Egils Līcītis: Tā nav atbildīga politika 15
Labsajūtā un ērtībās, polsterētā apmēbelējumā no vecās Jēkabielas bibliotēkas ēkas grausta renovētajā Saeimas palaco notiek darba grupas sēde. Klātesošie jurisprudences korifeji dziļdomīgi spriež, deleģētie frakciju pārstāvji – kurš ieinteresētāks, kurš garlaikotāks – spicē ausis. Atnākusi arī jaunā politiķe Juta, toties ZZS likumdevēja talanta Gunta Kalniņa sēdvieta tukša. Nav ieradies. Runāšana ir par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, un jāatgādina, ka itin visas parlamentā pārstāvētās partijas, izņemot “Vienotību” un aaļos, vēlētājiem apzvērējušas, ka pildīs tautas gribu vēlēt valsts galvu, kā civilizētās valstīs pieņemts.
Jūtams, ka it nekādu politisku ceļamaizi klātesošie partijnieki no vadības orgāniem, valdēm, komitejām vai personīgi no saimnieka šai jautājumā nav saņēmuši. Biedri te atrodas tukšgaitā. Deputācijai nav priekšlikumu, piezīmju, iebildumu, viņi nav nākuši veikt nekādus varoņdarbus. Kā gan frakciju pārziņi, saimju ļaudis ar – uhcī! – salektos kā piešus sānos sajutuši ērzeļi, kolīdz apspriedes spīvumā parādītos punkts par krēsla pielaikošanu kādai amatpersonai vai sāktos netīrās veļas mazgāšana! Tas ir tūkstoškārt svarīgāk par Latvijas Republikas Konstitūciju!
Otra ainiņa. Saeimas priekšsēdētāja, civiliste Ināra, vairākkārt korekti minējusi, ka arī Latvijā jāatjauno obligātais dienests, par ko izšķīrusies ikviena valsts visgarām krievu robežām. Mūrniece ir respektablākā nacionāļu pārstāve valsts varā, un vai nav svēts apvienības pienākums gādāt par Latvijas drošību un aizsardzību. Autoritatīva diskusija ar par–pret argumentiem, noskaidrošana, kāds gan ir mūsu īpašais izņēmuma stāvoklis iepretī citām zemēm, kā mēs varētu (nevis atkal nevarētu) palielināt bruņoto spēku jaudīgumu – tas būtu darba materiāls partijas rīkotai konferencei ar ekspertu līdzdalību, pamatotām jā–nē atbildēm. Bet kurā bunkurā noslēpušies “Visu Latvijai” patriotiskie puiši, ja priekšsēdētāja nesaņem atbalstu ne čiku ne grabu līmenī? Tas par daudz prasīts partijai veltīt laiku padziļinātai un kvalitatīvai temata apsmadzeņošanai, kā vajadzētu notikt atbildīgā politikas veidošanā par nozīmīgiem un cilvēkus interesējošiem jautājumiem.
Bet sakiet, vai esat jelkad redzējuši liekulīgo čaulu – partiju iemītniekus stalažās pie valstij būtiski vērtīgiem būvdarbiem vai stellēs aužam noderīgus likumprojektus? Mūsu nesamaksājamie deputāti nekur nav saimniecisku, kulturālu pasākumu vadībā, nekur priekšgalā, lai runātu par sasniegumiem veselības aizsardzības un izglītības reformēšanā, korupcijas apkarošanā. Ar ko parlamentārieši nodarbojas praktiski? Ar “tālejošiem lēmumiem valsts nākotnei”. Partiju dotais vārds reti kad pārvēršas darbos. Resgaļi politiķi vēlētājiem vēsi apsolīs tiklab tautas tiesības vēlēt prezidentu, tiklab no sava vidus noskatīt Latvijai troņmantnieku vai kuršu ķoniņu godības atjaunošanu – atkarībā, kā būs kritušas kārtis, lai paceltu reitingu. Praktiski to, kas neattiecas uz naudas peļņu, ar priekšķepām ierāpšanos pie siles, partijas nav radušas ņemt nopietni. Tā ir tukša spaiņa grabēšana, siltas dušiņas rasināšana da par jebko, nevis atbildīga politika un laba pārvaldība.
Neproduktivitātes dēļ pilsoņiem piegriezušies nepārspējamās čučumuižas, slīmestu pulciņi, ko – jupis zina, kāpēc – jādēvē par demokrātijas pamatšūniņām partijām. Tās ir pretvalstiskas organizācijas, kam nudien jālaiž krāgā ģenerālprokurors! Vienu trešdaļu biedru kā profesionālus krāpniekus vajadzētu apcietināt Finanšu policijai, otru trešdaļu iemest aiz restēm Drošības policijā. Lai pasēž pie Mežvieta par valsts varas diskreditāciju. Vēl trešdaļa jāietupina saskaņā ar pantu par liekēdību. Tad atlikušie nesodāmie, čaklie un cītīgie eksemplāri ķertos pie deformētās, bezatbildīgās politikas uzlabošanas.
