Tā radās ne vien vadoņi mētelī, bet arī milzīgās ūdensgalvas. Proletāriešu elka “brīnumainās pārvērtības” 0
Vēsture liecina, ka Romas impērijā, kur bieži mainījās imperatori, statujām ierīkoja noskrūvējamas galvas. Tā ne vien ietaupīja dārgo materiālu, bet arī atgādināja par jebkura tirāna īslaicīgumu.
Tikpat īslaicīgs uz laikmetu skatuves izrādījies Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kura neprātīgās idejas diemžēl ietekmējušas valstu un miljoniem cilvēku likteņus. 22. aprīlī aprit 150 gadi kopš Ļeņina dzimšanas.
1959. gadā padomju varas kontrolētajai LPSR Mākslinieku savienībai uzdeva iedibināt jaunus svētkus – Mākslinieku (vēlāk Mākslas) dienas, tās pieskaņojot Ļeņina dzimšanas dienas datumam.
Kā šis komunistu elks tika attēlots Padomju Latvijas vizuālajā mākslā – tēlniecībā un glezniecībā? Kā latviešu māksliniekus iesaistīja propagandas mašinērijā, un kur šobrīd atrodas proletāriešu mesijas pieminekļi?
Ļeņins ar cilvēcisku seju…
20. gadsimta piecdesmito gadu sākumā attīstījās tematiskā glezniecība – darbos akcentēts stingrs zīmējums, konkrētas darbības vietas un laika raksturojums, apzināta visu izteiksmes līdzekļu pakļaušana sižetiskajam vēstījumam.
Līdzās tajā laikā pēc šiem spēles noteikumiem attēlotajiem ļeņiniem ar mākslas kvalitātēm izceļas Oto Skulmes gleznotais “Ļeņins LSD IV kongresā Briselē 1914. gadā” (1952).
Sešdesmito gadu mākslā iezīmējas jau cilvēciskākas nianses – ieskanējās liriski romantiski motīvi, pat nedaudz ar intīmu noskaņu. Tas, piemēram, jaušams Oto Medņa (1925–1976) linogriezumā, kurā attēlots idealizēts, romantizēts un cilvēciskots Ļeņins.
Vai šis būtu varas uzspiests grēku izpirkšanas darbs? Zināms, ka Oto Mednis 1952. gada pavasarī par pretpadomju aģitāciju arestēts un notiesāts uz astoņiem gadiem, atbrīvots 1956. gadā.
Septiņdesmitajos gados ievērības cienīgi ir divi Gunta Strupuļa veidotie padomju elka portretējumi – glezna “V. I. Ļeņins” (1970), kurā vadonis tēlots citāds, atšķirīgs – tērpies baltā kreklā, vestē un nostājies pie loga, gleznas pretējā pusē – urbāna rūpnīcas vide.
Skatītāju pārņem sajūta, ka vadonis ilgi strādājis, jo viņam priekšā daudzas papīra lapas… Viņš acīmredzami noguris cieši raugās skatītājā. Otrajā Gunta Strupuļa gleznā “Saruna” (1970) Ļeņins attēlots, tiekoties ar latviešu strēlniekiem. Arī šajā darbā vadonis ir cilvēciskots, lakoniska vide, tiešums un konkrētība.
No astoņdesmito gadu padomju mītu gleznām jāatzīmē Jāņa Andra Oša “V. I. Ļeņins Rīgā” (1985). Tajā jūtams hiperreālisms, kas veiksmīgi saplūst kompozīcijā un sižetā, kurā izmantota leģenda par Ļeņina ierašanos Rīgā 1900. gadā.
Darbaļaužu Kristus fotoreālismā
Ko gan jaunu var izpaust vēsturiskajos portretos? Ierasti tie bija parādes stilā, stīvi, deklaratīvi, bez tēla rakstura atklāsmes. Socreālisma gleznās tēlam nebija jābūt reālistiskam, bet tipiskam – klišejiskam, lai to viegli atpazītu tautas masas.
Pavisam citādu, savā fotoreālisma stilā Ļeņinu 1974. gadā uz kartona uzgleznoja Miervaldis Polis. Par šo darbu interneta vietnē “Satori” dzejnieks Kārlis Vērdiņš raksta:
“Domīgi saraucis pieri, glīts, visai jauneklīgs Ļeņins, šis darbaļaužu Kristus, cieši veras uz mums. Ko viņa skats teica laikabiedriem septiņdesmitajos?
“Vai esi komunistiskā darba trieciennieks? Vai plānu izpildīji ar uzviju? Vai nenovirzies no marksisma-ļeņinisma līnijas? Vai forši dzīvot valstī, kur gleznotājiem jātaisa vadoņu portreti?”
Un ko tas saka tagad? Ļeņina portrets 70. gadu vidū tapis, pateicoties Mārim Ārgalim, kurš Miervaldim Polim izkārtoja pasūtījuma darbu – Ļeņina portretu – kādā zvejnieku kolhozā.
Kolhoza vadība, saņēmusi gleznu, atzina to par pārāk “rietumniecisku” un baidījās novietot publiskā vietā. Tagad atšķirībā no latviešu padomju laika dzejnieku vārsmām, kurās brīvprātīgi obligātā Ļeņina daudzināšana krīt uz nerviem, Poļa glezna joprojām šķiet jauna, svaiga un stilīga.
Gluži kā uzskates līdzeklis padomju kultūras darbiniekiem-sofistiem, kuri izmantoja Ļeņinu kā visa labā un progresīvā simbolu, lai protestētu pret personības kulta paliekām vai stagnāciju.
Poļa fotoreālisma šausminošā precizitāte, kas saglabājusi katru Ļeņina ūsu spalviņu, vienlaikus pietuvina mums Ļeņinu un arī aiznes kaut kur bezgalīgi tālu – šis Ļeņins ir kopija, un mēs nezinām, pirmā vai desmitā, vai varbūt simtās kopijas kopija – to var ieskaut zelta rāmis, tā var būt izgriezta no žurnāla lappuses vai nosperta sarkanajā stūrītī, tā var būt apsveikuma kartīte vai šokolādes tāfelītes papīriņa bilde.”
Tēlnieki elktēla azartā
Padomju laikā pasūtījuma darbi daudziem māksliniekiem bija gandrīz vienīgais iztikas avots, tāpēc tie, kas tika pie Ļeņina atveides, varēja būt droši par ienākumiem.
“Kad republikas rajonu centri sacentās, kurš ātrāk tiks pie sava elktēla, azartā iesaistījās arī daži man labi pazīstami tēlnieki un arhitekti.
Viņi to darīja ne jau savas “reliģiskās pārliecības” dēļ, bet tāpēc, ka varēja labi nopelnīt un nevajadzēja pārāk lauzīt galvu, meklējot kādus īpašus oriģinālus risinājumus,” atceras mākslas zinātnieks Pēteris Zeile grāmatā “Titānisms, pseidotitānisms un māksla”. Kur tad Ļeņina pieminekļus izgatavoja?
Tēlnieks Jānis Strupulis stāsta: “kombinātā “Māksla” veidoja pieminekļu ģipša modeļus mērogā 1:1. Šeit skulptūras kala akmenī vai izmantoja vara loksnes. Bronzā lēja Ļeņingradā, Kijevā, Minskā.
Latviešu tēlnieku veidoto Ļeņinu mākslinieciskā kvalitāte bija viena no augstākajām Padomju Savienībā. Katrai pilsētai bija oriģināls, unikāls tēlniecības darbs tikai vienā eksemplārā.
Autoru kolektīvu izraudzīja metu konkursā, vienmēr kopā ar tēlnieku strādāja arhitekts, lai monumentu veiksmīgi iekļautu pilsētvidē.”
Jānim Strupulim saglabājusies pieminekļu izcenojumu brošūra. Piemēram, par vienotas kompozīcijas pieminekli, monumentu ar jātnieku zirgā, augstumā līdz trīs metriem, maksāts no 16 000 līdz 25 000 rubļu (salīdzinājumam – vidējā mēnešalga bija ap 110 rubļu.), pilnas figurālas skulptūras kompozīcijas, augstumā līdz 3,5 metriem, cena – 2400 līdz 10 000 rubļu.
Savukārt pusfigurālas skulptūras, līdz trīs metru augstumam, cena bijusi 1200 līdz 3500 rubļu. Interesanti, ka cena bijusi atkarīga arī no tā, ko attēlo, piemēram, par divkārtējā Padomju Savienības varoņa, kā arī Sociālistiskā darba varoņa skulptūru, bisti (līdz diviem metriem augstu) maksāts no 1000 līdz 2200 rubļiem. Samaksas koeficients par marksisma-ļeņinisma klasiķu (Ļeņins, Markss un Engelss) portretiem bijis augstāks, apmēram 1,5.
Tā kā pieprasījums pēc Iļjiča atveidojuma bija liels (tos vajadzēja vai katrā kolhoza, kluba vai citu valsts iestāžu sarkanā stūrīša interjerā), nereti vadoņa portretus štancēja haltūristi.
Visbiežāk Ļeņina pieminekļus tiražēja – tos atlēja pēc viena un tā paša šablona. Mākslinieka domai nevajadzēja zelta spārnus, jo partija un valdība noteica, kādu grib redzēt savu elku.
Tā radās ne vien vadoņi mētelī, ar paceltu roku, bet arī milzīgās ūdensgalvas, kā, piemēram, Preiļu pilsētas centrā un Alūksnē (ap trīs metrus augsta – patlaban atrodoties Zeltiņu armijas daļas teritorijā).
Parasti šie monstri bija novietoti partijas komitejas vai citas varas iestādes priekšā, lai tos uzreiz pamanītu un tādējādi izjustu bijību pret varu un tās īstenotājiem.
Tēlniece Vija Dzintare atceras: “Mākslas akadēmijas studentiem vajadzēja pievērsties kādam darbam par Ļeņina tēmu, piemēram, man kursa darbā lika veidot cilnī Ļeņinu kopā ar Krupskaju. Ļoti grūti šajos tēlos iemiesot kādu jaunu ideju, jo tie ir standartizēti… Viena no mūsu labākajām tēlniecēm Aleksandra Briede izveidoja Ļeņina portretu “Ļeņins – sapņotājs”, kuru izkala granītā (1969), kas tiešām izdevās tik izteiksmīgs un plastisks, ka tā laika kritiķi to cildināja.
Tā nu sanācis, ka vienu Ļeņinu (autoru neatceros), kas atradās VEF, norakstīju, jo tā ģipsis bija pamatīgi apdrupis. Tas notika septiņdesmito gadu vidū, kad biju VEF estētikas biroja locekle.”
Ļeņinekļu meklējumos
Kas ar Ļeņina pieminekļiem noticis pēc Trešās atmodas? Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde informē, ka 44 no Latvijas teritorijā izvietotajiem pieminekļiem Ļeņinam LPSR laikā bija iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts vai vietējas nozīmes pieminekļi.
No šā saraksta tie tika izslēgti 1991. gadā. Pēc tam pārvalde par tiem informāciju nav uzkrājusi. Pārsvarā informācija par šādu pieminekļu demontāžu un tālāko likteni pieejama pašvaldībās vai to muzejos.
Dodos uz Kurzemi raudzīt, kur aizmirstībā dus bijušie Kuldīgas, Saldus, Dobeles ļeņinekļi…
Noskaidroju, ka šie padomju okupācijas “artefakti” atrodami Kuldīgas rajona Īvandes pagasta “Pilskalnos”, kur vietējais uzņēmējs Meinards Mētelis mežmalā, netālu no medību namiņa, izveidojis ļeņinekļu parku, līdzīgu kā Grūtas parku Lietuvā – miljonārs Viļums Maļinausks.
Uzņēmējs ar šo pieminekļu vākšanu neizrādot simpātijas aizgājušajiem laikiem. Tieši pretēji – ar savu rīcību viņš vēlas norādīt uz sūro pagātni un atgādināt, ka no vēstures ir jāmācās. Vai ir nodoms ekspozīciju papildināt? Gribot, bet kādreizējos pieminekļus vairs nevarot iegūt ne par kādu naudu.
“Ceru vēl dabūt no Ventspils – tur bija ne tikai Ļeņins, bet arī Gagarins.”
1991. gada 24. augustā demontēja tēlnieku V. Bogoļubova un V. Ingala veidoto bronzā atlieto Ļeņina pieminekli ar izstiepto roku, kas Rīgas centrā uz postamenta bija stāvējis kopš 1950. gada (tolaik Ļeņina un Kirova ielas krustojumā).
Piemineklim tad nebija vienas kājas, kas tika atdalīta demontāžas laikā, un rokas, par kuru neviens īsti nezina, kur tā pazudusi. Postaments it kā nogādāts pieminekļu novietnē aiz Rīgas krematorijas, kur tas sadalīts.
Taču tas, kur patlaban ir pats Ļeņins, tā arī nav zināms. 1992. gada 25. aprīļa “Neatkarīgajā Cīņā” I. Ezernieka rakstā “Pelše jau nozagts” uzzinu: “Sāka zāģēt lielo skulptūru (Ļeņina un Stučkas) detaļas, jo par bronzas kilogramu uzpircēji maksājot četrus dolārus.” Nojaušams, ka bronzas Ļeņins sazāģēts un iztirgots, plāksni ar uzrakstu “Ļeņins” suvenīram esot izlūdzies uzņēmējs un mecenāts Jevgēņijs Gombergs.
Partija zaudēta – karalis augšpēdus
Tēlnieks Jānis Strupulis atceras, kā Jelgavas Ļeņins aizceļojis uz Dāniju: “Kad demontēja Ļeņina pieminekli Rīgā, to plaši rādīja dažādos ziņu kanālos, tostarp Dānijā, kur reportāžu bija redzējis uzņēmējs, mākslas mecenāts Damgārds un viņa dēli.
Viņiem radās ideja, vai pieminekli nevarētu nopirkt vai izīrēt, jo viņu paziņa dāņu vecākās paaudzes mākslinieks Svens Dalsgo bija izdomājis – līdzīgi kā šaha spēlē, kad partija ir zaudēta, karali noliek guļus, tā arī milzīgo Ļeņina figūru viņš gribēja nolikt guļus uz statīva.
Damgārda dēliem ideja iepatikās. Vecākais bija arhitekts, otrs – vairāku restorānu īpašnieks. Abi ieradās Rīgas domē, taču viņu vēlmi neatbalstīja.
Tad viņi brauca uz Cēsīm, kur arī bija noņemts Ļeņina piemineklis, bet tur viņiem pateica – tas ir mūsu slavenā mākslinieka Kārļa Jansona darbs, mākslas un kultūras vērtība, pirmais latviešu tēlnieka veidotais Ļeņina piemineklis un Jansona lielākais darbs bronzā. Atbraukuši atpakaļ uz Rīgu, viņi devās uz kombināta “Māksla” bronzas liešanas darbnīcu interesēties, vai saglabājušies ģipša modeļi, lai atlietu bronzas kopijas.
Es tobrīd tajā šķūnī strādāju pie Latvijas ģerboņa Saeimai un dzirdēju, kā viņi pūlas sarunāties ar strādniekiem, bet tie nekā nesaprata. Sazinājos ar viņiem vāciski un apmainījāmies adresēm.
Nākamajā gadā Damgārda dēls arhitekts atbrauca atkal. Tas bija 1992. gadā, kad veidoju santīma modeli. Viņš teica, ka viņu firmai vajadzētu izstrādāt logo un vēl šo to, varbūt arī kādas medaļas.
Tā mēs sākām sadarboties, katru gadu braucu pie viņiem, un turpmāko gadu laikā viss, ko es uzgleznoju, ir tapis tikai tur – Dānijā. Sākotnēji viņi Jelgavas ļeņinekli īrēja, pēcāk – nopirka (internetā ir ziņa, ka iegādāts par 10 000 ASV dolāriem jeb 8630 eiro. – Aut. piez.).
Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem uzstādīt Ļeņinu Kopenhāgenā pie sava restorāna slavenajā Tivoli izklaides parkā (pilsētas vadība baidījās no kreisi noskaņotu jauniešu ekscesiem) uzņēmējs to novietoja pie savas lauku rezidences Herningas pilsētā (Jitlandes pussalas vidusdaļā Dānijā).
Tieši tā, kā bija iecerēts – sešus metrus garais monuments novietots guļus uz četrām īpaši gatavotām nerūsējošā tērauda konstrukcijām – turētājiem. Nu tas kļuvis par pilsētas apkārtnes tūrisma apskates objektu.”
Kas zināms par pārējiem Latvijas ļeņinekļiem? Arī Aizputes Ļeņins atrodoties ārzemēs – Zviedrijā, Valkas Ļeņina galva joprojām ir pie novadpētniecības muzeja, daļēji apskatāma, jo ievietota koka karkasā.
Daugavpils Ļeņins esot sagriezts gabalos, aprakts kāda uzņēmuma teritorijā, Jēkabpils Ļeņins – bijuši divi, bet viens esot nozagts, otrs atrodas kokapstrādes uzņēmuma teritorijā.
Valmieras Ļeņins – redzēts netālu no 5. vidusskolas pie Dzirnavu ezeriņa akmeņkaļa pagalmā. Ventspils Ļeņins atrodas komunālā uzņēmuma teritorijā, savukārt Liepājas Ļeņins – pārkausēts zvaniņos.
Reāli stāsti
Vadonis kopā ar Tālavas taurētāju
Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa: “No 1950. līdz 1960. gadam Rūjiena bija rajona pilsēta un tādēļ tai “pienācās” Ļeņina piemineklis.
Par autoru izvēlējās rūjienieti – tēlnieku Jāni Zariņu (1913–2000). Lai neciestu 1937. gadā Rūjienas centrā uzstādītais Kārļa Zemdegas piemineklis “Rūjienas atbrīvotājiem un kritušajiem karavīriem” (tautas mutē saukts par “Tālavas taurētāju”), tēlnieks Jānis Zariņš gan Ļeņina novietojumu, gan Ļeņina lielumu izvēlējās tā, lai visiem būtu skaidrs, kurš te ir galvenais.
No 1952. gada 6. novembra līdz 1989. gada 26. aprīlim Rūjienā gandrīz vai līdzās stāvēja Latvijas brīvības cīnītāju piemineklis un Ļeņins.
Pēc lielā Ļeņina nogāšanas 1989. gada 6. maijā Rūjienas centrā uzlika otru Ļeņinu, arī tēlnieka Jāņa Zariņa darbu – bronzas bisti. Kas zina, laiki tik neskaidri. Otram Ļeņinam bija ļoti īss mūžs. 1990. gada 22. septembrī tas jau nonāca Rūjienas domes šķūnī.
Par bronzas Ļeņinu šķūnī atcerējos 1998. gadā, kad Rūjienas tēlnieks Andris Vārpa veidoja pieminekli leģendārajam mācītājam Robertam Slokenbergam (ir uzstādīts) un es vācu ziedojumus.
Lai atvieglotu pieminekļa izveidi, iedomājos, ka bronzas Ļeņinu varētu pārkausēt Slokenberga tēlam. Rakstīju vēstuli tēlniekam Jānim Zariņam, viņš neiebilda, arī dome ne. Metāla lietuvē Rīgā, kur vajadzēja atliet Slokenberga tēlu, bija veidota arī Ļeņina biste. Metāllietuves “zēni” pa telefonu sarunā solīja divus latus par kilogramu.
Nopriecājos, laba cena. Kad ar smago kravu (370 kg) ierados lietuvē, cena bija kritusies līdz 42 santīmiem. Par tādu smiekla naudu, protams, Ļeņinu Rīgā neatstāju un vedu atpakaļ uz Rūjienu.
Bronzas galvu (kura jau 1990. gadā bija atdalījusies no mētelīša) ieripināju izstāžu zālē, bet “mētelītis” negāja iekšā pa durvīm. Pēc vairākiem gadiem “mētelīti” man nozaga, bet Ļeņina galva tagad ir izstāžu zāles īpašums.”
Kā dzīvs!
Karikatūrists Dainis Breikšs: “Dienēju zenītartilēristos Dobeles centrā. Man uzdeva pārkrāsot – atjaunot plakātu ar Ļeņina attēlu. Biju jauns, tikko beidzis Mākslas akadēmiju, veikla roka! Uz kluba sienas plakāta bija attēlots Ļeņins žokejnīcā ar paceltu roku sveicienam.
Karavīri ar autoceltni noņēma plakātu, un es ar otiņu atjaunoju attēlu – Ļeņina kontūras nedaudz iekrāsoju pustoņos, tā padarot tēlu dzīvīgāku, dabiskāku. Vārdu sakot, Ļeņina tēlu stilizēju. Komandierim ziņoju, ka darbs paveikts. Pienāk pulkvedis, skatās un jautā: “Kas tas ir?”
Atbildu: “Biedrs Ļeņins…” Iestājas neveikla pauze, es piebilstu: “Stilizēts Ļeņins.” Pulkvedis man atcērt: “Ļeņinu nedrīkst stilizēt! Noņemt un pārtaisīt!”
Atkal plakāts jānoņem, un es ķeros pie darba… Iekrāsoju krāsu laukumus, kā sākotnēji bija kontūrās. Jā, nu derot! Pulkvedis pēta un teic: “Kā dzīvs!””
Uzziņa
Ļeņina pieminekļi Latvijā:
* Centrālais – Rīgā. Autori V. Ingals un V. Bogoļubovs. Atklāts 1950., demontēts 1991. Bronzas figūra 6 m, granīta postaments 6,25 m.
* Ventspilī bija visaugstākais, lai to redzētu no kuģiem jūrā. Bronzas figūra 6,40 m, granīta postaments 13,2 m (četrstāvu mājas augstumā). Atklāts 1975., demontēts 1991. Autori tēlnieks J. Zariņš, arhitekts J. Līcītis. Honorāri 20 000 un 6000 rbļ.
* Dubultos – pats lielākais Iļjičs, 10,50 m augsta bronzas figūra. Autori tēlnieks J. Mauriņš, arhitekts K. Alksnis. Piešķirta LPSR Valsts prēmija. Atklāts 1977., demontēts 1991. 23 tonnas krāsainā metāla pārdotas izsolē par Ls 14 500 AS “Krāsainie lējumi”.
* Cēsīs – pirmais latviešu autora Ļeņina piemineklis, autors prof. K. Jansons. Augstums 4,5 m, bronzas lējums. Atklāts 1959., demontēts 1990. Atrodas kastē Cēsu pils parkā.
* Dīvainākais – Daugavpils Ļeņins mētelī, ausainē un velteņos. Tautā runāja, ka sākotnēji it kā esot domāts to uzstādīt ziemeļos. Vai tā bija, nav zināms, bet vasaras karstumā skats bija dīvains. Granīts, 9 metrus augsts. Autors tēlnieks A. Čerņickis. Pamatakmens likts 1959. gadā, uzstādīts tikai 1970. gadā, demontēts 1991. gadā.
