Tā nav dzīve …* 1
… un tas nav arī nekāds zēns. “Zēns, kurš sēdēja pēdējā solā” ir iespējamais nosaukums stāstam, kas tiek sacerēts lasītāja/skatītāja acu priekšā. Šā stāsta galvenais varonis un autors Klaudio patiesi sēž pēdējā solā, ir tāds kluss zēns līdz brīdim, kad literatūras skolotājs uzdod šķietami nevainīgu tēmu – uzrakstīt sacerējumu “Kā es pavadīju nedēļas nogali”. To rakstot, Klaudio sajūt, ka, spēlējoties ar vārdiem, viņš var radīt mākslas darbu, uz kuru vairs neattiecas realitātes likumi. Viņš drīkst melot, spiegot, savaldzināt, krāpt, un pats galvenais – izbaudīt trūkušās mātes tuvumu visās tā niansēs, aprakstot sievieti savā stāstā. Pārkāpt pieklājīgas distancētības robežu, vienlaikus šai nāvīgajā grēkā paliekot nesodīts. Jo – Klaudio vairs nav Klaudio, viņš ir tur – literāra darba iekšpusē. Šādu lugu 2012. gadā uzrakstīja Huans Majorga, bet pasaules atpazīstamību stāstam piešķīra franču režisors Fransuā Ozons, uzņemot filmu “Mājā”.
Nupat Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojušais Elmāra Seņkova režisētais “Zēns” pirmo sajūsmas saucienu pelnījis tieši par lugas izvēli. Tā ir tik asprātīga, tik svaiga, tik aizraujoša! Literārais materiāls patiesi ir tik bagāts, ka pietiktu vielas neskaitāmām interpretācijām – Fransuā Ozona filma būtiski atšķiras no Elmāra Seņkova teātra skatuvei domātās interpretācijas. Filmas versijā centrā izvirzās autora mokošā cīņa ar vārdiem: vārdi mēdz būt nodevīgi, ironiski, noguruši kā laikmetīgās mākslas katalogā, par kuru ironizē autors (lugā literatūras skolotāja sieva ir mākslas galeriste (Ināra Slucka)). Stāstnieks ir kā Šeherezade no “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, viņš dzīvo tik vien, kamēr viņa stāsti spēj noturēt valdnieka Šahriara interesi. Un var jau būt, ka zēns nav nekas cits kā nenotikuša rakstnieka, skolotāja Hermaņa iztēles auglis, radīts, lai dotu iespēju skolotājam atklāt skatītājam velnišķīgus padomus par to, kā var manipulēt ar realitātes druskām, vienu un to pašu epizodi pārvēršot traģēdijā vai ciniskā jokā.
Nacionālā teātra Jaunās zāles ierobežotajā telpā centrā izvirzās tieši šis lugas pavediens – realitātes pavairošana, izdzīvošana neskaitāmās versijās, tas, ko ik dienas piedzīvojam, filmējot mobilajos telefonos, skatoties TV vai atstāstot notikumus sociālajos tīklos. Klaudio mērķis ir iekļūt skolasbiedra mājā, piesakoties mācīt viņam matemātiku, visos sīkumos novērot un aprakstīt, vērot viņa māju un ģimenē notiekošo.
Jāatzīst, ka, atgriežoties pie Hulio Majorgas lugas un latviskojot, daudzas epizodes padarītas trāpīgākas. Jura Hirša atveidotais ģimenes tēvs zaudējis apsēsta sportista nervu, taču ticis pie tāmnieka izloksnes ar kurzemniekiem raksturīgo runas tiešumu. Negaidīts ir “garlaicīgās vidusšķiras sievietes”, ģimenes mātes tēls. Zanes Jančevskas varone nav pilsoniska, viņa ir sievišķības kvintesence, ko māti zaudējušais Klaudio atklāj kā jaunu kontinentu. Ulda Siliņa atveidotā Klaudio seju ir aizraujoši vērot tuvplānos, labi nospēlētā stūrgalvīgā pārliecība, ka ārpus literārās citas realitātes nepastāv, izraisa publikas smieklus (izrādei ir divi sastāvi, otrā Klaudio spēlē Igors Šelegovskis, skolasbiedru – Jurģis Spulenieks). Spēlē pamazām tiek ievilkts arī skolotājs, Ivars Puga lieliski spēlē norūpējušos intelektuāli, iznesot izrādes smagumu.
Režisora Elmāra Seņkova iestudējumā uz skatuves notiekošais tiek dublēts ar filmētā palīdzību: dibenplānā četri ekrāni, kas tuvplānā rāda Klaudio stāsta varoņus, kamēr priekšplānā epizode notiek aktieru saspēlē. Viena un tā pati epizode, taču divas dažādas “patiesības” par notikušo. Uz ekrāna katrs no lugas personāžiem ir viens, gluži kā autors. Bet kaut kur priekšplānā ir pati dzīve, kurā būtiskāka par mīmikas niansēm ir savstarpēja saskarsme: aktieri sasēžas uz nepiemēroti šaura krēsla, viens otru izgrūstot, apskaujot, pieturoties.
“Zēns” ir izrāde, kurā ne mazāk interesanti par uz skatuves notiekošo ir vērot publikas reakciju. Lugā maz tīši sacerētu joku, skatītāju smiekli izlaužas visdīvainākajos brīžos, un pie vainas ir drīzāk paša pieredzes vai pat zemapziņas radītās asociācijas. Izrāde “strādā”! Tā varētu būt vēl efektīgāka, vēl precīzāka, jo (vismaz pirmizrādē) vēl īsti nebija sakārtotas tehniskās lietas – skaņa, gaismas, arī Evijas Pintānes scenogrāfija īsti nepalīdzēja aktieriem. Taču kopumā jāteic – izrāde ir ļoti izdevusies un Elmāram Seņkovam kā režisoram kārtējo reizi ir izdevies pārsteigt mani kā skatītāju.
* Raksta nosaukums ir atsauce uz beļģu mākslinieku Renē Magritu, kurš 1928. gadā izraisīja apvērsumu mākslā, uzzīmējot pīpi un paziņojot, ka tā nav pīpe. Nupat iznācis Mišela Fuko esejas “Šī nav pīpe” latviskojums, vēl viena iespēja izsekot acīmredzamā un mākslā atveidotā sarežģītajām attiecībām.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš, divu Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Seņkova iestudējumi vienmēr ir atšķirīgi, iepriekš neuzminami. Izrādē izveidots lielisks ansamblis, kurā labi “saspēlējas” gan pieredzējušāki, gan pavisam jauni aktieri, īpaši žilbina Ivars Puga. Salīdzinājumā ar Ozona filmu iestudējums ir maigāks, daudzpusīgāks, atšķirīgāk uztverams.”
Gerds Lapotka, skolnieks: “Šo izrādi gaidīju Seņkova dēļ un nevīlos. Aktieri pustukšo skatuvi piepilda ļoti organiski – gan verbāli, gan ar kustībām. Katra tēla psiholoģija ir ļoti izstrādāta – Uldis Siliņš, Klaudio jeb Zēna lomas atveidotājs, spēlē ļoti smalki un gaumīgi, domāju, ka viņš būs pelnījis kādu nomināciju nākamajā “Spēlmaņu naktī”. Beidzot atkal pieredzēju burvīgu, sen aizmirstu sajūtu, kad izrāde liek domāt, saprast, pieņemt, nepieņemt, turklāt ļauj darīt to brīvi.”
Sandija Skrastiņa, multimediju komunikācijas studente, filmas “Kriminālās ekselences fonds” radošās komandas pārstāve: “Iestudējums ierāva sevī momentāli un nelaida vaļā vēl ilgu laiku. Izcils Pugas un Siliņa aktierdarbs. Diezgan veiksmīga scenogrāfija, kas palīdzēja uztvert noteiktās ainas telpu, sajūtu un notikumu. Skatoties izrādi, radās sajūta, ka esmu tur – ar viņiem tajā klasē, mājā – un noklausos viņu sarunās. Izrādē visu laiku ir vilinājums un dzinulis uzzināt, kas būs tālāk.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
Uzziņa
Huans Majorga, “Zēns”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.
Režisors: Elmārs Seņkovs, scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu māksliniece Marija Rozīte-Vītola.
Lomās: Ivars Puga, Ināra Slucka, Uldis Siliņš vai Igors Šelegovskis, Jurģis Spulenieks vai Kārlis Reijers, Juris Hiršs, Zane Jančevska.
Nākamās izrādes: 22., 23. janvārī, 1., 11., 18. februārī.
