Tā nav žurnālistika, tā ir mūsu visu izklaide un slavenību atpazīstamības apkalpošana. Raidījuma “Kultūrdobe” rezenzija 4
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dārzs var satuvināt. Dārzs var veidot saprašanos starp cilvēkiem. Dārzs liek smaidīt un priecāties, jokoties un koķetēt. Dārzs ar kādu mākslas slavenību tā vidū ir laba vide, kurā parādīt aktuālo dzīves stilu.
Tādā virzienā pamazām veidojas LTV1 vasaras izklaides formāts “Kultūrdobe”.
Teātra kritiķes un kultūras žurnālistes Henrietas Verhoustinskas jaunais raidījums “Kultūrdobe” izskatās kā viegla atelpa pēc sarežģītiem stāstiem par mākslas notikumiem un vēl sarežģītākām sarunām par mākslām piederošo cilvēku laiku aktuālā šoka, dīkstāves un neziņas apstākļos.
Skaistas puķes (aktiera Egona Dombrovska dārzā), briestoši tomāti un jau gatavi gurķi (komponista Zigmara Liepiņa siltumnīcā) palīdz aizmirst nestabilo realitāti un ievieš mediju stāstos kādu brīdi, kad ēterā burtiski redzama izaugsme, cerība un drošība.
Visi pēc tās izslāpuši, tāpēc man negribas vērst ļoti prasīgu skatu raidījuma virzienā. Tā ir diezgan gaumīga, vien nepilnu stundas ceturksni gara izklaide, kura apvieno dažas mediju kultūrai raksturīgas iezīmes.
Ko raidījuma vadītāja dara dobēs? Viesojas
Raidījuma veidotāja un vadītāja tā apjomīgajā reklāmas kampaņā jau visu ir izstāstījusi. No dažādiem avotiem viņa ir uzzinājusi, ka daļa mākslinieku aizrautīgi darbojas dārzā. Tāpēc vērts viņus apciemot un palūkoties, kas notiek dobēs.
Kultūras cilvēku brīvā laika nodarbe un atsaucīgums, laižot savās dobēs televīzijas cilvēkus, ir galvenais raidījuma tapšanas iemesls.
Tā nav žurnālistika – intervija vai reportāža, ne arī cits dokumentāls formāts, kam pielāgojami žurnālistikas vērtēšanai piemēroti kritēriji. Tā ir izklaide, ko veido viesošanās pie slavenības un tās ikdienas iepazīšana.
Tāpēc raidījuma pamatā ir visas ciemošanās sastāvdaļas pareizā secībā: sagaidīšana uz takas pie dārza, sasveicināšanās, jokošanās, draudzīgas sarunas, tāda brīvība un uzmanība citam pret citu, kāda citos gadījumos neiederas.
Dārza rādīšana kā ikdienas attiecībās diezgan apnicīga nodarbe, ja vienu no dalībniekiem dārzs neinteresē, raidījumā iegūst centrālo vietu.
Tāpēc raidījuma autore interesējas par dārza norisēm, pat nebūdama mazliet zinoša dārza darbu jomā, šur un tur piepalīdz, jo filmēšanas vajadzībām, attēla daudzpusīgumam tā ir noderīga darbošanās.
Sarunas pie dobēm iekļaujas tajā Latvijas kultūras žurnālistikai ļoti raksturīgajā daļā, kurā lielākie spēki tiek veltīti mākslu pārstāvju apbrīnošanai.
“Kultūrdobē” apjūsmošanas loma pārcelta ne tikai uz mākslas sasniegumiem un pašiem cilvēkiem mākslās, bet arī uz citām cilvēka darbības jomām, šajā gadījumā – uz rosīšanos dārzā.
Paradoksāli, ka paši raidījuma varoņi ir krietni reālistiskāki savā pašuztverē un cenšas autores slavinošo toni mazliet atvēsināt.
Raidījuma vadītājas mēģinājumi dārza darbiem piešķirt izšķirošu lomu mākslas radīšanas procesā un tādu kā radīšanas akta katalizatora misiju, arī nerod dārzu saimnieku atsaucību. Egons Dombrovskis dārzā grib neko nedomāt un monotoni pļaut.
Nekas, ja reizēm pļaušanas laikā jāmācās lomas teksts. Zigmaram Liepiņam ir vienalga, kur rakstīt mūziku, dārzam ar to nav nekā kopīga – skaņdarbi top vietā, kur tobrīd strādā komponists.
Priecīgai un pateicīgai viešņai, pat ja esi kritiķe, kas trenēta kritiski vērtēt mākslu un tās pārstāvjus, šādā raidījumā īsti nepiedien jebkāda cita loma. Tu esi ciemiņš, ko saimnieks ielaidis dārzā, būtībā – intīmā, privātā telpā.
Tev ir jāpriecājas par saimnieku un pašu dārzu. Tas izdodas dabiski, bet koķetērija ir veids, kā izpaust savstarpējo draudzīgumu.
Tā palīdz radīt arī asprātīgus tekstus raidījumam, citādi dārzā, kur parasti monotoni un smagi jāstrādā visnotaļ netīri darbi, nekas ļoti aizraujošs nenotiek. Pateicīgums par dārza saimnieka atsaucību ir īstā augsne saturam, kurā rodas nevis kultūras, bet slavenību žurnālistika.
Kas rosās dobē? Slavenība
Raidījums gandrīz nepiemin mākslu un mākslinieku darbus, kas ir tā varoņu dzīves un arī atpazīstamības pamatā. Daudz svarīgāks raidījumā ir jau iegūtais slavenības statuss.
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc raidījumā par darbiem dārzā netiek aicināti stāstīt citi cilvēki.
Šajā raidījumā, un šajā tekstā tāpat, ar vārdu “slavenība” tiek domāti indivīdi, ko amerikāņu vēsturnieks Daniels Būrstins definēja kā cilvēkus, kurus to talanta un sasniegumu dēļ “bieži vizuāli dokumentē populārie plašsaziņas mediji” un kuri tiek rādīti kopā ar citām slavenībām nozīmīgos pasākumos.
Slavenību kultūras būtiska iezīme ir slavenību tīkla veidošana, tā publiski regulāri redzamus cilvēkus pietuvina elitei un nodala no “jebkuriem citiem” cilvēkiem.
Slavenību kults medijos līdz ar to raksturo arī sabiedrības sociālo struktūru, jo mediju vizualizētā notikumā varam vērot, kas tiek izcelts un kas nav ielūgts “slavenību” pasākumā. Slavenības tādējādi kļūst par īpašu sociālu grupu, atpazīstamība tās atšķir no citiem cilvēkiem.
Padzīvojoties slavenības dārzā, arī kultūras žurnālistei tiek papildu atpazīstamība un iekļaušanās slavenību tīklā. Kā raksta Būrstins, slavenības it kā pārtiek cita no citas atpazīstamības, jo kļūst pazīstamas, pateicoties savstarpējām, publiski demonstrētām attiecībām.
No žurnālistikas viedokļa tā ir vismaz diskutabla tendence, jo saplūdina kultūras atspoguļotāju, skaidrotāju, vērotāju un vērtētāju ar atspoguļojamo jomu, zaudējot (vai ziedojot izklaidei) žurnālistikai nepieciešamo neatkarību un neitralitāti.
No otras puses, Henriete Verhoustinska nevarētu tik brīvi viesoties dārzos un draudzīgi čalot, ja jau iepriekš nebūtu veidojusi draudzīgas attiecības ar potenciālajiem raidījuma varoņiem. Ievešana dārzā un laipnā uzņemšana it kā tiek iemainīta pret televīzijas iespējām sniegt jau populārai personībai papildu slavas devu.
Tāpēc šādā formātā daudz parocīgāks ir nevis kultūras žurnālistes, bet nereti izsmietais “ētera personības” statuss raidījuma vadītājai, jo tas neprasa ievērot kādus nozīmīgus, ar pozīciju vai lomu saistītus profesionālus principus.
Raidījumā autorei par labu nāk dabiska pašironija, kuru viņa veiksmīgi pielipina arī tā varoņiem. Sak, mēs te izrādāmies, bet nepārspīlējam savu svarīgumu. Tas “Kultūrdobes” idejai un izpildījumam dod papildu vieglumu.
Nav vērts uztraukties, ka pārbaudītu pieeju skatītāju uzmanības piesaistei izmanto sabiedriskais medijs. Līdzīgi formāti ir arī citu valstu sabiedrisko mediju izklaides sadaļās.
Ko skatītājs ierauga dobē? Sevi
Formāts nav tapis tukšā vietā. Tas ietver Latvijā tik populārās slavenību preses ilgstoši kultivēto pieredzi ieskatīties citu cilvēku dzīvē, piedāvājot iespēju apmierināt ziņkārību.
Skatīšanās process un it kā piedalīšanās dārza norisēs tuvina skatītājus slavenībām, jo tās dārzā dara to pašu, ko citi.
Šāds savas un slavenības vienādas pieredzes salīdzinājums piešķir lielāku jēgu un vērtību rosībai dārzā, kurai pašai par sevi tās ikdienišķuma un plašās izplatības dēļ nav sevišķi augsts statuss.
Tāpēc skats uz slavenību savā ziņā palīdz ieraudzīt sevi un savu dzīvi. Nav nekas slikts, ja vasarās mēs ļaujamies dārza darbiem un pa vidu tiem paskatāmies, kas dārzā izaudzis kādam māksliniekam, aktierim, komponistam.
Tas pieder pie patērētājsabiedrībai sen iemācītā, ka slavenība vai cilvēks, kura rokās iedodam svarīgu jautājumu definēšanu, var piešķirt vērtību jebkam – politiskajai partijai vai santehnikai kopā ar matraci.
Nekas, ja “Kultūrdobē” nenotiek īsti darbi dārzā. Pats filmēšanas process ir notikums, kas paredzēts slavenību atpazīstamības tādai kā apkalpošanai un mūsu visu izklaidei.
To arī baudām!
