“Tā ir tāda spēlēšanās ar cilvēku prātiem. Spēlēšanās, par ko diemžēl nesoda.” Dienas saruna ar Ilgu Kreitusi 67
“Es nevaru apklusināt prātu un nevaru pievaldīt mēli, kad laikmets ar virsskaņas ātrumu laiž savu biogrāfiju dēlī.” Dzejnieka Ojāra Vācieša vārdi aktuāli joprojām, par to pārliecinamies arī šodienas sarunā TV24 raidījumā “Dienas personība” ar politoloģi, profesori Ilgu Kreitusi.
Velta Puriņa: Ojāra Vācieša vārdi…
Ilga Kreituse: Pasaules mēroga dzejniekam, es Ojāru Vācieti pie tādiem pieskaitu, vienmēr ir bijis skatījums uz nākotni un perspektīve, prasmes izvērtēt īstās aktualitātes. Mēs parasti skatāmies to ikdienišķo notikumu savstarpējo saistību, bet te ir skatījums tālāk.
Ja runājam par Latvijas klasiskajiem dzejniekiem, viņu nav daudz, viņu ir maz manā uztverē. Ja runājam par šiem gadiem, tad Ojārs Vācietis ir viens no tiem, un varbūt vajadzētu atgriezties pie tā, ka ir vērts vēlreiz pārlasīt un pamācīties no viņiem, ieraudzīt to, kas ir perspektīvā, ieraudzīt to, kas ir šī brīža problēma sabiedrībā, kurā tu esi, ar to saprotot, ka sabiedrība attīstīsies arī tālāk un problēma nepazudīs.
Vai šī brīža situācija varētu būt arī straujāks inteliģences iesaistes laiks politikā?
Es negribu nevienam šodienas inteliģences pārstāvim kaut kādā veidā mazināt viņa lomu, bet tur tomēr ir šis jautājums, ko es teicu par Ojāru Vācieti, – personības spēks, kas ir inteliģences vidū. Ja mēs šodien paskatāmies, vai mēs atrodam tādus spēka zarus, kādi mums bija arī Atmodas periodā, vai mums šodien ir šādi spēki zari kā Imants Ziedonis, Jānis Peters, runājot tieši par dzejnieku vidi, vai mums ir šī lieta?
Šodien jautājums, ko kārtējo reizi diskutē, ka nevar īsti noformulēt, kas ir nācija, ir simtiem definīciju, tāpat šodien būtu jautājums – kas ir inteliģence, kāds rādītājs nosaka, kādu cilvēku sauktu par inteliģentu. Tas vien, ka viņš iznāk priekšā un pasaka, ka viņš ir kaut ko uzrakstījis, vai tas norāda, ka viņš ir inteliģences pārstāvis. Kur ir šī doma, kur ir šie domas līderi? Pašlaik izvirzās atsevišķi cilvēki, kā tādi izrāvieni. Es domāju Alvi Hermani, viņam var piekrist, var nepiekrist, tas ir cits jautājums, bet viņam ir šī aktivitāte. Kuram vēl ir aktivitāte tāda, lai pēc viņa grāmatas stāvētu rindā vairākas stundas, kā tas bija pēc šiem dižgariem, ko es pieminēju?
Šobrīd domājot par iekšējo un ārējo drošību, sabiedrībā jūtams bažu pieaugums par gaidāmo nākotni. Un Rīgas Jaunā teātra vadītāja Alvja Hermaņa rakstītais vārds, ka “Latvijai tuvojas ļoti tumši mākoņi”, jau vien liek nodrebēt sirdij tiem, kas ir piedzīvojuši tumšos mākoņus savā laikā. Arī Jānis Sārts un Artis Pabriks, viņu izteikumi rada zināmu satraukumu sabiedrībā. Kā šobrīd vērtēt noskaņu sabiedrībā?
Es divējādi skatos uz šiem paziņojumiem. No vienas puses, jā, apdruadējums ir, bet, no otras puses, man šķiet, ka nevajag radīt paniku balstoties uz to, kas vēsturiski ir noticis. Jo nevar atkārtoties 1940. gads, kā mums reizēm saka.
Ja mēs sakām, ka virs Latvijas ir savilkušies mākoņi, Latvija vairs nav viena saliņa, viena valstiņa, pret kuru vērsīsies kā atsevišķu vienību. Priekš kam tad ir NATO? Mēs esam kopējā sistēmā. Reizēm šķiet, ka iegūt popularitāti ar tādiem asiem paziņojumiem, un zināmā mērā arī sašūpojot sabiedrību, vai tas ir pareizākais krīzes situācijā? Es domāju, ka šeit ir vajadzīgs vēss izvērtējums, un tiem cilvēkiem, kuru rokās ir varas mehānisms, viņu praktiskā darbībā pretī un skaidrojums cilvēkiem par to, kas notiek. Tagad vienkārši paziņot, ka virs mums ir melni mākoņi un neviens neko nedara… tad kas mums atliek citiem, ja mēs to pieņemam kā realitāti, tad praktiski ir jautājums, kas šinī valstī notiek un vai šī valsts ir spējīga eksistēt kā tāda, kam es nekādā gadījumā negribētu piekrist.
Ja tev kā politoloģei, kā vēstures zinātņu doktorei jautātu no vēsturnieka viedokļa – šobrīd šis laiks ir tāds, kurā var sadurties divas esības?
Te jāskatās divi līmeņi. Pirmais līmenis, kā es jau teicu, nav mazo valstu, tas ir divu sistēmu jautājums. Tas ir jautājums – Krievija pret Rietumeiropu – un nākamais izaicinājums – ASV un Krievija – ja mēs runājam par Tuvajiem Austrumiem. Es tur neesmu speciālists, bet manā uztverē tā tas ir, ka šie ir tie lielie poli, kas visu laiku vēsturiski iet uz priekšu.
Bet otra lieta. Tad, kad mēs skaidrojam šīs situācijas, ir vajadzīgs kaut kas cits – ir vajadzīga informācija par pagātni. Šodien ļoti arī izpaužas tas, kad kas ir radies, kāda valsts, kādas attiecības, jo šī informācija, kas nonāk pie cilvēka, es domāju, ka ļoti daudziem ir tāda nesapratne, kas ir “Hamās”, kas ir Palestīna, kas tur īsti notiek, kurš ir cietējs, kurš ir vainīgais. Tad parādās jautājums, cik daudz mēs zinām par vēsturi, un tas vispār ir jautājums arī Latvijā, ka nedrīkst balstīties uz vēsturiski neprecīzu informāciju, lai šodien attaisnotu savu rīcību, it īpaši, ja šī rīcība noved pie cilvēku iznīcināšanas.
Daudz ko šodien nosaka arī paviršība, kuras pamats varbūt ir tieši tas, ko tu saki.
Te ir tā lieta. Mēs šobrīd ļoti viegli informatīvajā telpā izplatām jebkādu ziņu. Tas noved pie visstulbākām situācijām. Tevi neviens nesoda par to, ka esi pateicis – iespējams. Un mēs ar šādu viedokli varam bārstīties attiecībā pret valstīm, nerēķinoties ar to, kā tas ietekmēs savstarpējās attiecības un kā tas ietekmēs sabiedrību.
Te ir jābūt jautājumam ne tikai par viltus informāciju, ko pasniedz un analizē, bet arī atbildībai par informāciju, kura vēlāk netiek pierādīta, un skaidrojums tam.
Runājot par šo incidentu Baltijas jūrā, kas noveda pie man nesaprotama izteiciena no valsts augstākajām amatpersonām – tad NATO bloķēs Baltijas jūru. Kā tas ir iespējams? Pie Baltijas jūras nav tikai Somija, Zviedrija un trīs Baltijas valstis. Tas ir daudz plašāks jēdziens. Nav atbildības par to, ko pateica.
Un atkal ir otra lieta. Ir gadījumi, kad mēs tieši tādus sīkākus paziņojumus interneta telpā padarām par gandrīz vai starptautisku problēmu un citus atkal mēs noliekam kaut kur malā. Tā ir tāda spēlēšanās ar cilvēku prātiem. Spēlēšanās, par ko diemžēl nesoda.
Arī Valsts prezidentam ir nācies komentēt visus šos izteikumus, par ko mēs runājam. Prezidents ir atzīmējis, ka Ministru kabinets, Saeima, Valsts prezidenta institūcija, kuras atbildībā ir Nacionālās drošības padomes darba nodrošināšana, rēķinās ar visdažādākajiem, iespējamajiem scenārijiem. Te kaut kas pietrūkst?
Loģiski, ka pietrūkst. Ja mēs sakām vārdu “scenārijs”, tad ir skaidrs, ka tas ir kāds uzrakstīts dokuments.
Valsts noslēpums?
Neviens neprasa uzrādīt, cik tanku brauks pa Ādažu ceļiem, tas ir kaut kas cits. Bet pateikt, kādi varbūt ir iespējamie scenāriji, tas cilvēkos rada pārliecību, ka patiešām šīm institūcijām ir skaidrs, kādas var būt situācijas.
Ja pasaka – dažādi scenāriji – tad sākas šī zīlēšana: iebruks, neiebruks, lidos raķetes, brauks tanki, metīs atombumbu vai darīs kaut ko citu. Tāpēc tiem, kas runā, ir jāsaprot, ka cilvēkiem ir vajadzīga skaidrība un noteiktība, ka vispārējām frāzēm neviens sen vairs netic. Sen ir pagājis tas laiks, kad mēs uzskatījām, ja pa radio tā saka, kā vari neticēt. Cilvēki prasa konkrētu rīcību, konkrētus plānus, konkrētu atbildi par katru gadījumu.
Valsts prezidents arī ir izteicies, ka nākamie četri līdz seši gadi būs sarežģīti. Tavuprāt, kapēc tieši tāds laika posms?
No vienas puses, mēs varētu teikt, ka prezidentam pirmajā termiņā ir palikuši trīsarpus gadi. Tas tā humora līmenī. Bet otrs, tas ir vidējais plānošanas termiņš, ko mēs nosakām. Praktiski, ja problēmu neatrisinās šajā laikā, tad tā vai nu samilzīs un iegūs citu risinājumu, vai arī problēma izšķīdīs pati par sevi.
Mēs ļoti labi saprotam, ka šāda situācija, kāda ir šobrīd Eiropā, tas ir jautājums arī par Ukrainu, nevar turpināties 10, 20 gadus, tad izmainīsies pati pasaule kā tāda un problēmai būs pilnīgi citas pieejas un risinājumi, jo tad tas ieies šajā “ilgajā”. Lai gan, kā mēs redzam, Tuvajos Austrumos tas ir iegājis šajā “ilgajā”, kur ik pa brīdim nāk ārā šādi incidenti, kā tas notiek pašlaik starp Izraēlu un “Hamās”, tad tas jau iegūst šo nekontrolējamo, nenosakāmo un neprognozējamo sabiedrības attīstību, kas var novest pie daudz lielāka kraha.
Jā, bet tagad ir vēl viena lieta, kas rada saviļņojumu sabiedrībā un sociālajos tīklos. Lūk: valdības sēdes slēgtajā daļā tika izskatīts jautājums un satiksmes ministra ziņojums par “airBaltic” aviopārvadājumu izmantošanu valsts apdraudējuma gadījumā. Pēc šī tad viskautkas arī ir sācies…
Es vispirms gribētu līdz galam saprast, kas ir šī mistiskā organizācija “airBaltic”. Jo it kā mēs visi zinām, ka lidojam, bet kādi līdzekļi tur ieguldīti, kāpēc “airBaltic” vadītājam, manā uztverē, ir šī nenormālā alga, par ko viņam maksā, mēs zinām par neveiksmīgām ekonomiskām darbībām. Es pati personīgi esmu saskārusies ar to, ka man ir paredzēts lidojums ar “airBaltic”, turp es aizlidoju, viss kā pienākas, atpakaļ ir kaut kādi mistiska lidmašīna, kas skaitās kā meitas lidmašīna zem “airBaltic”, kur apkalpošana loģiski ir krietni zemāka. Vispirms ir jābūt skaidrībā, kas īsti ir šī struktūra.
Otra lieta, ja mēs runājam par to, tad atcerēsimies vienu precedentu, kas, man šķiet, Latvijas valstij ļoti neglaimojošs un tieši “airBaltic”, tas ir jautājums par Latvijas pilsoņu evakuāciju no Izraēlas, kamēr lietuvieši spēja gan noorganizēt militāro aviāciju un veica par velti šo evakuāciju. “airBaltic” nedēļu gatavojās, pat vairāk, lidot, nelidot, kā būt, un beigās, es nezinu, kāpēc valdība un prezidents par to klusē, kāpēc tiem cilvēkiem, kas pirka biļetes uz šo reisu, bija divreiz dārgākas biļešu cenas, vēl nezinot, kur viņi nonāks. Līdz ar to cilvēkos arī rodas, ja jūs nevarat no Izraēlas noorganizēt šo procesu, ko tad jūs no šejienes evakuēsiet?
Cilvēkos loģiski radās šis jautājums un, ja tas tā valdības sēdē ir noticis, vai tad tā ir domāta valdības evakuācija, mums ārzemēs kaut kas veidosies, jo cilvēki vadās pēc vēstures, kā ir braukuši projām, mums taču emigrācijā bija savs diplomātiskais dienests un tamlīdzīgi. Te atkal ir jautājums par vēstures izpratni un šodienas realitāti. Pasakiet līdz galam, nepaliekiet pusvārdā, pasakiet, ka tas nav domāts ne Ministru kabineta, ne prezidenta, ne Saeimas deputātu evakuācijai. Nu, pasakiet šos vārdus! Runājiet atklāti ar cilvēkiem. Jums neprasa informācijas vai materiālo izpausmi, bet pasakiet lietas būtību, jo viss, kas ir aiz slēgtām durvīm, rada cilvēkos bažas.
Visu sarunu ar Ilgu Kreitusi skaties video!
