Agris Liepiņš: Rīgas mēra pēkšņā mīlestība pret latviešiem 42
Lasot “Latvijas Avīzes” pagājušās nedēļas interviju ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu, man acu priekšā visu laiku rēgojās vilks avju drānās. Šī līdzība, manuprāt, kolorīti raksturo “Saskaņas centra” vadītāja atklāsmes.
Gadu iepriekš krievu šovinistiem izdevās savākt pietiekami daudz parak-stu, lai ierosinātu referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Sajutis asiņu garšu, Ušakovs steidzās atbalstīt Lindermana – Gopoņenko – Krav- cova aktivitātes. Sapriecājies pirms laika, Rīgas mērs gāja vēl tālāk un bramanīgi bazūnēja, ka tagad latviešiem vajadzēšot nolūgties krieviem un sarunāt, kā dzīvot tālāk. Latvijas iedzīvotāji ar absolūtu balsu vairākumu nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Nākamā gada Saeimas vēlēšanās “SC” alkst nokļūt valdībā. Nevis vienkārši tur būt, bet iejāt baltā zirgā kā valdošā partija un, visticamāk, nominēt Ušakovu premjerministra amatam. Lai to panāktu, ar krievu balsīm vien nepietiks, nav jau Rīga. Referenduma mācību “Saskaņas centrs” ir ņēmis vērā.
Alberta Bela romānā vācu zaldāts saka: “Ja es gribētu kādu pakļaut, es pie viņa nāktu kā draugs.” Ušakovs šobrīd rīkojas tieši pēc šāda principa. Tagad latviešiem vairs nevajag iet nolūgties krieviem, tagad latviešus vajag glaudīt pa spalvai. “Esam kļuvuši viena no lielākajām latviešu partijām, tam jābūt atspoguļotam “Saskaņas” pro-grammā, statūtos un attiecīgos darbos. Tas skar latviešu valodas nākotni, latviešu kultūras mantojuma glabāšanu un attīstību…”
Interesanti, ka Rīgas mērs ir norūpējies, lai arī vizuāli netiktu aizskartas pamattautas jūtas. Vēl pirms pāris gadiem 9. maija pasākumos viņš, plati smaidot, publiski spieda roku vīrietim, kurš bija tērpies 1941. gada čekistu virsnieka formā. Un nemaz neuztraucās, ka viņu fotografēja un publikācijas varētu aizvainot no čekas represijām cietušos latviešus. Toties tagad – tici vai netici – mērs ir apmetis kažoku uz otru pusi: “Ja kāds domā, ka pārstāvēt Latvijā dzīvojošo krievu intereses nozīmē staigāt apkārt, velkot mugurā kazaku uniformu ar sporta biksēm, tie, es atvainojos, ir pilsētas āksti. No kurienes Baltijas kazaki? Kāds tam vēsturisks sakars?” Vēsturisks sakars ir – Piektajā gadā kazaku soda ekspedīcijas šāva latviešu zemniekus. Un arī šodien cauri jaušams mājiens – atsevišķās Krievijas pilsētās nodibinājušās pusmilitāras kazaku vienības, kuras līdztekus policijai rūpējas par sabiedrisko kārtību savā apkārtnē.
Toties, jautāts par preambulu, kuras pieņemšanas gadījumā Satversmē būtiski nostiprinātos latviešu tautas un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas, Rīgas mērs pēkšņi kļūst ļoti izvairīgs: “Var uzrakstīt jebkādu preambulu, bet tas nelīdzēs valstī celt IKP pieaugumu vai lielākas pensijas.”
Lai arī kāda priekšvēlēšanu mīlestība pret latviešiem būtu pārņēmusi Nila Ušakova sirdi, savējos viņš tomēr nenodod. Jautāts par Nepilsoņu kongresa aktīvisti Elizabeti Krivcovu (“SC” valdes locekle), Nils teic: “Mūsu cilvēki strādā daudzās organizācijās. Tur arī citu partiju aktīvisti redzami.” Bet par Kabanovu viedoklis ir šāds: “Kabanovs pieļāvis smagu kļūdu. (..) Un viņš izdarīja šo savu soli – spēja atzīt kļūdu partijas biedru acu priekšā un atvainojās. Tas mums ir pienākums ļaut Kabanovam pierādīt, ka tas nebija tikai pirmais solis un ka šādas kļūdas viņš vairs neatkārtos.”
Izņemot pēdējos teikumus par partijas biedriem Krivcovu un Kabanovu, pārējam es vienkārši neticu. Nespēju ticēt viltotajam smaidiņam un liekulīgajai pirmsvēlēšanu mīlestībai.
