļu blaknēm minēts apjukums, trauksme, murgi un halucinācijas.
Kāpēc vairāk nav labāk
“Lielākajā daļā klīnisko pētījumu par medikamentu efektivitāti piedalās pacienti līdz 65 gadu vecumam, turklāt bez vairākām blakussaslimšanām. Standarta vadlīnijās tiek norādītas vidējās terapeitiskās zāļu devas, kas aprēķinātas 70 – 80 kg smagam, salīdzinoši veselam un jaunam cilvēkam. Līdz ar to nav stabilu datu ne tikai par gados vecākiem cilvēkiem, bet arī bērniem un ir grūti atrast vecumam piemērotu zāļu devu,” stāsta psihoterapeite Inta Zīle. “Neviena klīniskā pētījuma ietvaros nav iespējams iedomāties visas kombinācijas, ar kādām var nākties saskarties dzīvē. Piemēram, var būt tā, ka standarta zāļu deva domāta smagākam cilvēkam ar veselākām aknām un nierēm. Savukārt seniors lieto medikamentu, kas ar vecumu saistīto orgānu pārmaiņu dēļ organismā “uzturas” ilgāk, tāpēc zāļu koncentrācija asinīs un blakņu iespēja ir lielāka. Šo seku novēršanai jālieto cits medikaments, kam atkal var būt blaknes.” Ne velti, teiksim, neiroloģijā runā par medikamentu atkarīgām galvassāpēm, kuru iemesls ir pārmērīga analgētisko līdzekļu lietošana.
Arī Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis norāda – vecāku cilvēku ārstēšanā ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā patlaban noteicošā ir polipragmāzija – vidēji sešu (2 – 9) medikamentu vienlaicīga lietošana. Vairāk nekā pusei pacientu polipragmāzija ir kombinācijā ar nieru funkcijas traucējumiem un dažādām citām zāļu lietošanas blaknēm.
“Jo vairāk medikamentu senioram jālieto, jo lielāka iespēja, ka viņš kādu no tiem iedzers nepareizi. Piemēram, vienas tabletes jālieto pirms, otras pēc, bet trešās – ēšanas laikā, dažas – vienreiz, citas – trīsreiz dienā. Ilgtermiņā to iegaumēt ir neiespējami. Turklāt jo vairāk medikamentu, jo lielāks risks, ka kaut kas var noiet greizi. Ja seniora aknas un nieres tik labi nedarbojas, zāles organismā var uzkrāties un sāk izpausties to toksiskie efekti. Arī augu valsts preparāti var ietekmēt zāļu iedarbību, piemēram, to mazināt vai pastiprināt,” saka Inta Zīle.
Ticība burvju līdzeklim
Psihoterapeite skaidro, ka novecošana ir ļoti svarīgs process, ko lielā mērā ietekmē katra cilvēka personība: tas, cik viņš iekšēji jūtas stabils, vai spēj pieņemt un samierināties ar zaudējumiem, piemēram, ar to, ka var izdarīt mazāk nekā jaunībā, ka bērniem un mazbērniem ir sava dzīve, ka dzīvesbiedrs aizgājis mūžībā.
“Cilvēkiem, kuriem iekšēju līdzsvaru sniedzis darbs, stāvoklis sabiedrībā, zaudēt ietekmi, samierināties, ka viņu vietā nākuši citi, ir ļoti grūti. Arī tiem, kurus visu mūžu mocījusi netaisnības izjūta, novecošanas process norit daudz smagāk. Jo vairāk iekšēju pārdzīvojumu, neatrisinātu konfliktu, jo lielāka emocionālā slodze, jo vairāk nolietojas ķermenis,” uzsver ārste. “Nespējot ne pieņemt esošo situāciju, ne arī to mainīt vai no tās izvairīties, cilvēks “iestrēgst” hroniskā diskomfortā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi ielaiž dažādas fiziskas saslimšanas. Vēl smagāk ir tiem, kuri neapzinās savas ciešanas, jo tad emocijas ir ilgstošākas un to radītā slodze uz ķermeni – lielāka.”
Psihoterapeites skatījumā medikamenti daļai senioru kļuvuši par tādu kā burvju nūjiņu, kas spēs atbrīvot no visām sāpēm un jebkura diskomforta. Jūtot, ka pēc zāļu iedzeršanas pašsajūta tiešām uzlabojas, ne viens vien sāk pārmēru paļauties uz medikamentiem, uzskatot, ka ik reizi, kad parādās kādas veselības problēmas, vienīgais risinājums meklējams aptiekā.
Inta Zīle arī novērojusi, ka daudziem senioriem vēl no padomju laikiem saglabājies uzskats – jo dārgākas zāles vai nepatīkamākas procedūras ārsts izraksta, jo viņš tiek kārtīgāk ārstēts. “Tas rada sajūtu, ka ar pacientu rēķinās, ka viņa slimība ir nopietna, ka viņu nopietni ārstē. Taču paļaušanās uz medikamentiem ir koks ar diviem galiem. Tiklīdz seniors domā, ka tikai zāles var viņam palīdzēt, novārtā paliek tās lietas, ko viņš var ietekmēt pats. Kādēļ pirkt dārgus uztura bagātinātājus locītavām, ja to pašu efektu var panākt, vairāk kustoties un samazinot svaru? Tomēr dažiem izdevīgāk šķiet lietot tabletes, nevis pārvarēt sevi un ieviest savā dzīvē pārmaiņas,” saka ārste. Medikamenti, kad tie tiešām ir vajadzīgi, protams, ir jālieto, bet atmiņu labāk trenēt, risinot krustvārdu mīklas, bet miega traucējumus var palīdzēt novērst nūjošana vai pastaigas svaigā gaisā, nodošanās saviem vaļaspriekiem un labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
