“Tā nav ticība, bet apmātība!” Speciālisti par šausmīgo gadījumu Jelgavā, kad mira māte un bērns 2
Pirmdien Zemgales rajona tiesā Jelgavā turpinās skatīt krimināllietu, kurā trīs personas apsūdzētas par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības, pēc kā piedzima nedzīvs bērniņš un nomira dzemdētāja. Visi iesaistītie – no Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes.
Par sākto tiesvedību, par draudzes darbību “Latvijas Avīze” šā gada 7. novembrī rakstīja publikācijā “Vai cilvēkam jāmirst Dieva vārdā?”.
Gan tiesā no liecinieces, gan sarunās ar cilvēkiem, kas aizgājuši no draudzes, izskanēja, ka draudzes locekļi tiek aicināti atteikties no profesionālu mediķu palīdzības, bet slimību gadījumos vajag ārstēties ar tautas līdzekļiem un paļauties uz Dievu.
Grūtās dzemdībās labāk “piesaukt Debestēvu par palīgu”; nepaklausīt ārstu ieteikumam, ka dzemdētājai pret streptokoka infekciju vajadzīgas antibiotikas, bet tā vietā “stiprināties ar Dieva vārdu”; ja mazulim ir augsta temperatūra, tad draudzes locekļiem labāk “izsūtīt īsziņas, lai mūs piemin lūgšanās”.
Tie ir citāti no draudzes 2017. gada izdevuma, kurā jauni pāri dalās ar savu pieredzi; jāpiebilst gan, ka šajos gadījumos dzemdētājas uz slimnīcu bija devušās, tātad mediķu palīdzība, kaut ar iebildumiem, bet pieņemta.
Savukārt gadījumā, par kuru patlaban notiek tiesvedība, sieviete dzemdējusi mājās bez profesionālu mediķu līdzdalības – klāt bijis viņas vīrs, tēvs un draudzes garīgā līdera sieva.
Kā jau “LA” rakstīja, Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze ir Latvijā oficiāli reģistrēta, pēc 2018. gada draudzes pārskata secināms, ka tajā ir 132 pilngadīgi un 45 nepilngadīgi locekļi. Nekādi “negatīvi signāli” oficiālajās valsts iestādēs neesot saņemti.
Vai tiek ievērotas bērnu tiesības
Tomēr, ja šajā draudzē tiek praktizēta un ieteikta atteikšanās no profesionālas mediķu palīdzības, rodas jautājums: vai šajā gadījumā netiek pārkāptas bērnu tiesības?
Ko par to saka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI)? Kā paskaidroja VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gorbunova (pašlaik arī visas iestādes priekšnieces p. i.), līdz traģiskajām mājdzemdībām un tam sekojošajām mediju publikācijām VBTAI nebija saņēmusi nevienu ziņojumu vai sūdzību par bērnu tiesību pārkāpumiem šajā draudzē.
“Bērna reliģisko piederību nosaka vecāki, tāpat arī par bērna drošību, labklājību un veselību atbild vecāki vai bērna likumiskie pārstāvji. Tajā pašā laikā šādā noslēgtā kopienā ar atšķirīgiem uzskatiem par, piemēram, veselības aprūpi, bērni noteikti var būt pakļauti paaugstinātam riskam.
Katrs gadījums ir individuāls un kā tāds arī vērtējams, taču šādās situācijās visiem speciālistiem un plašākai sabiedrībai, kas ir kontaktā ar šiem bērniem, jābūt īpaši vērīgiem, pievēršot uzmanību bērna uzvedībai – vai viņš nav ilgstoši nomākts, vai nav ieilgušas veselības problēmas, vai viņš ir pienācīgi aprūpēts un tamlīdzīgi – un nepieciešamības gadījumā informējot atbildīgos dienestus.
Faktiski tas ir jautājums par sabiedrības līdzatbildību par bērniem, jo šie bērni tomēr nedzīvo pilnībā izolētā vidē un ikdienā ir kontaktā arī ar citiem līdzcilvēkiem ārpus kopienas,” saka V. Gorbunova.
Bet kā tad atbildīgajiem dienestiem vispār ir iespējams uzzināt par iespējamajiem riskiem bērniem šādās noslēgtās kopienās, ja zināms, ka draudzes locekļiem noliegts stāstīt par to, kas notiek šīs draudzes iekšienē?
“Parasti bērni tomēr ir kādā mijiedarbībā ar pārējo sabiedrību, piemēram, apmeklē izglītības iestādi, kur pedagogam būtu noteikti jāpamana izmaiņas bērna uzvedībā. Ja nepilngadīgais pilnībā ir pazudis no “sabiedrības radara”, tad viennozīmīgi ir pamats par to uztraukties un atbilstoši reaģēt, sākot bērna meklēšanu. Taču šādi gadījumi ir reti,” teic V. Gorbunova.
“Tā ir bezatbildība pret nedzimušo bērnu!”
Iepriekšminētajā Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes 2017. gada izdevumā divi jauni pāri dalījās ar savu pieredzi par dzemdībām slimnīcās, viena minēta konkrēti – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca.
Jaunā māmiņa rakstā min “lielo spiedienu no ārstu puses”, bet ģimene tam nav ļāvusies, atteikusies no mediķu ieteiktajām manipulācijām un “visu laiku piesaucām Debestēvu par palīgu”.
Vai slimnīcās šādi gadījumi ir bieži? Kā speciālisti vērtē tiesā izskatīto gadījumu, kad dzemdībās mājās mirusi sieviete?
Maira Jansone, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sievietes un bērna veselības klīnikas vadītāja: “Tādi cilvēki, kuriem ticība Dievam mēdz pārvērsties apmātībā, diemžēl bija, ir un būs.
Traģiski, ka mūsdienās sieviete nomirst mājās, jo neviens mediķis dzemdībās netiek pieaicināts tādēļ, ka tāda ir Dieva griba. Te nav runa par ticību, bet par apmātību un, manuprāt, tieši tā ir viskaitīgākā – “Dievs deva, Dievs paņēma”!
Ārsts vienmēr nevar precīzi prognozēt, kāds būs dzemdību rezultāts – labs vai slikts. Taču ārsts spēj saskatīt riska faktorus sliktam rezultātam un par tiem brīdināt pacienti, plānojot un vadot gan grūtniecību, gan dzemdības.
Ja pacientes vēlas paļauties tikai uz Dieva gribu, nevis ārstu profesionālajām spējām, ar viņām ir ļoti grūti strādāt. Starp ārstu un pacientu jābūt dialogam, citādi sadarbība nav iespējama. Tiesa, ir gadījumi, kad, neskatoties uz riska faktoriem, ir laimīgs gala iznākums.
Tomēr varu minēt arī pietiekami daudzas situācijas, kad speciālista viedokļa ignorēšana novedusi pie traģiskām sekām. Par laimi, tādu cilvēku, kas vispār neklausās mediķos, ir ļoti maz.
Stradiņa slimnīcā pēdējos gados nav bijušas dzemdētājas, kuras šeit ierodas ar izteiktu nostāju par paļaušanos uz Dieva gribu. Iespējams, ka ir bijušas pacientes, kuras to nevēlas tik krasi izrādīt – atteikušās no kādas procedūras, bet nav centušās klaji demonstrēt, ka tā rīkojas saskaņā ar reliģisko pārliecību.
Jāatzīst, ka Latvijā, sevišķi jaunu cilvēku vidū, parādās tendence izvairīties no visa medicīniskā, atbalstīt tikai un vienīgi dabisku procesu. Ja tas ir saprāta robežās, nepakļaujot sevi vai bērnu riskam, kāpēc ne? Savukārt, ja paciente nevēlas nekādu dialogu ar ārstiem, tad man rodas jautājums: kāpēc viņa vispār dodas uz slimnīcu?
Gadās, ka paciente vizītes laikā norāda, ka viņa neatļaus veikt tādu vai citādu ārstniecisko procedūru. Ja šis pacientes atteikums nekaitēs, to var apsvērt un meklēt citu risinājumu. Toties tad, ja ir akls noliegums, speciālisti ir bezspēcīgi. Šīs pacientes parasti pie ārstiem nedodas. Tā ir bezatbildība pret savu nedzimušo bērnu, kurš nevar pateikt: mammu, lūdzu, uzticies ārstiem!”
