Egils Līcītis: Kurš apturēja simtgadīgo tradīciju Saeimas telpās smēķēt? 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Saeimā iztirzā sarežģītus tautsaimniecības atdzīvināšanas jautājumus, ir tāds klusums, ka var dzirdēt mušu rāpojam pa parlamenta ēkas logu rūtīm. Plenārsēžu zālē nodziedāts “Jau tie acu vāki top no miega raustīti”, un lielākā klātesošo daļa ir čučumuižā – guļvietās snauž. Toties, kad parlamenta darba kārtībā parādās deputātu simtu interesējošie akcizēto preču jautājumi – lasi, kad jāspriež par alkoholu un tabaku –, koka ģīmji pārvēršas un ceļas šņākoņa, it kā korķis sprāgtu no sakratītas zeltera pudeles laukā!
Nu katram kas sakāms un atklājama personiska pieredze par noieto ceļu no zvērināta “agdama” no kakliņa lietotāja līdz izturēta portvīna cienītājam pa peņģerotam. Parlamentārieši dalās domās, kā pirmoreiz pielillājušies, par uzvilkto dūmu trešajā skolas ziemā un sekojošām tēva dusmām, kamdēļ pīpošanu nekavējoties atmetuši.
Bet kas varēja just gruzduma smaku pirms smēķēšanas ierobežošanas likumprojekta skatīšanas 2. lasījumā pagājšceturtdien! Mūsdienās tautas priekšstāvji kļuvuši par cilvēkiem, kas necieš ne alkoholu, ne nikotīnu. Tikai retais deputātu rindās ir atkarīgais, plencis vai pīpmanis, tāpēc loģiski pieņemt noteikumus, kas aizliedz cigaretes un pīpējamos surogātus. Bet kurš gaidīja, ka sīvā balsojumā tiks likvidēts parlamentārās dzīves vadības centrs, neskaitāmu koalīciju kalve, lietišķu lēmumu pieņemšanas vieta un galvenais Saeimas objekts – smēķētāju stūrītis!
Gadiem kvēpotava stāvēja aizstiklota – ar ērtiem, mīkstiem zvilnējamiem krēsliem, smagiem kristāla pelnutraukiem un benčiku dzēšanai smiltīm piebērtiem spļaujamšķīvjiem uz marmora kājas, kur pēcalgas dienās parādījās pa Havanas cigāra nodegulim. Sēžu zālē notiekošo varēja vērot pa mājas kinozāles iekārtas lodziņu. Teicami ierīkotās ventilācijas dēļ telpā reti bija piedūmots, kad, kā saka – cirvi varētu pakārt.
Bet tieši smēķētavā nokāpušie varēja justies brīvi cilvēki, kam nav jākož mēlē, piedomājot par sakāmo. Te aizdurvē tika atstāti vecie rēķini. Te vaļīgās, nepūderētās pārrunās, frakciju pārziņu īkšķu nenospiesti, apspriedās prievīšnacionāļi ar krievpartiju aktīvistiem, tērzēja konservatīvie ar liberāļiem, te gāza valdības un montēja nākamo koalīciju sastāvus.
Kurš sadistiskā priekā panāca sabiedriski politiskās rosības un likumdošanas stūrīša aizvēršanu? Kurš apturēja simtgadīgo tradīciju Saeimas telpās smēķēt (agrāk darbojās arī bufetčiks, piedāvājot visai plaša sortimenta dzeramos)? Kurš izdzina pīpmaņu grupas vadoni Ingmāru Līdaku ar kompanjoniem kūpināt papirosus, sūkt pīpītes, vilkt kazaskājas antisanitāros apstākļos, lietū, salā, Neatkarības skvērā uz soliņa vai Saeimas ēkas pavārtē – smēķēt uz ielas mazgadīgo acu priekšā? Tas gudrinieks bij Saeimas sekretārs, bitenieks Armands Krauze, kurš mācēja iegalvot, ka rūgtā tabaka nav saldais medus un cik nepatīkami ožot no smēķētavas atgriezies solabiedrs!
Pārliecinot par mīnusiem veselībai, ko nodara pīpošanas cūcība, kvēpinātavas antidemokrātiskai ciet vēršanai biteniekam izdevās savākt knapu līdzvainīgo vairākumu. Labs audzināšanas līdzeklis būs prakvasta Krauzes “varoņdarba” atcerēšanās, nākamreiz vēlējot.
Līdzīgā kārtā kā štimungu uztaisījuši ņēmās arī valdības locekļi veselības ministres Līgas Meņģelsones ienesto alkoholisko dzērienu aprites likuma grozījumu sakarā. Te bij svarīgi pieturēties pareizai Briseles līnijai, jo noskaidrojies, ka latvieši ir nācija, kas izdzer Eiropā lielāko spirtotā litrāžu gadā, veselu degvīna dīķi. Tas nozīmē nesaskaņas ģimenēs, sieviešu asaras un ciešanas, pļēguru piepampušos ģīmjus un žūpu sarkanos degunus.
Mums nav valdības kā senos laikos, kad, pirmoreiz tiekoties, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs momentā aicināja kolēģus tuvināties un sadzert magaričas alus brūzī, bet, par laimi, daudzos ministros arī šodien mājo sapratne, ka cilvēks nespēj izdzīvot no saldūdens vien. Līdz ar to pretalkohola ierobežojumi bij minimāli. Paģērēja grādīgo ražotājiem izgatavot jaunas etiķetes, marķējot ar pārstrīpotām grūtnieces un auto stūrētāja emblēmām, un liedzot uz dzimenēm rimīšos pirkt šampīzerus ar atlaidēm.
Ministru kabineta locekļi atturībnieki labprāt balsoja “par”, kamēr dažam blakussēdētājam, tāpat atbalstot veselības ministres iniciatīvu, kaklā kāpa kamols, acis palika miglainas un pār vaigu noripoja nodevīga rūgta asara. Iznākuši no sēžu zāles, ministri vienā balsī metās mierināt vēlētājus – pretalkohola programma tāds ūdens gabals vien ir, tamdēļ alus cenas necelsies ne par eirocentu un samogonka arī nav aizliegta. Tagad alkohola, nikotīna nīdēji turpinās kustināt likumu pieņemšanas centrālo asi. Šņabdegunu, pīpmaņu apkarošana pāraugs cīņā pret sēnalu un neķītrību literatūru un pret netiklēm.
