Anda Līce: Nepieciešami mākslas darbi, kas sabiedrībai bliež pa apziņu tā, ka dzirksteles šķīst 0
Mūsu redzes laukā ik dienu nonāk bezgala daudz notikumu, un tie tik strauji nomaina cits citu, ka nav laika pētīt cēloņus un likumsakarības. Literatūrā un kino ir pravietiski darbi, kas apstādina gar acīm zibošos kadrus un ļauj apjēgt, kādu absurdu pasauli mēs radām, un pēc tam paši no tās ciešam.
Fransuā Ozona ārēji rāmās filmas “Francs” kadri ir emocionāli tik nospriegoti, ka liek aizturēt elpu. Ir beidzies Pirmais pasaules karš, aiz sevis atstādams neaptveramu postu un tādu abpusēji gruzdošu naidu starp vāciešiem un frančiem, ka tas var uzliesmot no jauna.
Bet tad kādā brīdī pār tiem sirmajiem vīriem, kuru dēli ir karā krituši, nāk baisa atklāsme – viņi, tēvi, taču paši šim nejēdzīgajam karam iedvesmoja savus dēlus un ir vainojami viņu bojāejā.
Nākotnē šai apziņai vajadzētu cilvēci pasargāt, bet vēsture atkārtodamās liecina pretējo – dzīvē šādas atklāsmes skar tikai atsevišķus politiķus, un prātu atskaidrošanās notiek vienīgi filmās un literatūrā.
Pagāja tikai nepilni divdesmit gadi, līdz uzauga jauna karavīru paaudze un sākās jauns pasaules karš. Kaut gan vēsture nemitīgi brīdina, mēs joprojām dzīvojam tā, it kā ar diviem pasaules kariem vēl būtu par maz.
Man šoruden bija iespēja izlasīt Brigitas Strazdas latviešu valodā pārtulkotā 2009. gadā mirušā krievu rakstnieka Vasilija Aksjonova romāna “Krimas sala” manuskriptu.
Romāns uzrakstīts vēlīnajā padomju laikā, pabeigts 1979. gadā un pieskaitāms fantastikas žanram. Apbrīnojama ir izrādījusies šī rakstnieka gaišredzība – Krimas okupāciju viņš paredzēja jau pirms trīsdesmit pieciem gadiem!
Romānā aprakstīta tās gatavošana un tas, kā neatkarību no Krievijas ieguvušajā mazajā Krimas valstī darbojas un ar vietējiem ļaudīm sadarbojas lielās kaimiņu valsts izlūkdienesti.
Šķiet, Aksjonovs jau tolaik redzēja mūsdienu Anglijā, Solsberijā, nonākušo divu šādu darboņu gaitas, teikdams: “Tā vai citādi, bet demoralizējusies un pajukusī Krievija atkal dod virsrakstus pasaules avīzēm.” Un vēl kāds šī romāna uzdotais jautājums: “Kuri ir mūsdienu Krievijas īstie varoņi, kuri ir drosmīgāki – kosmonauti vai disidenti?”
Romāna beigās ir zīmīga metafora – pulksteņa radītāji uz kāda notikuma līdzzinātāja rokas pēkšņi sāk joņot uz nākotni. Šo tik sulīgi uzrakstīto darbu ļoti gribas sagaidīt iznākam latviski.
Laikmetā, kad no vienas puses pār prātiem valda ieaijājoša dezinformācija, no otras – pasaules gala sludināšana, bet pa vidu ir notrulinoša ikdiena, kā ēst ir nepieciešami mākslas darbi, kas sabiedrībai bliež pa apziņu tā, ka dzirksteles nošķīst.
