Tā, kā ārstētu pats savu mammu. Saruna ar iecienīto fitoterapeitu Artūru Tereško 0
“Augi radīti, lai mums palīdzētu. Atliek tikai pateicībā to pieņemt un gudri izmantot.” Tā saka ārsts fitoterapeits Artūrs Tereško. Daktera veidotos ārstniecības augu maisījumus pazīst vai ikkatrs Latvijā.
Daudzi ir lūguši viņa palīdzību brīžos, kad slimība samilzusi kā negaisa mākonis, un ne viens vien nostājies uz veselības takas, pateicoties daktera Tereško zināšanām par augiem.
Artūrs Tereško mitinās Cēsīs. Turpat netālu – Drabešu pagastā – izveidota ražotne, kurā top 30 dažādu nosaukumu veselības tējas, arī augu ekstrakcijas eļļā un vairāki uztura bagātinātāji. Nesen arī atvērts tēju veikaliņš Rīgā. Pārdevēja lomā ir gan znots Māris, gan meita Ilze Ģērmane, kura ir ģimenes ārste. Viņa apguvusi arī homeopātiju, šajā jomā gājusi mammas pēdās – arī Baiba Tereško ir ārste homeopāte.
Tirgotavai dots jauks nosaukums – Pļavas aptieka. Tajā tiešām smaržo pēc pļavas un vasaras. Plauktos sarindoti stikla bunduļi ar smalcinātiem augiem. 130 dažādu nosaukumu! Turpat arī piecu veidu pudelītes, katru rotā citas krāsas tonis. Tie ir jaunie uztura bagātinātāji ar bērza tāss ekstraktu.
Vai augu pasaule var dot savu artavu cilvēka ilgmūžībai?
Ilga mūža noslēpums – tā ir kompleksa pieeja. Lūk, daži svarīgākie stūrakmeņi tajā. Tā ir informācija, lai zinātu, ko darīt, bet no kā atturēties. Tās ir kustības un arī pārtika. Šī sadaļa ietver arī ārstniecības augu tējas, pulverus un visu citu, ko dēvējam par herbālo terapiju.
Arī kāposts – mums tik ierastais pārtikas produkts – kādreiz bija ārstniecības augs, turklāt retums, ko dabūja vien augstmaņi.
Daudzi skandina, ka vislabākā, lūk, ir Vidusjūras diēta, jo tā ļauj dzīvot veselīgāk un ilgāk. Latvijā netrūkst ļaužu, kuri to mēģina gadiem ilgi, tomēr īpaši brīnumi nenotiek. Var jau sakombinēt dienvidnieku ieteiktos dārzeņus, makaronus, olīveļļu, piedzert labo sarkanvīnu, tomēr noteicošais ir un paliek dzīvesveids. Tā, kā viņi to dara.
Nesteidzīgas brokastis ar pozitīvām sarunām, darbs, kurā nepārstrādājas, pēc pusdienām siesta – rāma atpūta. Arī vakariņas ir omulīgas, draugu lokā. Un tā gadiem ilgi. Ja dzīvo pozitīvā noskaņā, bez distresa, bez izsīkšanas, tad arī Vidusjūras diēta der gana labi.
Kas vēl būtiski ilgam mūžam?
Dzīvot tā, lai nebūtu skaudības, ka kādam ir vairāk nekā man, un pēc iespējas izvairīties no stresa. Daudzi to ir sapratuši – no Rīgas burzmas pārceļas uz laukiem. Kopj ābeļdārzu, sēj pupas savā zemē, priecājas par saulrietu un klausās, kā gaiļi dzied. Viņi ir atraduši savu dzīvošanas diētu, savu recepti.
Pētnieki aizvien biežāk uzsver, ka sirds un asinsvadu slimību cēlonis nav vis holesterīns, bet gan stresa izraisītās sekas, nelāgas emocijas un nomāktība. To esmu novērojis arī dzīvē. Kāds vīrs ilgus gadus mocījās ar asinsvadu un sirds problēmām. Piepeši – krakš! – viņu nogāza trieka, insults. Turklāt tas bija skāris galvas smadzeņu centrus, kas saistīti ar saprašanu. Domājat, ka pēc tam viņam vēl progresēja sirdskaites? Nekā! Jo cilvēks bija rāms, prāts bija atslēgts, stresa vairs nebija.
Latvijā arvien vairāk cilvēku interesējas par augiem.
Interesējas tāpēc, ka paši var daudz ko savākt, var izaudzēt. Ir iespējams lietot augus, lai darītu labu savai veselībai. Un, ziniet, daba neliek vilties!
Tikai būtu jāizvairās no pārspīlējumiem.
Nereti par ārstniecības augiem runā pārlieku pacilāti, stāsta kā tādu pasaciņu. It kā tās būtu brīnumzāles, kas der visam. Jāskatās uzmanīgāk, jāzina vairāk.
Herbālā terapija var palīdzēt, tomēr tā nav visvarena, kā nereti iedomājas. Ir neatliekamas situācijas, kad ar augiem vien nepietiek, jālieto medikamenti. Kamēr ķērpītis vai usne iedarbosies, paies laiks, bet tikmēr var tikt apdraudēta veselība un pat dzīvība.
Jums pieder teiciens, ka fitoterapija dziedina ar auga miesu un asinīm.
Šādi augs iedarbojas fiziskajā plānā. To nevajag jaukt ar homeopātiju, kas liek lietā auga dvēseli, paceļas ēteriskajā, enerģētiskajā līmenī.
Augs satur glikozīdus, alkaloīdus, flavonoīdus, terpēnus un citas ēteriskās eļļas – tā ir bioķīmija. Savukārt sīkās, elementārās šūniņas radītās svārstības, teiksim, tās, ko rada auga vielas, varētu dēvēt par biofiziku. Ja, piemēram, aknu šūnu svārstības, to elektromagnētiskais starojums – sauciet, kā gribat, – sakrīt ar auga, piemēram, mārdadža, svārstībām, tas īpaši labi noder aknām, turklāt ne tikai pēc bioķīmiskajām īpašībām. Tad ir pavisam labi, trāpīts desmitniekā!
Mani priecē, ka Pasaules Veselības organizācija 2014. gadā pieņēma rezolūciju par tautas medicīnas atbalstu, aicinot dalībvalstis sekmēt tautas medicīnas zinātnisko izpēti un ieviest to veselības aizsardzības sistēmā.
Sekoju līdzi procesiem Eiropā ārstniecības augu jomā. Zinātnieki tos izvērtē no dažādiem aspektiem, lai noteiktu veidu, kā katrs vislabāk var palīdzēt. Pēc tam Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde izstrādā veselīguma norādes. Tās ir ļoti konkrētas, piemēram, cigoriņš palīdz zarnu mikrobiomam, stimulē aknu darbību un labvēlīgi ietekmē cukura vielmaiņu. Protams, cigoriņa palīdzības loks ir daudz plašāks, bet šādi tiek pateikts, kādā nolūkā šo saknīti var lietot pilnīgi droši.
Par nākotnes medicīnas sastāvdaļu uzskatu arī standartizāciju. Ja augā ir kāda sastāvdaļa, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka veselību, pētnieki meklē veidu, kā to mazināt, atdalīt. Tādējādi lietošana kļūs medicīniski precīzāka.
Latvijā joprojām ir mediķi, ārsti, kas nenovērtē auga spēku, uzskata to par lieku.
Pasaules medicīnas citējamo žurnālu datu bāzē “PubMed” ir simtiem pētījumu par herbālo jomu. Tā ir pierādījumos balstīta medicīna!
Ja kāds ārsts, profesors rauc degunu par dabas līdzekļu tēmu, sirsnīgi iesaku ielūkoties šajā krātuvē.
Jūs tur ieskatāties?
Es tur dzīvoju! (Smejas.) Tas ir mans darbs.
Kādā seminārā minējāt augus, kas veicina laimes izjūtu. Kas tie par slepeniem zaļumiem?
Šos augus dēvē par adaptogēniem. Adaptēties nozīmē piemēroties. Augi, kuri palīdz organismam pielāgoties dažādiem nelabvēlīgiem ārējās vides apstākļiem, stāvēt pretī vīrusiem vai baktērijām. Palīdz līdzsvarot arī iekšējo stresu, ko varbūt pat neapzināmies, bet kas pastāv. Tie ir, piemēram, žeņšeņs, leizeja, arālija, eleiterokoks, citronliāna, rožainā rodiola. Vēl var pieskaitīt lakricu un asinszāli. Un arī ārstniecības baldriānu.
Starp citu, tā latīniskais nosaukums ir “Valeriana officinalis”, bet vārds “valeo” nozīmē “veselība”, tātad baldriāns ir īsts veselības augs.
Senie ķīnieši un tibetieši šos augus plaši izmantoja – kā pulveri vai tēju, novārījumu. Tā varam arī mēs. Tējkaroti kapātas saknītes ieber termosā, aplej ar glāzi 60 grādu karsta ūdens un atstāj uz nakti, lai ievelkas.
Manis minētā laimes izjūta, ko dod adaptogēnie augi, rodas tāpēc, ka zūd iekšējais satraukums, cilvēks kļūst līdzsvarotāks. Un veselāks. Ja esi vesels, vieglāk būt laimīgam.
Šie augi arī veicina garīgo veselību, uzlabo atmiņu. Palīdz reproduktīvajai sistēmai.
Vai adaptogēni likti arī jūsu nesen izveidotās auglības tējas sastāvā?
Tā ir. Recepti esmu aizņēmies no Austrumu viedajiem. Tā minēta kādā senā Tibetas medicīnas traktātā. Viņi apgalvo – šāds augu maisījums par 80 procentiem var palielināt iespēju ieņemt bērnu. Turklāt austrumnieki šo tēju iesaka dzert ne tikai sievai, bet arī vīram – ne jau potences labad, bet lai uzlabotu auglības iespējamību.
Auglības tēja satur adaptogēnus, piemēram, zeltsakni, citronliānas sēklas, leizeju un eleiterokoka sakni. Vēl ir augi, kas uzlabo imūnsistēmas darbību un regulē vielmaiņu, kā arī regulē endokrīno sistēmu, to skaitā lakrica un Baikāla ķiverene.
Kad studēju fitoterapiju Krievijā – 2011. gadā tur ieguvu maģistra grādu –, nereti braucu uz kaimiņvalsts konferencēm. Tā man radās iespēja daudzus adaptogēnos augus pasūtīt Altajā, Sibīrijā. Pie mums arī tos var audzēt, tomēr vairums izsalst. Tomēr esmu pārņemts ar ideju izaudzēt tos savā siltumnīcā, lai nav jādzenas pāri visai pasaulei.
Reiz sacījāt, ka iesākumā arī jums kā ārstam vajadzēja drosmi, lai ieteiktu augus, tējzālītes.
Ir jābūt iekšējai pārliecībai. Un vēl jāsakrāj pozitīvā pieredze. Man tāda ir. Esmu pārliecināts, ka augi var palīdzēt. Negrasos gan visu pasauli mācīt, ka jāizmanto tikai dabas līdzekļi. Katram var būt citāds ceļš uz veselību. Kādam der augs, cits atrod palīdzību jogā, vēl kāds pievēršas lūgšanām vai meditē.
Galvenais ir iedarbināt savu veselības programmu. Celt gaismā organisma slēptās rezerves.
Tās var būt ļoti nomāktas, ja cilvēkam, piemēram, nav attīrīts organisms. Vispirms vajadzētu panākt, lai nav aizcietējumu, lai aknas un nieres sāktu labāk darboties.
Protams, ja ir smaga slimība, kas dziļi skārusi, varētu būt grūti ko iesākt. Tomēr ne reizi vien esmu pārliecinājies – cilvēks ir apbrīnojama būtne. Dažreiz šķiet, ka te jau viss, nekas nelīdzēs… Taču, skat, izdodas! Nereti palīdz tieši dabas spēks. Katrā gadalaikā var atrast kādu augu, kas ir nobriedis un gatavs kalpot cilvēkam, jo tāda ir auga sūtība.
Jau vidusskolas gados mani sajūsmināja krievu zinātnieka [Vladimira] Vernadska teiktais, ka dabā gan eksistē barošanās ķēde, – cits citu ēd, tomēr pasaules galvenā būtība ir tajā, ka cits citu baro. Augiem apputeksnēties palīdz kukaiņi. Puķu sēklas pielīp dzīvnieku kažociņam un tiek aiznestas pļavā, izsējas. Cilvēks stāda dārzu. Savukārt augi pateicas ar to, ka dod barības vielas un ārstē, rūpējas par cilvēku, dzīvnieku, par katru kukainīti.
Der aizdomāties – ikviens augs satur C vitamīnu, bet pašam tas nav vajadzīgs. Toties cilvēkam gan! Bez šā vitamīna mēs nevaram dzīvot, dienā nepieciešami vismaz desmit miligrami. Tātad Radītājs, daba ir paredzējusi – augs palīdz cilvēkam, tajā ir ielikts viss, kas mums nepieciešams.
Diemžēl cilvēce aizgājusi pa nepareizu ceļu.
Kas, jūsuprāt, noticis aplam?
Vajadzēja pieturēties pie auga sākotnējās būtības, dzīvās dabas. No kārkla mizas izdalīja aspirīnu, no sēnītes – penicilīnu, ar to arī varēja pietikt. Bet cilvēks sāka šīs vērtīgās vielas izgatavot mākslīgi, sintezēja laboratorijā, radīja gēnu inženierijas brīnumus.
Starp citu, pat statīni, kas tagad ir ļoti izplatīti, iesākumā bija fitoterapijas joma. Kā zināms, statīnu grupas medikamentus izmanto, lai aizkavētu holesterīna veidošanos organismā. Simvastatīnu, ko vēlāk sintezēja korporācija “Pfizer”, ieguva no rīsa sarkanās sēnītes. Interesanti, kamēr cilvēku ārstēšanai izmantoja dabīgo – sēnītes – vielu, nebija blakusparādību.
Tās sāka parādīties, lietojot zāles ar sintezēto vielu: mainījās aknu rādītāji, pieauga sirds mazspējas gadījumu skaits.
Lasīju pētījumu “PubMed”, ka statīnu lietošana visā populācijā nepalielina dzīves ilgumu.
Statīnus nu gan es nedotu savai mammai!
Kāpēc tā sakāt?
Kad vēl mācījos ceturtajā kursā, liku eksāmenu terapijā pie profesora [Jūlija] Anšeleviča, viņš bija ļoti gudrs ārsts, nu jau sen aizsaulē. Man iekrita jautājums par hipertonisko slimību. Uzreiz saliku prātā rindu medikamentu, ko vajadzētu dot slimniekam. Bet profesors piepeši sacīja: kolēģi, izstāstiet, kā jūs ārstētu hipertoniju savai mammai… Tas mani apstādināja un samulsināja, pavērsa problēmu ļoti personīgā virzienā. Vai es gribētu dot savai mammai tik daudz medikamentu?
Šo personīgo pieeju ārstēšanai paturēju prātā uz visu mūžu. Ikreiz domās uzdodu sev šo jautājumu. Pēc šā principa veidoju savas tējas, eļļas un arī visjaunāko produktu – uztura bagātinātāju, kas satur betulīnu. Tā ir ļoti vērtīga viela, ko iegūst no bērza tāss.
Kāpēc jūs ieinteresēja bērza tāss? Droši vien ne tādēļ, ka bērzs ir Latvijas simbols.
Domāju pragmatiski, varbūt pat egoistiski. Es jau sen meklēju augu valstī tādu kā panaceju, kas derētu daudziem veselības aspektiem. Mans pirmais kritērijs – lai, to lietojot, nebūtu blakusparādību. Piemēram, tik vērtīgais žeņšeņs var saasināt hipoglikēmiju vai stenokardiju, bet leizeja var radīt nemieru.
Izskatīju daudzus augus un vielas. Apstājos pie bērza. Bērza mizas tāss daļā atrodas bioloģiski aktīvs savienojums, ko sauc par betulīnu.
Cilvēka organisms zina, kā betulīnu vislabāk var izmantot. Katras šūnas apvalciņu veido taukskābes. Ja šūna ir bojāta, lipīdu apvalciņš paveras, parādās taukskābes, kam ir tādas kā ķepiņas. Betulīns garāmiedams tām pieķeras un aizver šūnu ciet.
Šie preparāti ir vērtīgs palīgs veselībai, tomēr der zināt, ka efekts ir tikai tad, ja lieto ilgstoši. Citādi lielas pārmaiņas nevar gaidīt.
Betulīnam piemīt pretiekaisuma, pretvīrusu un antibakteriālās īpašības. Darbojas arī kā antioksidants, vēl spēj mazināt holesterīna līmeni asinīs un pat palīdz atbrīvoties no liekā svara. Taču vissvarīgākais – tas nerada nevēlamas blakusparādības organismā, nav arī toksisks.
Betulīnu pastiprināti pēta daudzās valstīs. Nesen amerikāņi pabeidza desmit gadus ilgu pētījumu, kurā noskaidrots, ka betulīnskābe palīdz krūts un olnīcu, prostatas ļaundabīgo audzēju gadījumā, arī tad, ja ir melanoma un pat AIDS. Zināms, ka betulīns paātrina organisma attīrīšanos no indīgām vai ķīmiskām vielām, arī no alkohola.
Vai pats ieguvāt bērza tāss ekstraktu?
Tam vajag ļoti sarežģītu aparatūru, man tādas nebija. Ar betulīna ideju devos uz Koksnes ķīmijas institūtu. Zināju, ka Aigars Pāže un Jānis Riškovs, nopietni zinātnieki, jau sen pēta bērza tāsi. Cits no cita iedvesmojāmies un sākām darboties.
Lai pagatavotu 100 gramu betulīna pulvera, jāpatērē 10 kilogrami bērza tāss. Jā, tik daudz!
Viss top ļoti lēnām, ražošana arī diezgan dārga. Taču beidzot esam nonākuši līdz rezultātam. Reģistrējām piecus uztura bagātinātājus ar betulīnu. Katrs no tiem domāts kādai orgānu sistēmai. Viens veicina aknu darbību, otrs labvēlīgi iedarbojas uz urīnceļiem. Vēl ir uztura bagātinātājs elpceļiem, normālai kuņģa un aknu darbībai, kā arī tāds, kas sniedz atbalstu asinsritei.
Izveidojām arī īpašu lietošanas sistēmu, ko nodēvējām par dzīvības apli, tas ļauj palīdzēt visiem orgāniem. Sistēma ietver visus piecus betulīna preparātus, katrs no tiem atbilst vienam no pieciem dabas elementiem, ko iezīmē Ķīnas medicīna.
Jūtams, ka ar betulīnu esat pamatīgi aizrāvies!
Tas ir mans jājamzirdziņš, mans Pegazs! Betulīnu laižu pasaulē kā izauklētu bērnu. Uzskatu to par savas dzīves lielāko darbu. Ja to paveikšu līdz galam, būšu gandarīts.
Nesen lasījāt lekcijas Latvijas Onkoloģijas centrā. Ko onkoloģijas slimnieki jums parasti vaicā?
Dakter, vai tiešām, pateicoties augiem, es varu izveseļoties? Vai tie patiesi var palīdzēt? Es atbildu: vajag ticēt dabas spēkam, mīlēt dzīvi un cerēt uz izveseļošanos. Turklāt arī onkologi šajā lauciņā vairs nav tik noraidoši.
Tomēr ķīmijterapijas laikā neiesaku lietot dabas līdzekļus. Drīkst tikai to, ko iesaka ārsti slimnīcā. Bet pirms un pēc tās gan var likt dabu lietā, piemēram, izmantot adaptogēnus, lai organisms labāk tiktu galā ar sekojošo ķīmijterapiju.
Vai vēl staigājat ar sirpīti pa pļavām?
Šīs vasaras tulznas jau sadzijušas. Man gan ir komanda – seši cilvēki, kuri dodas pļavās un purvos, taču arī pats joprojām labprāt vācu augus. Man ir zināmas vietas, kur kas retāks aug. Un ir savi mīļi augi. Man patīk tie, pēc kuriem uz ceļiem nav jārāpo. (Smejas.) Tomēr ar prieku lasu sīciņo mārsilu, lai arī pie katra pudurīša jāpieliecas. Ugunspuķes arī pats griežu, zinu, cik garš laksts jāņem un kādām jābūt lapām, lai izdotos kvalitatīva fermentētā tēja.
Sadarbojamies ar astoņām zemnieku saimniecībām, bioloģiskajiem zemniekiem, viņi daudz ko izaudzē: kumelīti, piparmētru, raudeni, cigoriņus, citronmelisu, mārdadzi, pūķgalvi… Mūsu pašu divarpus hektāros izaug auzas un griķi. Audzējam arī nātres.
Kas citam nezāle, mums noderīgs!
Sējam pienenes. Pavasarī, kad tās noziedējušas, lidpūkas ar sēklām nolasām un smuki sakaisām vadziņās. Līdz rudenim izveidojas sīkas saknes, kā tādi diedziņi. Bet pavasarī, kad pirms pieneņu uzziedēšanas izrokam, saknes jau ir īkšķa resnumā! Vienmēr brīnos, kā pa ziemu tās var tik lielas izaugt. Lai pienenes saknes izvilktu no zemes, izmantojam speciālu rīku – to iedur zemē, un īpašas ķepiņas satver sakni. Tas gan radīts zālienu attīrīšanai, taču sakām paldies mauriņu kopējiem – ļoti ražīgs rīks. Man gan labāk patīk vākt ogas nekā rakt saknes. Tomēr ikviena darbošanās ar augiem dod gandarījumu. Un darot pārņem miers.
Pēdējā laikā daudz runā par augu domāšanu, intelektu. Vai arī jūs esat ko tādu novērojis?
Nez vai tas saistīts ar intelektu, drīzāk ar to, ka augi lieliski māk pielāgoties apstākļiem. To varētu no tiem mācīties.
Šovasar dārzā biju atstājis komposta kaudzi, lai vēl labāk satrūd. Pa brīžam kaudzi palaistīju, saimniecībā jau allaž paliek kāds izmantots ūdens. Kad rudenī ņēmos kompostu lāpstot, izrādījās, ka tas ir pārpilns ar blakusaugošo koku saknītēm, bārkstiņām. Tās vijās augšup cauri visai kaudzei gluži kā tīklojums. Sausajā vasarā kokiem bija pietrūcis valgmes, un tie bija atraduši gudru risinājumu. Visu mana komposta labumu jau bija izmantojuši koki.
Iesaka Artūrs Tereško
Ja iecerēts panākt dziedinošu efektu, tēja jālieto, precīzi ievērojot ieteikto pagatavošanas veidu.
Vienlaikus drīkst dzert divas trīs tējas, taču deva tādā gadījumā jāsamazina, lai kopīgais drogu daudzums diennaktī nepārsniegtu 3 ēdamkarotes.
Katru tēju ieteicams lietot vismaz divus mēnešus. Taču jāieklausās sevī – ja nu šī tēja pēkšņi vairs negaršo un nepatīk, jāietur pārtraukums.
