FOTO. Tā kombinē un bankrotē prezidenti: no trūcīga skolēna par vēsturisku ikonu 0
Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ričards Niksons kļuva par ASV jaunākajā vēsturē pirmo prezidentu, kurš bija spiests pats priekšlaikus aiziet no šā amata. Tostarp viņa valdīšanas laiks iezīmīgs ar to, ka iesākās kopš tā dēvētā Aukstā kara sākuma nokaitēto ASV un PSRS attiecību “atdzišana”, kā arī ļoti būtiskais dialogs ar Ķīnas Tautas Republiku.
Iespējams, tieši tas arī paglāba ASV no vispārēja kraha jau tajā laikā, dodot iespēju atgūties un sakopot spēkus, iztiekot bez pasaules ieraušanas jaunā karā. Un šā iemesla dēļ mūsdienās daudzi Ričardu uzskata par vienu no visietekmīgākajiem ASV prezidentiem visā šīs valsts pastāvēšanas laikā. Lai gan kopumā par viņu joprojām saglabājies absolūti neviennozīmīgs vērtējums.
Labs, bet diemžēl trūcīgs skolnieks
Ričards Milhauzs Niksons piedzima ASV pavalsts Kalifornijas pilsētā Jorbalindē 1913. gada 9. janvārī skotu izcelsmes sīktirgotāja Frensisa Niksona (1878–1956) ģimenē, kur laulībā ar mājsaimnieci Hannu Milhauzu Niksoni (1885–1967) pasaulē nāca pieci dēli – Harolds (1909–1933), Ričards, Donalds (1914–1987), Arturs (1918–1925) un Eduards (1930–2019), kuri visi savus vārdus iemantojuši par godu Anglijas karaļiem. Ričards nodēvēts par godu karalim Ričardam Lauvassirdim.
Zināms, ka Ričarda māte Hanna pati jau kopš bērnības apmeklējusi kristiešu sektas kvakeru kopienu, vēlāk spējot šim savdabīgajam protestantisma novirzienam pievērst arī savus dēlus, ieskaitot Ričardu. Lai gan pētnieki pauduši, ka neesot iemesla Ričardu uzskatīt par patiešām nopietnu un kaismīgu šīs sektas dalībnieku.
1922. gadā Niksoni pārcēlās uz Vitieru, kur Ričards apmeklēja vietējo skolu. Ģimene dzīvoja salīdzinoši trūcīgi, bērniem jau kopš bērnības bija daudz jāstrādā. Frensisam piederēja neliela degvielas uzpildes stacija, un tai līdzās esošajā veikaliņā strādāja arī mazais Ričards. Tostarp skolā Ričards uzrādīja pat ļoti labas sekmes, 1930. gadā pabeidzot mācības ar absolūti teicamu novērtējumu un kā otrs sekmīgākais tā gada izlaidumā. Saistībā ar to viņš saņēma piedāvājumu turpināt izglītību prestižajā Hārvardā, taču vecākiem diemžēl nebija līdzekļu ne tikai viņa dzīvošanas, bet pat ceļa izdevumu segšanai. Rezultātā Ričards bez īpašām problēmām iestājās turpat Vitieras koledžā.
Ģimeni skāra arī traģiskas problēmas: jaunajā dzīvesvietā 1925. gadā septiņu gadu vecumā nomira Niksonu tobrīd jaunākais dēls Arturs, bet 1933. gadā 24 gadu vecumā no tuberkulozes diemžēl nomira arī Ričarda vecākais brālis Harolds.
1934. gadā Ričards iestājās Djūka universitātes juridiskajā skolā Daremā. Studiju gados Ričardam nobrieda vēlme savu turpmāko karjeru veidot specdienestos, vēlams – FIB, taču pēc diploma iegūšanas viņš tomēr atgriezās Kalifornijā, kur iekārtojās darbā juridiskajā birojā. Kopš 1937. gada Ričards bija vietējās advokātu kolēģijas loceklis, un pamatā viņam uzticēja risināt dažādus strīdus, kuros iesaistīti naftas uzņēmumi un komerciestādes.
Bet jau pēc gada visnotaļ sekmīgas darbošanās Ričardam uzticēja biroja filiāles vadītāja pienākumus. 1939. gadā viņš spēja izpirkt daļu sava uzņēmuma akciju, kļūstot par līdzīpašnieku. Tostarp jau tajā laikā Ričards savu darbu advokatūrā uzskatīja faktiski tikai kā nepieciešamību dzīves pieredzes veidošanai, kas katrā ziņā būs vajadzīga saistībā ar viņa krietni vien ambiciozākiem nākotnes plāniem.
Un vispirms viņš joprojām nebija atmetis cerību darboties specdienestos vai vismaz ciešā sazobē ar kādu no tiem, vienlaikus apsverot arī politiķa karjeras veidošanas iespēju. Viņš bija atskārtis, ka viņam ļoti patīk vara. Vara pār citiem cilvēkiem.
Otrā pasaules kara laikā, 1942. gada janvārī un februārī, Ričards strādāja Valsts ārkārtas pasākumu pārvaldē, bet vēlāk dienēja armijā, kur viņa pienākumos ietilpa aviācijas bāzu drošības stiprināšana Klusajā okeānā, aizkalpojoties līdz kapteiņleitnanta pakāpei.
Politiskās karjeras sākums
Jau faktiski tūlīt pēc atvaļināšanās no dienesta armijā 1946. gadā Ričards pieņēma sava paziņas Hermaņa Perija, kurš tostarp jau bija kļuvis par Bank of America vienu no atbildīgajām amatpersonām, piedāvājumu piedalīties ASV Pārstāvju palātas vēlēšanās no Kalifornijas 12. apgabala. Priekšvēlēšanu kampaņas gaitā jaunajam juristam izdevās pārspēt iepriekšējo pārstāvi Dž. Vurhisu.
Šajā postenī Ričards noturējās pēc kārtas divus termiņus, turklāt beidzot arī zināmā mērā piepildot savu kvēlo sapni par darbošanos specdienestu interesēs. Proti, viņš iesaistījās izlūkošanas pārvaldes komisijā, kuras vienīgais uzdevums bija tā dēvēto slēpto komunistu izsekošana un vajāšana.
Tieši tur Ričards pirmo reizi sevi apliecināja kā patiešām spējīgu ideoloģisko cīnītāju, piemēram, sarīkojot un novedot līdz galam lietu par padomju spiegu Vitekeru Čembersu, kurš bija augsta līmeņa valsts ierēdņa Eldžera Hīsa līdzstrādnieks. Tāpat zināms fakts, ka savulaik tieši Ričards ļoti kaismīgi sekmējis lieliskā komiķa Čārlija Čaplina un vēl daudzu citu kultūras jomas cilvēku nožēlojamo vajāšanu par viņu paustajām simpātijām kreisajiem ideāliem.
Vārdu sakot, tas viss Ričardam bija iepaticies, viņš bija jau pilnā mērā izbaudījis varas tīksmo saldmi un vēlējās šajā hierarhijā kāpt aizvien augstāk. Turklāt tieši tūlīt un tagad, lieki nekavējoties. Republikāņu partijas vadība nolēma, ka pienācis laiks Ričardu “ievēlēt” jau par ASV Kongresa senatoru no Kalifornijas. Iespējams, jau tad gan viņš pats, gan daudzi partijas līdzgaitnieki bija sapratuši, ka viņam patiešām piemīt izcilas potences kāpt aizvien augstāk un augstāk.
1950. gadā Ričards arī kļuva par senatoru no Kalifornijas pavalsts un pārcēlās uz Vašingtonu, kur pēc trim gadiem jau kā Republikāņu partijas viens no līderiem kļuva – ne vairāk un ne mazāk! – par viceprezidentu ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera administrācijā. Ričards regulāri atradās līdzās prezidentam, pavadīja viņu dažādās vizītēs un tikšanās reizēs Kongresā un ar valdības locekļiem, kā arī bieži stājās auditorijas priekšā, lai izsludinātu prezidenta un valdības lēmumus. Turklāt laikā no 1955. līdz 1957. gadam trīs reizes Eizenhauera slimošanas laikā Ričards īslaicīgi pildīja arī valsts galvenās amatpersonas pienākumus.
Ģimeniskas kampaņas
Savu nākamo sievu Telmu Ketrīnu “Petu” (meitas uzvārdā Raijena) Ričards sastapa Vitierā, kur viņš pēc studiju beigšanas strādāja juridiskajā birojā. Viņi iepazinās Mazā teātra grupā, kur jau pirmajā vakarā Ričards esot piedāvājis apprecēties. Vēlāk faktiski tikai par Petu dēvētā Ričarda dzīvesbiedre teikusi, ka sākumā viņai šķitis: šis cilvēks nav īsti normāls. Taču tā nepavisam neizrādījās taisnība. Savu rudmataino izredzēto, kuru Ričards tolaik dēvēja par “mežonīgo īru čigānieti”, viņš aplidoja ilgi un pacietīgi. Tas turpinājās vismaz divus gadus, turklāt ar tādām jau patiešām mazliet dīvainām izpausmēm: piemēram, viņš pats veda Petu uz randiņiem ar citiem pielūdzējiem un vēlāk nogādāja meiteni mājās…
Vārdu sakot, 1940. gada 21. jūnijā viņi apprecējās, kāzas nosvinot Kalifornijas pilsētas Riversaidas viesnīcā Mission Inn. Peta atzinusi, ka viņai Ričards tomēr ļoti iepaticies, jo bijis aktīvs, kustīgs, dzīvespriecīgs, jautrs un ambiciozs. “Viņš vienmēr kaut ko darīja!” Pēc neilga tā dēvētā medusmēneša, kuru jaunlaulātie pavadīja Meksikā, viņi apmetās uz dzīvošanu nelielā dzīvoklītī turpat Vitierā. Kad ASV beidzot bija spiestas pildīt dāsni bārstītos solījumus un tomēr iesaistīties 2. Pasaules karā, Niksonu pāris pārcēlās uz Vašingtonu, kur Ričards bija dabūjis jurista amatu ASV Cenu pārvaldē. Peta iekārtojās darbā Amerikas Sarkanajā Krustā par sekretāri, lai gan viņai arī bija atbilstoša analītiķa kvalifikācija. Turklāt laikā, kad Ričards dienēja armijā, Peta strādāja Cenu pārvaldē, pildot ekonomikas analītiķa pienākumus.
Apskatnieki pauduši, ka sabiedrībā Niksoni esot virzījušies “atbilstoši protokolam”, taču realitātē savstarpēji tomēr esot bijuši “pietiekami tuvi”. Ričardu laikabiedri raksturojuši kā “bez kautrēšanās sentimentālu” vīru, kurš regulāri uzlielīja Petu par viņas darbiem, nekad neaizmirsa īpašās gadadienas un allaž pārsteidza sievu ar dāvanām. Turklāt zināms, ka valsts ēdienreižu laikā viņš bija licis mainīt protokolu tā, lai Petu vienmēr apkalpotu pirmo. Savukārt viņa labi zināja, cik viegli ievainojams ir viņas vīrs, tāpēc allaž centās viņu pasargāt. Par Ričarda kritiķiem Peta teikusi, ka Linkolnam esot bijuši vēl nelāgāki kritiķi, taču viņš pats esot bijis pietiekami liels, lai par to ne mazākajā mērā nesatrauktos. Piebilstot: “Mans vīrs ir tāds pats.”
Kad Ričards 1946. gadā sāka savu politisko karjeru, Peta ne tikai viņu atbalstīja, bet arī aktīvi iesaistījās, uzņemoties priekšvēlēšanu kampaņas vadību. Turklāt tajā gadā arī nāca pasaulē viņu pirmdzimtā atvase – meita, kuru nodēvēja par Patrīciju, lai gan vairāk viņa zināma kā Triša. 1948. gadā piedzima viņu otrā meita – Džūlija.
Peta arī turpmāk regulāri piedalījās Ričarda kampaņās, kur viņas galvenais pienākums bija vīra oponentu vispusīga izpētīšana. Viņa arī rakstīja, rediģēja un izplatīja aģitācijas materiālus. Sešu gadu laikā Peta pati savām acīm redzēja, kā viņas vīrs izauga: no sava pirmā lielā politiskā posteņa ASV Pārstāvju palātā pārcēlās uz ASV Kongresu un tad kļuva arī par viceprezidentu Dvaita Eizenhauera administrācijā. Šis laiks esot aizritējis gluži kā vienā elpas vilcienā – gan Ričardam, gan Petai, jo viņi visur un vienmēr bija kopā.
Saistībā ar reliģisko pārliecību var piebilst, ka mātes iespaidā Ričards bija tāds kā slēpts kvakeris, bet Peta – metodistu baznīcas “avs”, taču viņi allaž draudzīgi kopā apmeklēja jebkuru viņu aktuālajai mītnes vietai tuvāko protestantu baznīcu.
Pirmās nopietnās uzvaras un arī sakāves
Peta tomēr esot mēģinājusi iebilst tam, ka Ričards varētu kļūt par ASV viceprezidentu. Vēlāk viņa to pamatoja tā, ka ap to laiku viņai jau bija apriebušās nebeidzamās politiskās kampaņas. Turklāt vienubrīd pat esot licies, ka izdevies vīru pierunāt, taču tad negaidīti viņa izdzirdēja paziņojumu radio par 1952. gadā notikušajā Republikāņu partijas kongresā pieņemto lēmumu. Nekas vairs neatlika – bija vien jākļūst par nosacīto “otro lēdiju” valstī. Vai viņa jau prātā turēja iespēju reiz kļūt arī par “pirmo”? Kas zina?
Var piebilst, ka laikā, kamēr Ričards divus termiņus pēc kārtas pildīja viceprezidenta pienākumus, Peta saņēma arī virkni goda nosaukumu: “Gada labākā saimniece” (1953), “Gada māte” (1955) un “Nācijas ideālā mājsaimniece” (1957). Iespējams, ja šīs jancīgās nominācijas ASV ļautu izdomāt tagad jau aizsaulē esošajam latviešu performances lielmeistaram Hardijam Lediņam, vajadzības gadījumā Peta nešaubīgi būtu kļuvusi arī par “Mežsarga labāko tēvu”…
Atrodoties ASV viceprezidenta amatā, Ričards faktiski īstenoja Republikāņu partijas vadīšanu, bieži devās oficiālās ārvalstu vizītēs – piemēram, no 1952. līdz 1960. gadam viņš apmeklējis 56 pasaules valstis, ieskaitot PSRS (1959). Tostarp 1956. gadā pāris Eizenhauers–Niksons atkārtoti uzvarēja vēlēšanās, pagarinot savus termiņus vēl par četriem gadiem. Pētnieki pauduši, ka Ričarda ietekme uz valsts mēroga lēmumiem bijusi pat vairāk nekā iespaidīga, turklāt jāņem vērā, ka otrajā termiņā prezidents Eizenhauers jau ļoti smagi un ilgstoši cieta no veselības problēmām.
Bet 1959. gadā PSRS apciemojuma laikā noskaidrojās dažas ļoti savdabīgas detaļas no Ričarda biogrāfijas. Viņš viesojās arī Sverdlovskā un Pervouraļskā un ceļā uz tām bija lūdzis piestāt nelielajā pilsētiņā Degtjarskā. Tad arī radās leģenda par to, ka nākamā ASV prezidenta vecāki 1925. gadā esot kaut kāda iemesla dēļ apmeklējuši šīs Urālu pilsētiņas vara raktuves un tajā laikā 12 gadus vecais Ričards kopā ar vecākiem šajā vietā nodzīvojis vairākus mēnešus, galvenokārt dzenājot futbolbumbu kopā ar vietējiem puišeļiem.
Tiesa, amerikāņu plašsaziņas līdzekļos par šo faktu nevarot atrast ne vārda, savukārt padomju prese un Jekaterinburgas oficiālais informācijas portāls apgalvojis, ka laikā no 1925. līdz 1930. gadam Ričarda vecāki patiešām strādājuši uzņēmumā Lena Goldfields, un vairāki vietējie iedzīvotāji pat dalījušies savās atmiņās un apgalvojuši, ka visnotaļ labi atceroties “rudmataino zēnu vārdā Ričards”… Būtībā tas tad arī viss par šo iespējamo epizodi.
Bet 1960. gada prezidenta vēlēšanās republikāņi prezidenta amatam jau izvirzīja pašu Ričardu. Diemžēl šoreiz neveicās – ļoti asā cīņā uzvarēja demokrātu kandidāts Džons Kenedijs. 1961. gadā Ričards atgriezās Kalifornijā, sākot strādāt atbildīgā amatā ietekmīgā juridiskajā uzņēmumā Losandželosā. Un 1962. gadā viņam nācās piedzīvot vēl vienu neierastu sakāvi – viņu neievēlēja arī par Kalifornijas gubernatoru. Pēc tā Ričards nāca klajā ar paziņojumu, ka aiziet no politikas. 1963. gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur kļuva par juridiskā uzņēmuma “Niksons, Madžs, Rouzs, Getrijs, Aleksanders un Mičels” partneri un vienlaikus arī par locekli vairāku lieluzņēmumu direktoru padomēs. Jau 1962. gadā dienasgaismu ieraudzīja Ričarda pirmā autobiogrāfiskā grāmata – “Sešas krīzes”, kas veltīta viņa agrīnajai darbībai ASV valsts aparātā.
1960. gada prezidenta vēlēšanās Peta atkal aktīvi piedalījās vīra priekšvēlēšanu kampaņas rīkošanā. Ričards tikai par mata tiesu zaudēja demokrātu kandidātam Kenedijam. Sacensība līdz pat pēdējam mirklim bija ļoti līdzīga, un faktiski jau tūlīt pēc rezultātu izziņošanas izskanēja apsūdzības falsifikācijā. Zīmīgi, ka arī Peta bija to cilvēku saimē, kuri mudināja Ričardu veikt balsu oficiālu pārskaitīšanu, taču viņš atteicās.
Kad 1962. gadā Ričards iesaistījās cīņā par Kalifornijas gubernatora amatu, tas bija brīdis, kad Petai jau patiešām vairs negribējās “nekādas politikas, nekādu vēlēšanu un kampaņu”. Taču, labi saprotot, cik tas patiesībā ir svarīgi viņas vīram, Peta piekrita vēl vienam iznācienam, tāpēc atkal iesaistījās viņa priekšvēlēšanu kampaņā, kurā gan Ričards zaudēja.
Vēstīts, ka iemesls Ričarda aiziešanai no politikas esot bijušas ne tik daudz neveiksmes vairākās nopietnās vēlēšanās pēc kārtas, bet galvenokārt tas, ka viņš bija Republikāņu partijas tā dēvētā centriskā strāvojuma līderis, un pagājušā gadsimta 60. gadu pašā sākumā šajā partijā savas pozīcijas bija nostiprinājuši tieši labējo uzskatu paudēji, kas piešķīra iespēju reakcionārajam politiķim Berijam Goldvoteram panākt to, ka tieši viņu izvirza par Republikāņu partijas prezidenta amata kandidātu 1964. gada vēlēšanās.
Un Goldvotera absolūtā sakāve šajās vēlēšanās piespieda republikāņus atkal novirzīties tuvāk mēreniem uzskatiem, kas attiecīgi radīja apstākļus tam, lai šīs partijas līdera pozīcijās varētu atgriezties Ričards. 1968. gadā Ričards piekrita izvirzīt savu kandidatūru ASV prezidenta vēlēšanās un Republikāņu partijā šajā sacensībā pārliecinoši apsteidza virkni tobrīd patiešām ietekmīgu darboņu, piemēram, G. Hamfriju, Dž. Romniju, N. Rokfelleru un R. Reiganu.
Un šoreiz viņam atkal pēc ilgāka laika paveicās: pēc Roberta Kenedija noslepkavošanas jaunizvirzītais Demokrātu partijas kandidāts Hjūberts Hamfrijs gan pats par sevi izrādījās ļoti vājš, taču zīmīgi, ka ar visu to Ričardam tikai par mata tiesu izdevās viņu uzvarēt, tādējādi kļūstot par 37. ASV prezidentu. Apskatnieki pauduši, ka galvenokārt Ričarda uzvaru sekmējusi viņa prasmīgi izvēlētā “dienvidu stratēģija”, proti, tieksme pamatā iemantot konservatoru simpātijas dienvidos un rietumos – tur, kur tradicionāli balsots par Demokrātu partiju.
Pragmatiskākais amerikāņu prezidents
1968. gada prezidenta vēlēšanas kopš 1946. gada bija jau astotā ļoti nopietnā kampaņa, un sākotnēji Peta pat kategoriski atteicās tajā piedalīties. Viņas vīrs amerikāņu politikā jau bija kļuvis par neviennozīmīgi vērtētu figūru. No vienas puses, viņa joprojām atbalstīja vīru itin visā, ko vien viņš pasāka, taču, no otras puses – viņa ļoti baidījās “no vēl viena 1960. gada”, kad Ričards zaudēja Kenedijam.
Taču beigās viņa atkal piekrita un atkal aktīvi darbojās vīra priekšvēlēšanu kampaņā, apbraukājot kopā ar Ričardu visu valsti. Šoreiz visas cerības un visi pūliņi attaisnojās: Ričards kļuva par 37. ASV prezidentu, bet Peta – par jaunu “pirmo lēdiju”. Neiedziļinoties detaļās, var piebilst, ka šajā postenī viņa darbojusies itin izsvērti un lietderīgi. Apskatnieki un pētnieki pauduši, ka Petu droši var uzskatīt par vienu no sakarīgākajām “pirmajām lēdijām” ASV vēsturē.
Bet vispār 60. gadu beigās ASV bija nonākušas pamatīgās sprukās – bija jāpārdzīvo ļoti smaga iekšējā politiskā krīze, ko maksimāli padziļināja nesekmīgā karošana Vjetnamā, kas noveda pie ekonomiskā pagrimuma, un tas savukārt jau bija sācis pāraugt depresijā, sabiedriskajā rūgšanā un aizvien plašākos ļaužu nemieros. Kaut kas līdzīgs tai krīzei, kuru ar reāla pilsoņu kara draudiem ASV pārdzīvo tieši patlaban, kad iekšējā apvērsuma draudi ar absolūti tālejošām sekām katru dienu tur kļūst aizvien lielāki.
Maksimāli pragmatiski aptverot savu nelāgo situāciju un vispār ASV iespējas tā laika starptautiskajā arēnā, jaunā republikāņu valsts varas administrācija 60. un 70. gadu mijā noformēja tā dēvēto “Niksona doktrīnu”, kas par lielu atvieglojumu pārējai pasaulei pamatā paredzēja amerikāņu bruņoto spēku daudzuma krasu samazināšanu “lokālajos karos” citās pasaules valstīs, kā arī visu izdevumu saistībā ar cīņu pret prokomunistiskajām kustībām pārcelšanu uz tā dēvētajiem ASV sabiedrotajiem, saglabājot tikai amerikāņu saistības dažādu militāro bloku un divpusējo līgumu ietvaros.
Attiecībā pret sociālistiskajām valstīm Ričards izvirzīja koncepciju par “pāreju no konfrontācijas uz pārrunu ēru”. Vārdu sakot, atkal jau kaut kas ļoti līdzīgs mūsdienām, proti, kad ieroču žvadzināšana un mētāšanās ar tukšiem draudiem ne tikai nav devusi ASV vēlamo rezultātu, bet pamatā pat ļoti tām kaitējusi, un tad tās politiķi aplinkus nāk klajā ar piedāvājumiem “apsēsties un tomēr tā mierīgi parunāties”. Un Ričarda gadījumā tas gluži noteikti bija ļoti saprātīgs, patiešām racionāls lēmums.
1972. gada februārī notika Ričarda vizīte Pekinā, un tādējādi viņš kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš apmeklējis Ķīnu. Šī vizīte faktiski iezīmēja savulaik ASV uzsāktās bezjēdzīgi pašiedomīgās konfrontācijas perioda noslēgumu. Bet jau tā paša gada maijā un jūnijā Ričards paviesojās arī Maskavā, kas arī kā fakts iezīmīgs ar to pašu – tā bija pirmā ASV prezidenta oficiālā vizīte PSRS. 1972.–1974. gadā notikušo regulāro padomju un amerikāņu valdības pārstāvju vairāku tikšanos rezultātā parakstīti dažādi līgumi, kas kopumā noteica, ka ir iespējama dažādu valstu ar dažādām sabiedriskajām iekārtām mierīga līdzāspastāvēšana nolūkā novērst kodolkara draudus.
Tostarp 1972. gadā Ričards spēja atkārtoti uzvarēt prezidenta vēlēšanās, turklāt šoreiz jau ar ievērojamu pārsvaru pieveicot kārtējo Demokrātu partijas nelaimes putnu Džordžu Makgovernu. Lai ko un kā domātu dažādi oponenti, tomēr šis fakts skaidri apliecināja to, ka amerikāņi bija sākuši uzticēties Ričardam un atbalstīja viņa gan ārpolitisko, gan iekšpolitisko veikumu. Šo uzvaru lielā mērā sekmēja arī ievērojama amerikāņu ekonomikas atdzīvošanās, lai arī tādas sasniegšanai valdībai nācās izšķirties par dolāra devalvāciju, turklāt to darot divas reizes neilgā laika posmā – 1971. un 1973. gadā.
Valsts iekšpolitikā Ričards pasludināja “jaunā federālisma” doktrīnu, reformēja sociālā nodrošinājuma sistēmu, uzsāka cīņu par inflācijas mazināšanu un enerģētiskās krīzes pārvarēšanu. Šķiet, jau tikai šis nelielais uzskaitījums vien skaidri apliecina to, cik zemu tobrīd bija noslīdējušas ASV. Bet 1971. gada 15. augustā Ričards paziņoja, ka aizveras “zelta logs” – tā viņš nosauca faktisko ASV defoltu jeb tātad totālo bankrotu un vienlaikus arī ASV iziešanu no Bretonvudsas vienošanās.
Viņš bija spiests pieņemt par “monetārisma tēvu” iedēvētā alkatīgā kapitālisma ļaunā ģēnija Miltona Frīdmana, kurš savas darbošanās laikā ar savas tā dēvētās “ekonomikas šoka terapijas” asiņaino izplatīšanu iedzinis postā un nelaimē teju vai pusi pasaules valstu, padomu: no situācijas izkļūt, bez jebkādām ierunām vienkārši likvidējot valdības apsolīto iespēju dolārus apmainīt pret zeltu, t. i., bez vismazākās kautrēšanās visus piemānot un faktiski atceļot dolāra piesaisti zeltam.
Vjetnamas karš un Preslijs ar Lenonu
Vēl pirmajos gados, būdams prezidenta amatā, Ričards loloja sapni ASV iebrukumu Vjetnamā pabeigt ar savai valstij puslīdz labvēlīgu iznākumu – nekāds tradicionālais materiālais laupījums gan no tā nevarēja sanākt, bet nu vismaz ļoti gribējās saglabāt puslīdz taisnu stāju ideoloģiskās pretstāves jautājumos. Samazinājis amerikāņu karaspēka kontingentu Dienvidvjetnamā, Ričards gan tajā pašā laikā atsāka nežēlīgu Ziemeļvjetnamas bombardēšanu. Turklāt 1970. gadā diemžēl jau iesākās ASV noziedzīgā Vjetnamas kara eskalācija arī Kambodžā un Laosā, kas neizbēgami izraisīja jaunus sabiedriskos protestus, turklāt vispirms jau pašās ASV.
Tomēr jau drīz Ričards bija pilnībā sapratis, ka karadarbības turpināšana Indoķīnā amerikāņiem ir ne tikai neperspektīva, bet jau sāk draudēt pašiem ar nepieredzēti lielām briesmām. Tāpēc viņš deva norādījumu valsts sekretāram Henrijam Kisindžeram uzsākt miera sarunas ar Ziemeļvjetnamu, un tas vainagojās ar to, ka 1973. gada janvārī izdevās parakstīt vienošanos par karadarbības pārtraukšanu un miera atjaunošanu visā Vjetnamā. Tiesa, arī neskatoties uz to, dažāda mēroga karadarbība un citas ar amerikāņu līdzdalību saistītas provokācijas Vjetnamā turpinājās vēl vismaz divus gadus.
Tostarp pazīstamais britu radiožurnālists Bobs Heriss paudis, ka Ričards, būdams ASV prezidenta amatā, pats personīgi mudinājis Elvisu Presliju izspiegot Džonu Lenonu. Heriss apgalvojis, ka Ričardam bijusi teju vai patoloģiska netīksme pret Lenonu, galvenokārt saistībā ar leģendārā bītla aktīvo pozīciju nostājā pret amerikāņu karošanu Vjetnamā. Tolaik daudziem šķita, ka Lenons krietni pārspīlē, atklāti vēstot, ka viņa tālruni regulāri noklausās un viņam teju vai ik solī seko amerikāņu specdienestu ļaudis.
Taču, izrādās, tā bija skaudra patiesība, turklāt pat skarbāka un apjomā vērienīgāka, nekā pats Lenons to vispār spēja iedomāties. Katrā ziņā Ričards esot karsti vēlējies Lenonu sodīt ne mazāk kā Čaplinu un citus amerikāņu politiskās agresivitātes necienītājus, un tādēļ mūziķis vārda vistiešākajā nozīmē iesprūdis ASV, praktiski zaudējot iespēju ceļot pasaulē. Viņš skaidri zināja kaut vai no tā paša Čaplina piemēra: ja aizbrauks uz savu dzimto Angliju, atpakaļ ASV viņu vairs neielaidīs. Vismaz tik ilgi, kamēr Ričards sēdēs Baltā nama galvenajā krēslā.
Bet Presliju vispār Ričards esot uzrunājis tāpēc, ka viņus savukārt vienojušas visnotaļ labas attiecības. Turklāt viņš arī zinājis: šie abi mūziķi nekad nav lāgā ieredzējuši viens otru jau kopš viņu pirmās tikšanās 1965. gadā. Un šī viņu savstarpējā netīksme turklāt pārauga arī savdabīgā sāncensībā.
Esot zināms arī tas, ka šis fakts tieši Lenonam sagādājis vislielāko vilšanos, jo viņš apgalvojis, ka aizrautīgi klausījies Preslija skaņuplates un jūsmojis par tām, taču pēkšņi atklājies, ka viņa jaunības elks izrādījies galēji labējs “dienvidnieku fanātiķis”, un tas bijis vienkārši šokējoši. Savukārt Preslijs saskatījis Lenonā parastu izlēcēju un pārgudru viszini no provinciālās Liverpūles, kurš tā vienkārši atnācis un faktiski atņēmis viņam kroni. Proti, Preslijs uzskatīja, ka Lenons pilnībā nepamatoti ieņēmis viņa vietu (it kā), un par to bija nenovēršami apvainojies.
Un kā tad tur īsti bija: vai Preslijs izpildīja Ričarda pasūtījumu un patiešām izspiegoja Lenonu? Jā, kas to lai zina – tā nu viņi tev to teiks…
Savukārt 1976. gada 11. martā Ričards atzina, ka, būdams ASV prezidenta amatā, devis norādījumu CIP jebkādiem līdzekļiem nepieļaut, lai Čīlē pie varas nonāktu PSRS atbalstītais sociālistu līderis Salvadors Aljende. Mūsdienās esot kļuvis ļoti detalizēti zināms, ka pēc tā, kad amerikāņu specdienestiem tomēr nekādi neizdevās ietekmēt čīliešu tautas izvēli un aizkavēt Aljendes izvirzīšanos, Ričarda administrācija ilgstoši īstenojusi slepenu graujošu darbību pret likumīgo Čīles koalīcijas valdību, kamēr rezultātā tas tomēr vainagojās ar militārā apvērsuma sarīkošanu 1973. gadā un Aljendes nogalināšanu.
ASV prezidents draudzējas ar PSRS un Ķīnu
Uz savu vēsturisko tikšanos ASV un PSRS līderi ieradās katrs ar savu atšķirīgo politiskā kapitāla uzkrājumu. Brežņevs bija piedzīvojis nemieru apspiešanu Čehoslovākijā 1968. gadā, savukārt Ričards – amerikāņu nožēlojamo karošanu Vjetnamā, un tas abām valstīm bija krietni pavājinājis stāvokli starptautiskajā sabiedrībā. Tostarp Ričards attiecības ar PSRS centās uzlabot, vienlaikus veidojot pozitīvas sadarbības dialogu ar Ķīnu, ar kuru tieši tajā laikā PSRS bija saspringtas attiecības. Ričards bija iemantojis kaismīga antikomunista reputāciju, taču realitātē spēja īstenot arī no ideoloģiskajiem aizspriedumiem brīvu politiku attiecībā pret PSRS un Ķīnu.
Tostarp vēstīts, ka PSRS kopumā ļoti simpatizējoši izturējās pret Ričardu. Par vienu no galvenajiem iemesliem mēdz uzskatīt pietiekami silto uzņemšanu, ko Ričards bija sarīkojis padomju boļševiku līderim ASV. Proti, Ričards viņu uzņēma ārpilsētas rezidencē Kempdeividā, kur cita starpā pasniedza atslēgas no uzdāvinātās 1973. gada modeļa automašīnas Lincoln Continental. Tas bija automobilis tumši zilā krāsā ar melnu velūra apšuvumu salonā, un galveno paneli rotāja elegants uzraksts “Mīļai piemiņai un ar vislabākajiem novēlējumiem”. Var piebilst, ka tieši tādā automašīnā pārvietojās arī pats Ričards, tikai viņam bija ļoti speciāls eksemplārs ar bruņām klātu korpusu un ložu necaursitamiem logu stikliem.
Ārkārtīgi apmierinātais Brežņevs izplūdis pateicībā, visos iespējamos veidos dāsni to uzlielot. Bet nākamajā momentā Ričards pat neesot paspējis lāgā iebilst, kā jau atradies mašīnā līdzās padomju līderim, savukārt abu valstu apsardzes darbinieki esot teju vai kolektīvi nosirmojuši, bezspēcībā vērojot, kā divu pasaules superlielvalstu vadītāji lielā ātrumā pāri pakalniem aiztrauc pa līkumoto ceļu.
Turklāt zīmīgi, ka Brežņevs nezināja, kurp vispār ved šis ceļš, taču esot iespiedis akcelerācijas pedāli akurāt tieši grīdā un absolūti nav ņēmis vērā Ričarda lūgumu tomēr samazināt ātrumu. Un brīdī, kad linkolns ļoti lielā ātrumā sāka ieiet kādā asā līkumā, visiem esot šķitis, ka tūlīt sekos neglābjamais, taču Brežņevs pareizajā momentā strauji sabremzējies, automašīna ļoti eleganti ierakstījusies līkumā un izbraukusi to. Vēlāk Ričards bieži stāstījis šo gadījumu, allaž pamanoties piepušķot klāt dažādas jaunas detaļas par savu “brīnumaino izglābšanos”.
Tostarp arī pats Ričards saņēma dažādas neparastas dāvanas. Piemēram, pakistāniešu bagātnieks S. Nabi Ahmends Rizvi uzdāvināja ASV prezidentam divus rīsa graudus, uz viena no kuriem bija attēlots Ričards kā prezidents, uz otra – viņš jaunībā flotes dienesta laikā. Lai prezidents varētu labāk aplūkot šos mākslas darbus, viņam papildus vēl pienācās arī liela lupa, kas bija iesaiņota tumši zilā samta kārbā.
Savukārt Ričarda sieva Peta kādā intervijā bija izteikusies, ka viņai ļoti patīkot lielie pandas. Un leģendārās ASV prezidenta vizītes laikā Ķīnā 1972. gadā ķīniešu premjers Džou Enlajs pasniedza Petai neparastu dāvanu – cigarešu “Panda” paciņu, vienlaikus uzreiz jautājot, vai viņai tāda dāvana patīk. Peta acumirklī par vispareizāko uzskatījusi to uztvert kā piedāvājumu uzsmēķēt, tāpēc teikusi, ka nesmēķē (lai gan tā nebija taisnība, un visi tuvākajā lokā skaidri zināja, cik neveikli viņa allaž mēģina noslēpt šo savu netikumu). Taču ķīniešu premjers pacietīgi paskaidroja, ka viņš tikai parādījis viņai tā zvēra attēlu, kuru sagatavojies uzdāvināt. Un rezultātā Niksoni saņēmuši divas pandas: meiteni Lin–Linu un puiku Sin–Sinu.
Šo savdabīgo notikumu aktīvi atspoguļoja visas pasaules plašsaziņas līdzekļi. Zināms, ka Peta izlēma šos dzīvniekus nogādāt uz Nacionālo zvērudārzu. Taču citā līmenī tieši šai dāvanai piemita pietiekami liela loma normāla Pekinas un Vašingtonas dialoga nodibināšanai.
Votergeitas skandāls
Bet laikam jau pati svarīgākā Ričarda un, iespējams, vispār visā ASV vēsturē ir epizode saistībā ar tā dēvēto Votergeitas skandālu… 1974. gada 8. augustā Baltā nama preses sekretārs Ronalds Zīglers piezvanīja pa tālruni visiem valsts tālrādes uzņēmumiem, vēršoties ar lūgumu mainīt vakara pārraižu programmu. Viņš pavēstīja, ka ASV sabiedrību vēloties uzrunāt prezidents Ričards Niksons.
Translācija no Baltā nama Ovālā kabineta sākās vienu minūti pāri pulksten deviņiem vakarā. Prezidents runāja stingri un noteikti, praktiski neatraujot acis no lapām ar iepriekš uzrakstīto tekstu, lai gan bija skaidrs, ka patiesībā viņš savu runu zina no galvas. Ričards teica: “Visa šā ilgā un smagā Votergeitas perioda laikā par savu pienākumu uzskatīju nepadoties, darīt visu, lai nostrādātu līdz beigām to termiņu, uz kuru jūs mani ievēlējāt… Taču dažu pēdējo dienu laikā man kļuvis skaidrs, ka man vairs nav spēcīga atbalsta Kongresā, kas varētu attaisnot manus pūliņus… Es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš padodas. Aiziet ātrāk par termiņa beigām – man tas ir pretīgi. Taču kā prezidentam man Amerikas intereses jāspēj nostādīt augstāk par savējām. Tāpēc rīt pusdienlaikā es nolikšu savas pilnvaras.”
Nākamajā dienā tajā pašā Ovālajā kabinetā jaunā prezidenta zvērestu nodeva viceprezidents Džeralds Fords. Ričards pameta Balto namu, cietis absolūtu sakāvi kaujā, kuru bija izmisīgi uzturējis mazliet vairāk par diviem gadiem, lai arī jau iepriekš bija zināms, cik tas viss ir bezcerīgi. Tiesa, tā visa varēja arī nemaz nebūt, ja vien nebūtu liktenīgas nejaušības…
Viss iesākās agri no rīta 1972. gada 17. jūnijā, kad policija saņēma signālu par to, ka kāds ielavījies ASV Demokrātu partijas galvenajā mītnē Vašingtonas viesnīcā “Watergate”. Ja tajā reizē būtu ieradusies parastā policistu dežūrvienība, proti, automašīna ar mirgojošām bākugunīm un sirēnu, nekāda skandāla, visdrīzāk, tā arī nebūtu bijis. Jo tādā gadījumā ļaunprāši mierīgi būtu paspējuši pamest ēku (tieši demokrātu štābu jau nu gluži noteikti), un ar to arī visa tā lieta beigtos.
Taču liktenīgā kārtā patruļas apkalpes automašīnai bija beigusies degviela, tāpēc uz viesnīcu devās netrafarēta policijas mašīna. Ieradušies absolūti klusi un tikpat nedzirdami iegājuši demokrātu birojā, policisti tur pārsteidza piecus vīriešus ķirurga cimdiem rokās, centīgi uzstādot noklausīšanās ierīces. Nogādājuši aizturētos iecirknī, policisti noskaidroja, ka viņi visi ir bijušie CIP līdzstrādnieki, turklāt divi no viņiem vēl ir arī ASV prezidenta Ričarda Niksona priekšvēlēšanu štāba darbinieki.
Jau tajā pašā dienā plašsaziņas līdzekļi runāja par to, kā republikāņi sarīkojuši noklausīšanās iekārtu uzstādīšanu demokrātu birojā. Taču ne šis jaunums, ne piecu Republikāņu partijas darbinieku arests amerikāņu vēlētājos neraisīja praktiski nekādu iespaidu. Ričarda reitings saglabājās neierasti augsts, un sagaidāmās vēlēšanas joprojām šķita tikai formalitāte. Sabiedriskās domas aptaujas apliecināja: esošais prezidents praktiski bez jebkādas liekas piepūles apsteigs savus potenciālos konkurentus no Demokrātu partijas.
Turklāt lietai par arestu viesnīcā “Watergate” pārvērsties nopietnā skandālā traucēja citi, iespējams, tobrīd patiešām svarīgāki un skaļāki jaunumi. Piemēram, tā gada jūlijā Ziemeļīrijā bija risinājusies “Asiņainā piektdiena” – vienlaikus sprāga par teroristiem dēvēto īru neatkarības cīnītāju aktivizētās 22 bumbas, nogalinot deviņus un smagi ievainojot 130 cilvēkus. Aptuveni tajā pašā laikā ar militārajām aprindām saistītas ASV varas iestādes beidzot bija piespiestas oficiāli atzīt, ka veikušas necilvēciskus eksperimentus ar melnādainajiem vīriešiem, apzināti inficējot viņus ar sifilisu.
Bet jau septembrī visu pasauli satricināja ziņas par Minhenes traģēdiju olimpisko spēļu laikā: palestīniešu grupējuma “Melnais septembris” kaujinieki olimpiskajā ciematā par ķīlniekiem sagrāba izraēliešu sportistus, vairākus nogalinot. Un, visbeidzot, ASV jau pilnā sparā sāka risināties prezidenta vēlēšanu kampaņa. Tā visa kontekstā par Votergeitas lietu visi praktiski aizmirsa. Nu, varbūt ne gluži visi, piemēram, izņemot policiju…
Bet jau 1972. gada rudenī, tieši pašā priekšvēlēšanu drudža spelgonī, šis skandāls uzliesmoja no jauna. FIB izmeklētāji uzskatīja, ka ieguvuši neapgāžamus pierādījumus tam, ka 17. jūnija nakts notikumiem ir tieša saistība ar Ričarda vēlēšanu kampaņas štābu. Un šoreiz par iespējamo notikumu tālāko gaitu šis štābs jau jutās nopietni nobažījies. Tādēļ Baltajā namā izdomāja uzmanības novēršanas manevru: Ričarda komanda imitēja faktiski ikdienas dezinformācijas noplūdi, kas Votergeitas notikumus sasaistīja ar CIP, tādējādi cerot, ka CIP direktors Ričards Helmss, kurš jau kopš jūnija centās visiem iespējamiem paņēmieniem pasargāt savu resoru no jebkāda ar šo notikumu saistīta skandāla, izmantos savas tiesības pieprasīt izmeklēšanas pārtraukšanu, pamatojot, ka tā var nopietni kaitēt valsts drošības interesēm.
Taču tas tā nenotika. Helmss jau vasarā bija veicis iekšējo izmeklēšanu, kas apliecināja, ka tobrīd CIP strādājošajiem ļaudīm ar notikušo patiešām nav nekādas saistības. Neskatoties uz to, Ričarda tuvākie līdzgaitnieki – tieslietu ministrs Ričards Kleindīnsts un Baltā nama juridiskais konsultants Džons Dīns – kategoriski pieprasīja, lai Helmss sekmē izmeklēšanas pārtraukšanu. Helmss atteicās, un vēlāk viņam par to nācās aiziet no amata.
Centieni aktualizēt attiecīgo skandālu neradīja Ričardam būtiski sajūtamas sekas. FIB rīcībā tā arī nenonāca nekādi jauni pierādījumi, lietu nodeva tiesai, tur tā iegūla kādā atvilktnē, un jaunumu kā tādu visi atkal aizmirsa. Bet Ričards novembrī uz atkārtotu termiņu pārliecinoši palika ASV prezidenta krēslā.
1973. gada janvārī tiesa gan lēma nosūtīt uz cietumu visus piecus ielaušanās vietā pieķertos ļaundarus un vēl divus bijušos Ričarda priekšvēlēšanu kampaņas menedžerus. Šķita, visi tagad būs nomierinājušies, taču… Izrādās, interesantākais vēl tikai bija gaidāms. Jau februārī izdevuma The Washington Post žurnālistus Bobu Vudvērtu un Karlu Bernstainu, kuri šo lietu atspoguļoja jau kopš 1972. gada jūnija, uzmeklēja kāds anonīms ierēdnis, kurš piedāvāja izstāstīt visu patiesību par šo skandālu. Žurnālisti viņu nodēvēja par “Dziļo rīkli” (kas gan, jāpiebilst, ir absolūti pornogrāfisks termins, taču gan jau tur ļaudis zināja, ko vēlas ar tādu paust), un šī persona viņiem gan daudz ko pastāstīja, gan deva lietpratīgus padomus saistībā ar to, kam un kādus papildu jautājumus uzdot.
Var piebilst, ka šā slepenā ziņotāja īstais vārds palika nevienam nezināms līdz 2005. gadam, kad pats beidzot pieteicās bijušais FIB direktora vietnieks un attiecīgās izmeklēšanas grupas vadītājs Marks Felts. Viņš publiski pavēstīja, ka tā rīkoties viņu toreiz “piespiedusi sirdsapziņa”, lai gan pētnieki jau uzreiz atcerējās faktu, ka Felts vienkārši bija nikns konkrēti uz Ričardu par to, ka viņš pēc Edgara Hūvera nāves nebija iecēlis tieši Feltu par FIB direktoru.
Un šajā reizē skandāls pieņēmās spēkā burtiski pa stundām. Teju vai katrā The Washington Post numurā Vudvērts un Bernstains publicēja materiālus, kas apsūdzēja Ričardu un viņa pietuvināto loku par politisko pretinieku izspiegošanu. Viņi apgalvoja: Votergeita nav vienīgā tāda operācija! Tūlīt pat aktīvi pieslēdzās arī ASV Kongress, kurā tobrīd vairākumā bija tieši demokrāti…
Līdz 1973. gada maijam Tieslietu ministrija un Senāts izveidoja vienlaikus uzreiz divas tā dēvētās neatkarīgās komisijas. Parādījās arī pirmie Votergeitas upuri: apsūdzēti par mēģinājumiem ietekmēt izmeklēšanu, demisionēja Baltā nama administrācijas vadītājs Harijs Holdemans, prezidenta padomnieks iekšlietu jautājumos Džons Erlihmans, tieslietu ministrs Kleindīnsts un juridiskais konsultants Dīns. Var piebilst, ka vēlāk viņi visi stājās tiesas priekšā un nonāca cietumā, saņemot dažādus termiņus – no 4,5 līdz 18 gadiem. Laikam jau bija arī nopelnīts tāds liktenis, ja jau pat pašu vara viņus nepasaudzēja…
Piemēram, Dīns atzinās, ka vismaz 35 reizes ar Ričardu apspriedis variantus, kā apslāpēt skandālu, lai arī Ričards vairākkārt apgalvojis, ka nekad neko tamlīdzīgu ne ar vienu nav apspriedis. Mazliet vēlāk kāds cits Baltā nama darbinieks atzinās, ka kopš 1971. gada prezidents ierakstījis visas savas sarunas ar darbiniekiem. Kongress pieprasīja šo ierakstu nodošanu, taču Ričards kategoriski atteicās. Beidzās ar to, ka magnetofona lentes tomēr nodeva, taču tajās pietrūka kopumā 18,5 minūtes. Prezidenta ļaudis raustīja plecus un skaidroja – “kāds nelabais spēks būs tur kaut ko izdzēsis”…
1974. gada pašā sākumā Kongresā jau visi saprata – ja Ričards atteiksies sadarboties ar izmeklēšanu, viņu atcels no amata tā dēvētā impīčmenta procedūrā. Pret Ričardu uzstājās arī ASV Augstākā tiesa, vienbalsīgi nolemjot, ka prezidentam jānodod Kongresam pilnībā visi ieraksti, kam ir jebkāda saistība ar izmeklējamo lietu. Tādā veidā Kongress saņēma arī “pazudušās” 18,5 minūtes ieraksta, taču, pirmkārt, nekā īpaši satriecoša tur nebija, otrkārt, jau vienkārši bija par vēlu. 24. jūlijā Pārstāvju palāta pieņēma lēmumu uzsākt prezidenta atstādināšanas procesu, apsūdzot par pretošanos tiesvedībai. Nesagaidot gluži reālo impīčmentu, Ričards demisionēja pats, tādējādi kļūstot par pirmo ASV prezidentu, kurš tā izdarījis.
Var piebilst, ka žurnālisti Vudvērts un Bernstains saņēma amerikāņu vidē iecienīto Pulicera prēmiju, kas ir kaut kas līdzīgs kinomānu Oskara balvai, kā arī vēlāk uzrakstīja lielisku grāmatu “Visi prezidenta vīri”, kas kļuva par īstenu dižpārdokli un ir arī ekranizēta. Ričarda notiesātie līdzgaitnieki cietumā pavadīja dažādus termiņus. Felts ar visu savu “Dziļo rīkli” tomēr tā arī nekļuva par FIB direktoru, nomirstot trīs gadus pēc savas atzīšanās – 2008. gadā.
Ričardu prezidenta postenī nomainījušais Džeralds Fords aizgājušajam Baltā nama saimniekam piešķīra amnestiju “par visu nodarīto”, ko vien viņš būtu varējis pastrādāt, būdams ASV prezidenta amatā. Bet 1978. gadā uzstāšanās laikā Oksfordas universitātē Ričards paziņoja: “Daudzi uzskata, ka esmu rīkojies nelāgi. Un viņiem ir taisnība. Mea culpa. Tomēr aplūkosim arī manus sasniegumus: jūs vēl dzirdēsiet, ko par mani runās 2000. gadā.”
Daži privātās dzīves aspekti
Pētnieki ir vienisprātis saistībā ar atziņu, ka ASV 37. prezidents Ričards Niksons uzskatāms par visdīvaināko no visiem amerikāņu prezidentiem, turklāt pat salīdzinājumā ar Donaldu Trampu un Džo Baidenu.
Žurnālists Ronalds Keslers savā grāmatā “ASV prezidenta apsardzes slepenā dienesta noslēpumi” par Ričardu vēstījis, ka, piemēram, pludmalē viņš nekad neesot ieradies peldbiksēs, bet vienmēr tur pastaigājies tikai garajās biksēs, vieglā vējjakā un kurpēm kājās. Viņam vienmēr – gan ziemā, gan vasarā – patika, ja kamīnā kūrās uguns. Un viņš arī mēdzis iekrist ļoti savdabīgā izklaidīgumā, turklāt pat tiktāl, ka, barojot kādu no saviem suņiem, pēkšņi aizmirsies un pats apēdis visus dzīvniekiem domātos cepumus.
Votergeitas skandāla laikā viņš ieslīga smagā nomāktībā, viņa paranoiskais noskaņojums un depresija acīmredzami pieņēmās spēkā, kā rezultātā strauji palielinājās viņa patērētā alkohola daudzums. Visbeidzot, viņš praktiski pārstājis vispār kādam uzticēties, uzskatot, ka nupat jau viņam visapkārt ir tikai meļi, liekuļi un krāpnieki (visdrīzāk, neesot pārlieku tālu no patiesības, jo vispār jau politikas augstākajās virsotnēs nekad un nekur nemēdz būt citādi).
Un iedzert Ričardam patiešām ļoti patika. Turklāt apreibšanai viņam neesot vajadzējis daudz – pieticis burtiski ar diviem sausā martini kokteiļiem, lai viņš kļūtu nevaldāmi aktīvs, runātīgs un viegli sasmīdināms. Viņa iecienītākais alkoholiskais dzēriens gan bija vīns, un viņam patika veidot šā dzēriena kolekcijas, kur vienas pudeles cena nekad nebija mazāka par 700 ASV dolāriem. Tiesa, visdārgākās pudeles viņš atkorķēja tikai ļoti šaurā ģimenes lokā, savukārt viesiem iegādājās salīdzinoši pat ļoti lētas sarkanvīna šķirnes.
Esot zināms, ka pēc piespiedu aiziešanas no prezidenta amata Ričards ļoti strauji kritis nežēlīgā alkohola gūstā, turklāt šajā aspektā viņam nebija vientuļi arī savās mājās, jo ap to laiku tādā pašā atkarībā jau bija nonākusi arī Peta. Apkārt esošie ļaudis pauduši, ka kopš Votergeitas skandāla Ričarda sieva lielāko daļu laika pavadījusi savdabīgi nelietderīgā apstulbuma stāvoklī, nemitīgi kaut ko aizmirsa un nekādi nevarēja pat atcerēties to, ko tieši vairs neatceras.
Tas, protams, radīja daudz problēmu laulātā pāra attiecībās. Lai gan labi zināms, ka šīs problēmas sākās jau tad, kad Ričards bija prezidents – pārāk bieži viņi atradās katrs savā tā dēvētās “lidmašīnas nr. 1” daļā oficiālo braucienu laikā, kā arī rezidencēs viņiem vienmēr bija ierīkotas atsevišķas guļamistabas. Un vispār kopš laika viņus ļoti reti varēja redzēt kopā, bet tajos brīžos, kad viņi bija viens otram līdzās, dažkārt viņi neesot pārmijuši ne vārda.
Ričardam patika laiku pavadīt galvenokārt divu tuvu draugu kompānijā. Viens no viņiem bija kubiešu miljonārs Bebe Rebozo un amerikāņu biznesmenis Bobs Abplanalps. Reiz jau maksimāli iereibušā stāvoklī esošie Ričarda draugi ieradušies pie viņa ciemos nakts vidū. Viņus, protams, apturēja apsardze, kas acumirklī sadzirdēja, ka no automašīnas bagāžas nodalījuma atskan dīvains troksnis. Atverot to, visi ieraudzīja tur guļam pilnībā kailu meiteni, kura rokās eleganti turēja šampanieša pudeli. Jautrie draugi paskaidrojuši, ka tā esot “dāvana mūsu dārgajam prezidentam”. Tiesa, tajā reizē Ričards esot palicis bez dāvanas, jo apsardze tomēr nevienu no jautrajiem viesiem nav ielaidusi.
Bieži Ričards kopā ar Bobu savā jahtā devās makšķerēt uz Bahamu salu Grand–Kī. Tiesa, mēļoja, ka Ričards tādās reizēs gan neko neesot darījis, tikai vērojis notiekošo, ērti iekārtojies atpūtas krēslā. Un, lai arī viņam teju vai vienmēr rokās bija makšķere, tiklīdz viņš sajuta, ka kaut kas pieķēries, viņš to acumirklī nodeva kādam no miesassargiem, kuri tad arī atvilka lomu līdz jahtai un izcēla to uz klāja.
Vēl Ričardam ļoti esot paticis golfs. Ilgu laiku viņš ļoti cītīgi burtiski katru dienu pulksten 12:55 izgājis Sanklementes golfa laukumā, kur viņam kompāniju sastādīja galvenokārt sieva un meitas. Pats Ričards saistībā ar šo aizraušanos teicis: “Tā ir spēle slinkiem kretīniem.” Savukārt Ronalds Keslers rakstījis: “Ja jūs būtu redzējuši, kā viņš spēlē, jums būtu kauns viņa vietā. Tas bija vienkārši šausmīgi. Viņš allaž izskatījās tik ļoti nožēlojams…”
Dzīve pēc īstās dzīves
Kļuvis par prezidentu, Ričards teju vai acumirklī veica divus lielus pirkumus – īpašumu La Casa Pacifica Kalifornijas pavalsts Sanklementē par 1,4 miljoniem ASV dolāru un divus savrupnamus Floridā par 253 000 dolāru. Viens no namiem bija rančo stilā un aprīkots ar privātu pludmali un helikopteru laukumu, un to dēvēja par “Ziemas Balto namu”. Laikā, kamēr Ričards bija prezidenta amatā, viņš šo rezidenci apmeklējis 50 reizes, kas, protams, arī nav maz, taču to nevar salīdzināt ar to, cik bieži viņš ieradās villā La Casa Pacifica, kas savukārt bija iedēvēta par “Rietumu Balto namu”.
Tur Ričards kopā ar ģimeni pavadīja atvaļinājumu, ar tuvākajiem darbiniekiem apsprieda stratēģiski svarīgus jautājumus, kā arī pieņēma citus politiķus – gan pašmāju, gan ārvalstu. Viens no šīs villas viesiem 1973. gadā bija arī Brežņevs. Tostarp tur viesojušies arī Japānas premjerministrs Eisaku Sato, Vjetnamas prezidents Nguens Van Thieu, nākamais ASV prezidents Ronalds Reigans, savukārt bijušais prezidents Lindons Džonsons tur svinēja savu 61. dzimšanas dienu, kur 300 lūgto viesu lokā bija arī Frenks Sinatra un citas absolūtās ASV sabiedrības prominences…
Pēc atkāpšanās no prezidenta posteņa 1974. gadā Ričards taisnā ceļā aizbrauca tieši uz šo savu Kalifornijas rezidenci, kurā esošās villas kopējā platība bija 1400 kvadrātmetru, ieskaitot lielu ģimenes māju, kotedžas viesiem un mitekļus apkalpojošajam personālam. Jau pieminētās privātās pludmales garums tolaik bija 140 metri. Lielais vienstāva nams, kurā dzīvoja Ričards, viņa sieva un meitas, uzbūvēts pagājušā gadsimta 20. gados spāņu koloniālajā stilā: balta apmetuma fasādes, sarkano dakstiņu jumts, lieli arkveidīgi logi ar skatu uz okeānu. Ričards vēl bija pasūtījis speciāli uzbūvēt nelielu piebūvi, kurā iekārtots viņa kabinets ar kamīnu un bibliotēku. Pašam namam bija deviņas guļamistabas un 14 vannasistabas, turklāt gandrīz visām istabām bija katrai sava izeja uz dārzu jeb patio. Īpašuma teritorijā vēl ietilpa arī liels dārzs, baseins un tenisa laukums.
Vēstīts, ka Ričards šajā “Rietumu Baltajā namā” dzīvojis līdz 1980. gadam. Pēc demisijas Ričardam un visiem pārējiem skandālā iesaistītajiem ceļš uz politiku bija slēgts uz visiem laikiem, turklāt tieši viņam pašam bija liegtas arī tiesības veikt juridisko praksi. “Zelta krāns” pēkšņi bija aizslēgts, un Ričarda ģimene ļoti ātri sāka izjust, ko nozīmē naudas problēmas. Katrā ziņā tādos apstākļos praktiski vairs nebija iespējams bezbēdīgi uzturēt tik greznu īpašumu. Vispirms caurkritušais prezidents pārdeva lielo zemes īpašumu, sev atstājot tikai pašu villu, taču jau drīz tomēr bija jāšķiras arī no tās. Un tad jau nācās izmantot arī visas citas iespējas. Piemēram, nolūkā nopelnīt maksimāli vairāk Ričards piekrita sniegt interviju britu žurnālistam Deividam Frostam – par 600 000 ASV dolāru plus noteikts procents no pārdotajām translēšanas tiesībām citiem pasaules tālrādes kanāliem.
Var piebilst, ka kopumā šī intervija izvērtās faktiski grēksūdzes tipa memuāros, turpinoties aptuveni 30 stundas. Skatītāji rezultātā varēja noskatīties četrus izlaidumus, katru 90 minūšu garumā jeb tātad sešas stundas samontēta materiāla. Vēstīts, ka ASV šos izlaidumus noskatījušies 45 miljoni cilvēku, kurus galvenokārt interesēja faktiski tikai viens: vai beidzot Ričards atzīsies, ka ir pārkāpis likumu? Taču pilnībā un nepārprotami Ričards savu vainu tā arī neatzina, lai gan beidzot par visu notikušo publiski atvainojās amerikāņiem. Viņš pateica: “Ieņemot prezidenta posteni, esmu ļaunprātīgi izmantojis sev piešķirto varu. Esmu teicis to, kas nav patiesība.”
Jau drīz pēc šīs intervijas Ričards ķērās pie memuāriem, kuru pirmā metiena 300 000 eksemplāru izpirka gluži kā viskarstāko dižpārdokli un par ko bijušais ASV prezidents nopelnīja tiem laikiem iespaidīgu honorāru 2,5 miljonu dolāru apmērā.
Savas dzīves pēdējās divas desmitgades Ričards salīdzinoši klusi nodzīvoja kopā ar ģimeni, dažkārt veicot pa kādam ārzemju izbraucienam. 1994. gada 22. aprīlī Ričards 81 gada vecumā no insulta nomira Ņujorkā. Vēstīts, ka vispārējā nežēlastībā kritušā prezidenta bērēs piedalījušies vismaz 4000 cilvēku, ieskaitot aptuveni 90 pasaules valstu augsta ranga politiķus un diplomātus un toreizējo ASV prezidentu Bilu Klintonu.
Tostarp var piebilst, ka milzīgs esot bijis Petas atbalsts laikā, kad Ričards kritis dziļajā bezcerības un depresijas bezdibenī pēc atkāpšanās no prezidenta amata: viņa neesot atkāpusies no vīra ne dienā, ne naktī. Arī neskatoties uz to, ka pati pamazām bija sākusi grimt savā purvā, ļaujoties alkohola varai un diemžēl arī sapelnot ķermeņa labās puses paralīzi. 1993. gadā Peta nomira no plaušu vēža. Ričards par viņu ilgāk nodzīvoja tikai 11 mēnešus.
Lai kā arī būtu
Apskatnieku aprindās nenorimst diskusijas par to, kāpēc Ričards joprojām vienai daļai sašķeltās amerikāņu sabiedrības ir elks un pielūgsmes objekts, citiem – gatavais elles izdzimums. Taču pamatā jau visi ir vienisprātis: neskatoties uz amerikāņu liberālo aprindu kritisko attieksmi pret viņu, daudziem joprojām simpatizē viņa paveiktais ASV izvilkšanā no apkaunojošā kara Vjetnamā, attiecību stabilizēšanā ar PSRS un Ķīnu un līdz ar to arī Aukstā kara spriedzes mazināšanā.
Laiks, kad PSRS varu ieguva Leonīds Brežņevs, bet ASV tās augstākajām virsotnēm aizvien pārliecinošāk pietuvojās Ričards, deva iemeslu veikt vispareizākos secinājumus saistībā ar tā dēvēto Karību krīzi, kurā pasauli bija ierāvuši abu minēto valstsvīru priekšgājēji Džons Kenedijs un Ņikita Hruščovs. Protams, nekur nebija pazuduši tā dēvētie “zemas intensitātes” konflikti trešajās valstīs un abu lielvalstu nekaunīgā iejaukšanās citu valstu darīšanās, taču vismaz skaidrāki bija kļuvuši spēles noteikumi – ir obligāti nepieciešams izvairīties no abu lielvalstu tiešas savstarpējās sadursmes, savukārt kodolieročus, kas kopumā līdz tam momentam jau bija uzkrājušies cilvēcei ārkārtīgi bīstamā daudzumā, vajag sākt strauji likvidēt.
Tā iesākās tajā laikā leģendārā “izlādes” politika, par kuras kulmināciju kļuva Pretraķešu aizsardzības līguma parakstīšana 1972. gadā. Tāpat puses parakstīja arī Līgumu par stratēģiskā bruņojuma ierobežošanu, sākās dialogs vispār par bruņojuma samazināšanu, kā arī sadarbība zinātnes un tehnikas, un arī kultūras jomā. ASV un PSRS tajā laikposmā parakstīja arī virkni dažādu citu “miera vienošanos” – par tā atoma miermīlīgu izmantošanu lauksaimniecībai un Pasaules okeāna pētīšanai un tamlīdzīgiem cēliem nolūkiem.
Mūsdienu pētnieki pauduši, ka lielākajam vairākumam šo vienošanos bijis sajūtams efekts, vispirms tieši ekonomiskajā aspektā. Piemēram, jau 1974. gadā PSRS un ASV savstarpējās tirdzniecības apjoms bija jau trīskārt palielinājies. Katrā ziņā apskatnieki uzskata, ka Ričards bija ļoti pragmatisks, kas lielākajai daļai ASV prezidentu tomēr nav raksturīga īpašība. Un šajā ziņā viņam bija paveicies ar to, ka tieši tāds pats bija arī viņa padomnieks nacionālās drošības jautājumos un vēlākais valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Viņi abi mazliet pārsteidzošā kārtā ļoti labi orientējās starptautiskajās attiecībās, un tā ir ļoti ievērojama atšķirība praktiski no visiem vēlākajiem ASV prezidentiem un viņu padomdevējiem, kuriem izglītotība un iedzimts viedums ne tuvu nav bijusi tā stiprākā puse.
Donalda Trampa galvenais iedvesmotājs
Mūsdienu reāliju izgaismojumā šķiet interesanti uzsvērt, ka Ričardu par savu politisko ideālu joprojām uzskata mūsdienu iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps, kurš atzinies, ka turot goda vietā vēl patālajā 1987. gadā saņemto vēstuli no Ričarda. Nežēlastībā kritušais prezidents toreiz bija izlēmis uzrakstīt Trampam, kurš tad vēl bija tikai biznesmenis, pēc tā, kad Ričarda sieva Peta bija noskatījusies populārā Fila Donahjū raidījumu, kurā uzstājās Tramps, un tas bijušajai tā dēvētajai pirmajai lēdijai bija ļoti paticis. Ričards vēstulē cita starpā rakstīja: “Kā jūs labi saprotat, viņa pietiekami labi orientējas politikā, un viņa paredz: ja jūs izlemsiet piedalīties cīņā par prezidenta krēslu, jūs neapšaubāmi gūsiet sekmes.” Tad, redz, kas Trampu patiesībā pamudināja to darīt!
Kopš tā laika Tramps allaž par Ričardu izteicies tikai un vienīgi komplimentējoši, uzsverot galvenokārt to, ka viņa priekštecis viņu piesaistot tieši ar saviem nestandarta lēmumiem saistībā ar ārpolitiskajiem jautājumiem, kā arī ar ļoti reālistiskajiem iekšpolitikas risinājumiem.
Tostarp mūsdienu pētnieki pat visnotaļ kategoriski noraida iespēju Ričardu un Trampu savstarpēji pielīdzināt vienu otram, uzsverot, ka Ričards tomēr bija politiķis līdz pat kaula smadzenēm, savu politisko karjeru būvēja ļoti rūpīgi un rezultātā nogāja ļoti pilnvērtīgu politiķa ceļu, iegūstot kongresmeņa un viceprezidenta pieredzi. Līdz ar to viņš par prezidentu kļuva tad, kad jau bija ļoti pieredzējis, daudzkārt sists un atkal augšāmcēlies politiķis.
Savukārt Trampam viņa biogrāfijā šādu ierakstu nebija, un, kā uzsvēruši apskatnieki, viņam diemžēl nekad nav tuvumā bijis tāda cilvēka, kāds bija Ričardam, proti, Kisindžers. Tāpat uzsvērts, ka pēc tās “miroņa dejas”, kādu patlaban uzrāda tagadējais ASV prezidents Džo Baidens, iespēja, ka Tramps varētu atgriezties prezidenta krēslā, kļūstot aizvien lielāka. Un tagad jau nu gan viņam būs tāda pieredze, kādas pirms stāšanās pie prezidenta amata pienākumu pildīšanas nebija pat Ričardam.
