“Politiķu izvēle neinvestēt augstākajā izglītībā ir neiedomājama gadsimta izmēra tuvredzība!”, bet ziņo, ka prioritāte ir augstākā izglītība 24
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažiem gadiem Izglītības un zinātnes ministrija gribēja likvidēt Augstākās izglītības padomi (AIP), kurā darbojas dažādu augstskolu, kā arī izglītības organizāciju pārstāvji un izglītības un zinātnes ministrs. Tomēr, tā kā Saeima ministrijas ieceri neatbalstīja, AIP turpina pastāvēt un lemt par augstākās izglītības jautājumiem, piemēram, valsts apmaksāto studiju vietu sadali starp augstskolām un studiju programmām. Kopš 2021. gada tās priekšsēdētājs ir Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis.
Kā tagad veicas sadarbība ar IZM? Tā ir laba vai esat kā piektais ritenis? Dzirdēts arī, ka izglītības un zinātnes ministri sēdes apmeklē ne sevišķi aktīvi.
A. Teikmanis: Domāju, ka šobrīd sadarbība ir laba, konstruktīva. Bet tas, ka ministri nenāk uz AIP sēdēm… Nu, tā tas parasti ir. Laikam ministriem ir ļoti aizņemts grafiks. Iepriekšējā ministre Muižnieces kundze gan aktīvi piedalījās, arī visus iesūtītos dokumentus lasīja un komentēja.
Lasot Satversmes tiesas spriedumu par studiju valodu ierobežojumiem augstskolās, redzams, ka AIP bija privāto augstskolu pusē, kas uzskatīja, ka tās drīkst mācīt krievu valodā. Kāpēc tā?
Mēs vienmēr esam akadēmiskās brīvības pusē. Satversmes tiesā bijuši vairāki spriedumi par šo tēmu, un mūsu viedoklis lielā mērā sakrita ar 2019. gada Satversmes tiesas spriedumu, kas balstījās akadēmiskās brīvības principos. Raugoties no tiem, arī valodu lietojums studijās lielā mērā ir augstskolas atbildība.
Tomēr pēdējā Satversmes tiesas spriedumā akadēmiskā brīvība diemžēl vairs tikpat kā netika minēta. Spriedums balstījās uz identitātes principu, nosakot, ka studēt var Eiropas Savienības valstu valodās, kā arī uz uzņēmējdarbības aizsardzības principu. Tā ir vērtību orientācijas maiņa, jo skaidrs, ka vēl pirms desmit gadiem Eiropā dominēja liberāli plurālistiska sabiedrība, un nacionālās identitātes principi faktiski tika izslēgti.
Domāju, ka arī Eiropas tiesa pirms desmit gadiem nebūtu teikusi, ka identitātes dēļ drīkst noteikt, kādā valodā privātām augstskolām strādāt. Identitātes jautājumi Eiropas līmenī aktualizējušies tikai pēdējos gados, domājot, kā savienot identitātes saglabāšanu ar plurālismu, vārda brīvību un citām Eiropas vērtībām.
Augstskolu likumā gan iekļauts arī uzdevums izkopt valsts valodu, un tas būtu jāievēro arī privātajās augstskolās. Savā viedoklī Satversmes tiesai norādījām, ka arī privātajām augstskolām ir jāiegulda valsts valodas izkopšanā.
Bet vai jūsu pieminētā akadēmiskā brīvība ir tik neierobežota, ka to neierobežo pat nekādi ģeopolitiski apstākļi?
Tā ir viena no problēmām, kas šobrīd parādījusies ne tikai Latvijā, bet augstākajā izglītībā kā tādā. Apmēram trīs gadu desmitus augstākā izglītības nozare raudzījās uz pasauli kā tādu ideālo kopību, cenšoties sadarboties ar visiem un nevienu neatgrūžot. Mēs visi lepojāmies ar mūsu saitēm, mūsu sadarbību. Bija Eiropas Savienības finansēti sadarbības projekti, kuros sadarbojāmies ar Ķīnas Tautas Republikas un Krievijas Federācijas augstskolām. Vēl pirms brīža likās pašsaprotami, ka visi augstākajā izglītībā darbojamies vienkopus. Pēc Krimas okupācijas gan jau sākās pirmās starptautiskās sadarbības problēmas: no 2014. gada vairs nepiešķīra finansējumu projektiem, no kuriem labumu varēja gūt Krievijas administratīvās struktūras. Tas pārvilka svītru lielākajai daļai sadarbības projektu. Likās, ka tas ir uz laiku, tomēr šobrīd esam situācijā, kad politiķi runā par jauna aukstā kara uzsākšanu. Tā ka, jā, šobrīd ir pilnīgi cita situācija. Augstākā izglītība būs spiesta pārorientēties, tomēr vērtību maiņa nāk ar sāpēm, jo bijām pieraduši pie akadēmiskās brīvības, kas pasargā augstskolas no ārējas ietekmes. Bet es piekrītu, ka augstākā izglītība ir ģeopolitisko interešu resurss. Augstākā izglītība un kultūra jau izsenis ir viens no maigās varas elementiem.
Ja mums būtu neierobežoti līdzekļi, mans sapnis būtu, ka mēs arī agrāk būtu varējuši izmantot maigo varu, lai ietekmētu procesus Krievijā. Mēs studentiem no Krievijas būtu varējuši mācīt Eiropas liberālās un demokrātiskās vērtības.
Bijušais Igaunijas prezidents Ilvess gan jau reiz pieminējis, ka Kremļa propagandiste Simonjana gadu pavadījusi Amerikā, bet neko nav iemācījusies!
Tas, ka viņa neiemācījās, nenozīmē, ka arī citi neiemācītos! Kas sadrupināja Padomju Savienību? Liberālā sabiedrības daļa, kas pa kripatiņai vien bija ieguvusi kādas zināšanas no Rietumu pasaules. Ja mums astoņdesmito gadu beigās nebūtu atbalsts liberālajā Maskavas sabiedrībā, mēs nebūtu atguvuši neatkarību. Mēs nevaram nopirkt tik daudz ieroču, lai vieni uzvarētu karā, bet mēs būtu varējuši sagatavot cilvēkus, kas būtu spējuši izmainīt Krieviju.
Bet vai viņiem te būtu jāstudē tieši krieviski?
Tā es negribētu teikt, gribu tikai norādīt uz to, ka valoda ir tikai viens no identitāti veidojošiem faktoriem.
Ja Latvijā studijas valsts valodā būtu bez maksas, par studijām citās valodās būtu daudz zemāka interese.
Iepriekšējās ministres laikā tapa informatīvais ziņojums par augstskolu finansēšanu, kas cita starpā paredzēja arī atteikties no valsts pilnībā finansētajām budžeta vietām. Tagadējā valdība savā deklarācijā sola budžeta vietu skaitu tomēr nesamazināt. Kā to vērtējat, un kur meklēt trūkstošo finansējumu augstskolām?
Ne visiem koalīcijas partneriem bija stingra pārliecība par to, ka budžeta vietu skaitu tiešām nevajag mazināt un ka augstskolas vairāk būtu jāfinansē arī pašiem studējošajiem, tomēr kompromisa risinājums bija palikt pie esošā budžeta vietu skaita. Es uzskatu, ka mums jāorientējas uz Eiropas Savienības augstākās izglītības finansēšanas modeli un studējošajiem jābūt pieejamām budžeta vietām. Līdzīgi kā tas ir Igaunijā, kur visi, kas studē valsts valodā, studē par valsts budžeta līdzekļiem. Tas ir princips, kas izriet no tā, vai sabiedrībai izglītība ir vērtība un vai tā ir gatava par to maksāt.
Ja atzīstam, ka izglītība ir vērtība, tad tas būtu vēstījums arī sabiedrībai ārpus Latvijas par to, ka esam gatavi investēt izglītībā. Ja es būtu investors un meklētu, kurā valstī ieguldīt naudu, man viens no atskaites punktiem būtu, kāds katrā no valstīm ir finansējums augstākajai izglītībai un zinātnei. Jo no tā var spriest, cik katrā valstī izglītota vai neizglītota būs sabiedrība, cik tā būs konkurētspējīga un spējīga uz inovācijām.
Vai ir zināms, ka kāds no potenciāliem investoriem atteicies no investīcijām Latvijā tieši zemā finansējuma izglītībai un zinātnei dēļ?
Man personīgi neviens tāds investors nav pazīstams. Taču kolēģi no Tirdzniecības un rūpniecības kameras ir teikuši, ka investoriem tas ir svarīgi. Lai nosegtu reālās studiju vietu izmaksas, ņemot vērā augošās energoresursu un pasniedzēju atlīdzību izmaksas, augstākajai izglītībai nepieciešamais papildu finansējums būtu ap 30 miljoniem eiro. To pērnajā vasarā aprēķināja un atzina pati IZM. Taču reāli grasās piešķirt tikai par desmit miljoniem vairāk.
Taču pirms kāda laika Valsts kontrole secināja, ka maksas studenti dažkārt maksā mazāk, nekā ir valsts piešķirtais finansējums tā sauktajam budžeta studentam tajā pašā studiju programmā. Kā tad augstskolas var pastāvēt, ja gan maksas, gan budžeta studenti ienes mazāk naudas, nekā ir reālās izmaksas?
Kā jau daudzviet mūsu valstī, arī augstskolās, cilvēki pieraduši, neraugoties uz ierobežotiem līdzekļiem, tikt pie salīdzinoši normāliem rezultātiem. Daudzās citās valstīs tas būtu neiedomājami. Nesen kāds profesors no Jordānijas interesējās par darba iespējām Latvijā, bet uzzinot, cik zema ir profesora algas likme mūsu universitātēs, bija šokēts, jo Jordānijā profesora darbs ir daudz augstāk novērtēts. Tāpat arī citās Tuvējo un Vidējo Austrumu valstīs patlaban izglītībā tiek ieguldītas diezgan nopietnas investīcijas.
Starptautiskajos augstskolu reitingos priekšgalā nu jau ir ne tikai britu un amerikāņu augstskolas, bet arī Ķīnas universitātes. Tātad konkurence pieaug. Cik reāli kādai no mūsu universitātēm būtu tikt šo reitingu pirmajā piecsimtniekā, kā to paģēr valdība?
Ar esošo finansējumu tas nav sevišķi reāli. Arī Lietuvas un Igaunijas finansējums augstākajai izglītībai globālā apmērā ir salīdzinoši neliels, taču Latvijas augstskolas pat uz šīm kaimiņvalstīm raugās ar zināmu skaudību.
Taču attieksmei pret augstāko izglītību būtu jāmainās. Apmēram trīs gadu desmitus Latvijas valdība varēja paļauties, ka tranzīta pakalpojumi mūsu ekonomiku noturēs virs ūdens. Šodien, kad Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ tranzīta kravas no Krievijas un Baltkrievijas vairs nenāk, mūsu ekonomika var būt konkurētspējīga tikai tad, ja tā būs balstīta zināšanās. Taču tiem, kas rada šīs zināšanas, ir nepieciešami resursi. Diemžēl šobrīd neizskatās, ka valdība saprastu, ka augstākajā izglītībā jāinvestē ar skatu uz nākotni.
Šobrīd valdības attieksme ir līdzīga gan pret skolām, gan augstskolām: papildu finansējums jāgūst konsolidācijā un optimizācijā.
Jā, kaut valsts augstskolas jau lielā mērā ir konsolidētas, bet joprojām tiek uzturēta leģenda, ka to ir ļoti daudz. Izglītības un zinātnes ministre nesen minēja, ka ir 30 augstskolas. Patiesībā kā patstāvīgas ir palikušas tikai desmit valsts dibinātas augstskolas, vēl piecas ir konsolidācijas procesā.
Turklāt konsolidācija nemaz neietaupa līdzekļus. Veiksmīgai konsolidācijai pat ir vajadzīgs papildu finansējums. Piemēram, lai Liepājas Universitāte veiksmīgi iekļautos Rīgas Tehniskajā universitātē un attīstītu tehniskās zinātnes, ir vajadzīgas nopietnas investīcijas inženierzinātņu studiju bāzē.
Kāds ir AIP viedoklis par to, kādā veidā IZM tagad mēģina pievienot Daugavpils Universitāti Latvijas Universitātei?
Mēs esam koleģiāla lēmējinstitūcija, bet vēl neko neesam lēmuši, jo viss notiek gana ātri, tāpēc varu izteikt tikai savu personisko viedokli. Ātrums, ar kādu notiek šis process, ir nepatīkams pārsteigums.
Līdz situācijai ar Daugavpils Universitāti augstskolu konsolidācija bija pārskatāms un labi zināms process, kas aizsākās jau pirms diviem gadiem: tolaik Daugavpils Universitāte nebija starp konsolidējamām, jo tās kā zinātniskas institūcijas vērtējums atbilda prasībām, kas ļauj tai palikt kā atsevišķai augstskolai.
Tad nav skaidrs, kāds ir juridiskais pamats Daugavpils Universitātes pievienošanai Latvijas Universitātei. Ja vienīgais iemesls ir uzsāktais kriminālprocess…
Augstskolu konsolidācijai noteikti nevajadzētu notikt uz kriminālprocesu pamata, pat ne uz notiesājošu spriedumu pamata. Arī vairākās Rīgas augstskolās notiek darbinieku tiesāšana.
Notikumi Daugavpilī liek vaicāt, vai Eiropas finansējuma izmantošana augstskolās bija pietiekami uzraudzīta un arī efektīva.
Stratēģiski raugoties, daļa atbildības par notikušo jāuzņemas arī tiem, kuri Eiropas struktūrfondu projektā, kas paredz nodrošināt labāku pārvaldību augstākās izglītības institūcijās, iecerēja, ka ir jāatrod kāds ārējais operators, kas apmācīs augstskolās strādājošos. (Par finansējuma izlietojumu šajā projektā uzsākts kriminālprocess Daugavpils Universitātē. – I. K.) Manuprāt, augstskolai stratēģiski pareizāk būtu celt kapacitāti pašai, izmantojot finansējumu tam, lai apmācītu pašas augstskolas darbiniekus sniegt nepieciešamās zināšanas pārvaldības uzlabošanai, nevis apmaksāt ārējus pasniedzējus, kas atnāk un nolasa lekcijas. Eiropas finansētie iepirkumi gan notiek gana stingri, tāpēc man tiešām ir interesanti, kā tad process Daugavpilī noslēgsies.
Vienlaikus jāsaka, ka tā pastāvīgi negatīvā attieksme pret konsolidāciju arī ir viena no Latvijas nelaimēm. Tradicionāli pasaulē, ja apvieno augstskolas, tās nevis to uztver kā sliktas ziņas, bet nāk klajā ar paziņojumu: “Mēs kļūsim trīsreiz spēcīgāki! Mēs apvienojamies, jo vēlamies kļūt labākie šajā reģionā!” Piemēram, kad Helsinkos apvienoja trīs mākslas augstskolas: Mākslas akadēmiju, Teātra akadēmiju un Sibēlisusa mūzikas akadēmiju, arī tika ziņots, ka tā ir izaugsme. Tāpat, kad veidoja Ālto universitāti Helsinkos, apvienojot vairākas augstskolas, pie tā tika strādāts septiņus gadus ar vēlmi radīt visinovatīvāko universitāti. Tā ir pilnīgi cita attieksme nekā Latvijā, kur Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi konsolidāciju pamato tikai ar to, cik viss attiecīgajā augstskolā ir slikti. Tā ir slikta ziņa gan visai sabiedrībai, gan arī universitātei, kam “slikto” augstskolu pievieno, gan Latvijas augstākās izglītības sistēmas reputācijas graušana.
Tā ir viena no problēmām, ka, lai īstenotu kādus augstākās izglītības mērķus, kas varbūt objektīvi nav slikti, izglītības politikas veidotāji augstskolas aplej ar dubļiem. Konsolidācija nedrīkst būt sods.
Atgriežoties pie valsts apmaksātajām studiju vietām, tieši AIP apstiprina finansējuma sadali starp dažādām augstskolām un studiju programmām. Vai iespējams novērst to, ka daļa valsts apmaksāto studiju vietu paliek neaizpildītas?
Naudas sadalījums budžeta vietām lielā mērā atbilst valsts noteiktajām prioritātēm.
Kāda jēga piešķirt naudu studiju vietām, kas netiek aizpildītas, vai tajās iestājas tie, kas patiesībā nespēj vai nevēlas šajā programmā studēt un ātri vien atbirst?
Jā, bet tajā pašā laikā darba tirgus pieprasa vēl vairāk šo studiju programmu absolventus, nekā ir valsts apmaksātās studiju vietas. Piemēram, informācijas tehnoloģijās 2030. gadā mums pietrūks 3000 IT speciālistu. Pat ja mēs gribētu dažos gados viņus sagatavot un piešķirtu nākamajam gadam 1500 studiju vietas topošajiem IT speciālistiem, un pat ja būtu studenti, viņus nebūtu iespējams apmācīt, jo nav tik daudz telpu un iekārtu, nav tik daudz pasniedzēju.
Ātri uzaudzēt muskuļus kādā augstākās izglītības jomā ir ļoti grūti, kaut ir piemēri, kad valstīm tas ir izdevies. Piemēram, 2012. gadā, kad parādījās 3D printeri un ātrā prototipēšana, Ķīna zibenīgi izveidoja 3D ātrās prototipēšanas koledžu: tur sākotnēji nebija programmas, pēc kuras studēt, bet, ja ir radusies jauna tehnoloģija, Ķīna uzreiz uz to reaģē, uzreiz investē, lai neatpaliktu, jo mūsdienās atpalikšana par dažiem mēnešiem nozīmē atpalikšanu par gadiem.
Arī Latvija savulaik pieņēma lēmumu, ka mums ir vajadzīgas 3D prototipēšanas darbnīcas, kur varētu darboties dizaina vidusskolu audzēkņi. Tas ir “Maker Space” projekts, kas tiek attīstīts blakus “Tabakas fabrikai” jau kopš 2012. gada, un ir cerība, ka projekts tiks šogad pabeigts.
Tātad tas ir ildzis vairāk nekā desmit gadus, un 3D printeri vairs nav jauna tehnoloģija! Kāpēc tik ļoti muļļājamies?
Manuprāt, tas saistīts ar to pārliecību, kas mūsos bija pēc atmodas, ka mēs tāpat esam vislabākie un visgudrākie. Varam atļauties neinvestēt izglītībā vai zinātnē, jo tāpat esam visiem priekšā!
Kam priekšā? Vai citām bijušajām padomju republikām?
Zinātnē Latvija dominēja starp citām Baltijas valstīm. Tas tā bija līdz pat deviņdesmito gadu beigām: uz kolēģiem Lietuvā skatījāmies ar augstprātību, jo mūsu zinātne un augstākā izglītība šķita dinamiskāka un labāk attīstīta. Protams, šīs situācijas vairs nav, jo citi ir vairāk investējuši un tikuši tālāk.
Taču konkurence pasaulē ir tik liela, ka ne jau tikai mēs iepaliekam. Ķīna zinātnē un pētniecībā jau min uz pēdām Amerikas Savienotajām Valstīm. Katra Eiropas valsts atsevišķi jau ir apsteigta, varbūt vēl Eiropas Savienība kopumā spēj konkurēt. Bet Ķīna nav vienīgais spēlētājs Āzijas reģionā, tur arī citas valstis ļoti intensīvi investē augstākajā izglītībā un zinātnē. Pat Āfrikas valstis to sākušas darīt.
Tāpēc Latvijas politiķu izvēle neinvestēt augstākajā izglītībā ir neiedomājama gadsimta izmēra tuvredzība. Turklāt nekaunas televīzijā paziņot, ka “mūsu prioritāte ir augstākā izglītība”, taču tie desmit miljoni, kas šogad papildu augstākajai izglītībai piešķirti, nesedz pat inflācijas izdevumus. Mākslas akadēmijā vien šogad iezīmējas vairāk nekā 300 tūkstošu eiro liels deficīts. Latvijas Universitāte, kā arī privātās augstskolas, lai taupītu resursus, strādā attālināti.
Privātās augstskolas rosinājušas, lai tiktu ieviests princips “Nauda seko studentam”. Tad valsts finansējums dotos līdzi studentam uz to studiju programmu, ko viņš izvēlējies, vienalga, vai tā ir privātā vai valsts augstskola. Privātās augstskolas uzskata, ka tas būtu godīgāks finansējuma sadalījums. Kā domājat jūs?
Augstskolu likums paredz, ka dibinātājs ir atbildīgs par augstskolām, ko pats nodibinājis. Tātad valsts pirmkārt ir atbildīga par valsts augstskolām. Kad tās būs saņēmušas to, kas tām nepieciešams, tad varēs domāt par valsts naudas novirzīšanu uz privātām augstskolām. Tas varētu būt tāds kā iepirkums kādām konkrētām studiju programmām, kurā varētu piedalīties gan valsts, gan privātās augstskolas. Šobrīd diemžēl valsts augstskolu finansējums nav pat atgriezies tajā līmenī, kāds bija pirms 2008. gada krīzes.
