Tā tik bija Valmiera! Māksla sociālās koordinātās 9
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas nogalē notika Valmieras vasaras teātra festivāls, skatītājiem un profesionāļiem ierastajā pilsētvidē piedāvājot radošu pārdzīvojumu, īpašu gaisotni, oriģināldarbus un pirmizrādes. Programmas pamatā – īpaši festivālam radīti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi. Neierastās vietās un oriģinālās formās Valmieras pilsētvidē notiek izrādes un notikumi visai ģimenei, kas izklaidē, bagātina, provocē un noteikti neatstāj vienaldzīgus festivāla apmeklētājus.
Augusts, teātris un Valmiera kopš 1999. gada pirmā Rūdolfam Blaumanim veltītā izrāžu un pasākumu kopuma satiekas regulāri. Pēdējos gados Valmieras vasaras teātra festivāls (VVTF) ik reizi uzraksta mazliet citādu definīciju par to, ko nozīmē spēlēt lomas, attiecības, stāstus ārpus skatuves, tas izaudzis no parasta formāta tradīciju meklējumiem laikmetīgajā teātrī un transformējies par jauneklīgi dzīva teātra nerva apliecinošu notikumu. Festivāls piedāvā vietu un laiku, kur strādāt ar citur un citviet nepārbaudītām mākslinieciskām idejām. Tajā vienkop pulcējas topošie, jaunie un pieredzējušie radošie profesionāļi, lai atklātu un atjaunotu iekšējās brīvības robežas. Pirmkārt, māksliniekiem pašiem savas, otrkārt un tikai pēc tam, domājot par skatītāju.
Nākotnes potenciāls
Programmatiskie laboratoriskas ievirzes darbi ar nākotnes potenciālu mēdz būt atšķirīgās gatavības pakāpēs. Dažkārt kāda iecere var būt ar vēl neizlobītu kodolu, kas, iespējams, attīstīsies un pāraugs citādā iestudējuma formātā, tomēr apgrūtinot festivāla publiku ar liekvārdību vai ar nesaprotamiem savstarpēji nesasaistītiem, kaut interesantiem elementiem. Par tādu gadījumu var runāt saistībā ar igauņu mākslinieces Neti Nīganenas projektu “Smieklīgais kalns”, kas neizpelnījās skatītāju sapratni, lai gan pieteikums par mainīgo scenogrāfiju neapstrīdami bija oriģināls.
Tomēr nekādas grūtības nebaidīja festivāla koncepta atbalstošo publikas daļu, tā ar pozitīvu labvēlību sasprindzināja uzmanību, bez kurnēšanas pielāgojās neparastiem izrāžu norišu laikiem, spēja mērot kādu tālāku ceļa posmu kājām, dažkārt arī pa mežu. Liekas, daudzi vēlējās ārpus katra ikdienas dzīves burbuļa ieraudzīt, cik patiesībā atšķirīgi un interesanti esam viens otram un cik radošām idejām bagāti ir mūsu teatrālie talanti.
Māksla sociālās koordinātās
Trīs festivāla dienas piedāvāja iespēju piedzīvot deviņus jaunus atšķirīgus un neatkārtojamus (pastāvīgā repertuārā ir pieteikta tikai viena izrāde “Izdzīvošanas piezīmes” Mārtiņa Eihes režijā) mākslinieciskus notikumus Valmieras un Sedas pilsētu vidē. Dokumentālā kopienas teātra projektu “Kaimiņš no dzeltenās mājas” ar biedrības “Latvijas jaunā teātra institūts” atbalstu veidoja Portugāles mākslinieks Makss Fernandess un dramaturģe Elza Marta Ruža. Par spēles dalībniekiem kļuva esošie un caur fotogrāfijām – arī bijušie Sedas iedzīvotāji, kuru atmiņu stāstos mēs uzskatāmi pieredzējām pagātnes laika neatgriezenisko plūdumu. Vienlaikus izrādei kā notikumam piemita arī sociālās ietekmes slodze, pieņemot, ka mākslas akcija pasvītro Sedas attīstības nepieciešamību, aicinot atrast veidu, kā uzbūvēt visu aizmirstas pilsētas nākotni.
Valmieras centrā, “Swedbank” stāvlaukumā, notikusī izrāde “Ik dienas” līdzinājās sirdsapziņas sardzes postenim. Režisors Valters Sīlis ar sev raksturīgo neparastā leņķa skatījumu tajā savienoja nesavienojamas lietas: mieru un karu, troksni un klusumu, apdraudējumu un bezrūpību. Tas, sēžot uz parastas ielas parastā dienā un vērojot ikdienas gaitās garāmgājējus, bija tiešs aicinājums novērtēt mūsu privileģēto brīvības garšu. Iespējams, starp garāmgājējiem bija arī ukraiņi, kuri tikai izskatās tādi paši kā mēs, bet kuru domas un atmiņas ir pilnas šausmu, trauksmes un traģisma. Turklāt ukraiņi bija arī uz skatuves, dokumentālos stāstus izspēlēja ukraiņu aktieri Natalka Kobizka, Konstantīns Tiščenko, Hrigorijs Baklanovs, savukārt stāstu sinhrono tulkojumu veica aktieris Jānis Kronis, un tas bija dzirdams katram izrādes skatītājam iedotajās austiņās. Performance, kas norisinās uz ielas, mēdz būt nejaušību pilna, tādēļ izrādes autorus brīžiem pievīla paļaušanās uz dokumentālās vides papildinošo efektu, jo atsevišķi garāmgājēji kļuva pat spilgtāki par konkrēto epizodes notikumu. Tomēr atgriezeniskā saite ar ukraiņu māksliniekiem izrādes laikā izauga un pastiprinājās tā, ka iestudējums beidzās ar sirsnīgiem stāvaplausiem un naudas ziedojumiem.
Pārbaudot eksperimentālas idejas
Veiksmīgs fiziskā teātra pieteikums ar burtiski saprotamo nosaukumu “Daudz laimes dzimšanas dienā!” apliecināja režisores Ivetas Poles ekspresīvo māksliniecisko tehniku. Performance sākās ar spilgtiem dokumentālas pieredzes stāstiem par grūtniecību un dzemdību gaidīšanu, ko precīzi un mērķtiecīgi apkopojusi dramaturģe Sandija Santa un ko izstāstīja aktieri Anta Aizupe, Madara Reijere, Rūdolfs Gediņš. Otrajā daļā viņiem pievienojās aktrise Elīna Hanzena un skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs, un tajā notika rituāla dzīvības rašanās ķermeniskā un fiziskā procesa audiovizuālais atainojums, kas savā atkailinātajā izpausmē izskatījās vienlaikus neaizsargāti patiess un izaicinoši nepieklājīgs. Jācer, ka šī spēcīgā iecere piedzīvos turpinājumu.
Vizuāli un poētiski ietilpīgs bija Lindas Rudenes lugas “Šķirsts” uzstādījums Matīsa Budovska koncepcijā. Filozofisko traģikomēdiju telpiski izteiksmīgi risināja māksliniece Marta Treine un gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Pēc redzētā, no aktieru sastāva īpaši gribētos izcelt Janas Ļisovas darbu, taču režisora un kopdarba potenciāls pārliecināja ar grūti formulējamu un ne līdz galam ieraugāmu dziļāku patiesību, kas nojaušama vēl aiz izrādes stāsta. Šis iestudējums, tāpat kā Edgara Mākena koncertizrāde “Jaunība” pelna piedzīvot vairāk tikšanos ar skatītājiem.
Latvijas Kultūras akadēmijas iespaidīgās izrādes “Kristāla bērni” spēks bija liktā vienādības zīme starp personisko un māksliniecisko. Tās veidošanā un procesa dizainā bija iesaistīta vislielākā komanda, starp tiem konsultants dramaturģijā Ivo Briedis (LKA), scenogrāfi Hugo Bērziņš un Reinis Suhanovs (LMA), horeogrāfe Sintija Skrabe, gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Visi izteiksmes līdzekļi veiksmīgi fokusējās uz aktieru 4. kursa studentu skatuves darbiem. Turklāt arī Elmārs Seņkovs šoreiz vairāk kā pedagogs, mazāk kā režisors “mira aktieros”, ļaujot topošajiem māksliniekiem atklāties grēksūdzes līmeņa stāstos ar nesaudzīgiem, uz robežas starp dzīvību un nāvi, visu vērtību zaudēšanas, pašcieņas sagrāves sižetiem. Dvēseļu dzīves līdzinājās telpas centrā novietotajam vecajam auto, ko stumda, uz kura guļ, kurā iekšpus savietojas visi vienpadsmit spēles dalībnieki, brīžiem parādoties, brīžiem pazūdot. Mašīna griezās, pret to atsitās, uz tās dejojot priecājās, to pa detaļām analītiski salieca un izjauca. Stāstu kolāžas ar pārvērtībām dalībniekiem bija kā augstsprieguma seanss un atklājums tiem, kuri nezina, ar kādām problēmām dzīvo šī jaunā paaudze.
Festivāla koncepts šogad pieteica un arī piepildīja programmu ar nopietnu un saturiski būtisku caurviju vadmotīvu DZĪVĪBA. Eksperimentālas izrādes ierasti paplašina teātra iespējas, līdzīgi kā iemests olis upes ūdenī saviļņo virsmu un sagriež burbuļu virpuli. Akmens neredzami grimst, un nav zināms, vai tas izmainīs gultni, pavirzīs straumi turpmāk. Radošie impulsi faktiski ietekmēs mūs visus arī turpmākās izrādēs, festivālā tie atklājās vien uz īsu, bet bezgala skaistu mirkli.
