“Tā ir milzīga emocionālā lādiņa vieta. Tas ir latviskās enerģijas epicentrs!” Saruna ar Agri Daņiļeviču 55
Jau pēc divām nedēļām varēsim baudīt Dziesmu un deju svētku tradīcijas un emocionāli uzlādēties, Dziesmu svētkiem ieejot 151. gadskārtā. Par gatavošanos Dziesmu un deju svētkiem saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar deju skolotāju, horeogrāfu, deju skolas “Dzirnas” izveidotāju un vadītāju Agri Daņiļeviču.
Velta Puriņa: Mani iespaidi par Dziesmu svētkiem, kur piedalās mani draugi un radi, es redzu, ka viņi visi pēc deju mēģinājumiem ir slapji un noguruši, bet, kad viņi sper pirmo soli mēģinājumā vai uz skatuves, tas nogurums kaut kur pazūd. Jautāju tev kā deju profesionālim, kur tas pazūd?
Agris Daņiļevičs: Tā ir maģija. Mums arī burtiski aizvakar “Dzirnās” bija izlaidumi, klasēm bija beigšanas koncerti. Es pēc koncerta skatījos – it kā tādi pilnīgi parasti bērni, vienkārši cilvēki, bet tad, kad viņi uzvelk tērpu, parādās uz skatuves un sāk dejot, notiek šī maģija, pārvērtība. Principā vairs neatpazīsti ne tos puišus, ne tās meitenes. Viņi nonāk pilnīgi citā pasaulē. Tas ir brīnums. Tas tiešām ir brīnums.
Kad ir uzvilkts tautas tērps un ir skate vai koncerts, kā tu vērtē – tu skaties, kā viņi liek tos soļus, vai arī tu, tāpat kā vienkāršs cilvēks, baudi?
Es vienmēr smejos un saku, ka man ir pilnīgi vienalga, ar kuru kāju cilvēks mīl. Tādēļ varbūt “Dzirnas” nekad nav izcēlušās ar ārkārtīgi tīrām līnijām, ļoti perfektu un sinhronu dejojumu. Bet man vienmēr ir bijis svarīgi, kas ir šeit [rāda uz sirdi]. Ja es redzu, ka dejo ar sirdi, dejo patiesi, īsti, neviltoti, mīlot partneri, mīlot to, kas notiek uz skatuves, tad man ir pilnīgi vienalga, ar kuru kāju viņš to dara. Tas ir ārkārtīgi skaisti un efektīgi, ja cilvēki var iemācīties, un, protams, arī dzirniešiem ir svarīgi, ar kuru kāju viņi dejo, bet man prioritāte vienmēr ir bijusi dejas emocionalitāte, nevis tehniskais izpildījums. Bet tehnikai vienmēr ir jābūt blakus.
Sākumā runāji par maģiju, kā pārvēršas dejotāji pēc grūta mēģinājumu procesa. Mežaparka Lielajā estrādē vai Daugavas stadionā dejotāji ir uzlādējušies, skatītāji ir uzlādējušies… tas kopējais vēstījums kosmosam ir cēls un dižens.
Jāsaka, ka tā ir milzīga emocionālā lādiņa vieta. Tas ir latviskās enerģijas epicentrs. Tā ir maģija, kas notiek Dziesmu un deju svētkos, sanākot tik daudz līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuriem vērtību skalā dejošana un dziedāšana ir augšējos plauktos. Tā ir maģija, kas savieno to visu kopā. To nevar nejust. Šeit ir bijuši mani draugi-ārzemnieki, kas atbrauc uz deju svētkiem, un viņi vienkārši klusē, viņi nesaprot. Viņiem mutes atverās no tā, ka šie visi 40 tūkstoši dziedās vienu dziesmu un šie visi 20 tūkstoši dejotāju dejos vienu deju. Viņi jautā – kā tas ir iespējams? Un tad viņiem izstāstu sistēmu, kā tas aptuveni notiek un ka tā ir tiešām sena, godājama tradīcija.
Tā ir tāda lieta, par kuru kādreiz Uģis Brikmanis ārkārtīgi runāja un sēja šo ideju, ka dziesmai un dejai vajadzētu kādreiz sanākt kopā vienā pasākumā. Jo Mežaparks ir Mežaparks un stadions ir stadions, es nenoliedzu ne vienu, ne otru, bet tomēr varbūt Latvijā var atrast kaut kādu vietu, kur šīs lielās tradīcijas varētu kopēji nonākt vienlaicīgi vienā vietā. Un vēl varbūt varētu atrast vietu 100 tūkstošiem skatītāju. Tā ir ārkārtīgi svarīga lieta, uz ko mums būtu jēga tiekties un par ko būtu jēga domāt. Es domāju, ka šī tradīcija ir pelnījusi kaut kādu īpašu vietu, kur mēs pilnīgi visi varam sanākt kopā, lai mēs nebūtu dalīti, ka mēs esam tur un tur.
Dziesmu svētku pamatā ir likta tautas kustība – piedalās visa tauta.
Protams, tā vispār ir tautas kustība. Man tas liekas ārkārtīgi svarīgi, respektēt cilvēku vēlmi. Šīm durvīm vienmēr un visos laikos ir jābūt atvērtām. Ja cilvēki zina dziesmu, ja viņi zina deju, tad principā tām durvīm ir jābūt vaļā, jo tā ir tautas kustība.
Mums ir arī skatītāju jautājums par deju svētku mākslinieciskajiem vadītājiem – kāpēc tie pārsvarā ir vieni un tie paši?
Man ir prieks, ka šo lietu cilvēki no malas arī pamana, jo kopš brāļu Kokaru vadīšanas katros Dziesmu svētkos ir bijuši pilnīgi citi mākslinieciskie vadītāji, ko nevarētu teikt par deju svētkiem. Šobrīd jau 20 gadus, jau piektie deju svētki notiek Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa virsvadībā. Tas nav labi, tā nevajadzētu būt. Man liekas, ir jāmaina nolikums.
Teiksim, ja vienu reizi esi bijis mākslinieciskais vadītājs, tad vismaz pāris svētkus ir jāpagaida rindā, lai atkal startētu. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet cilvēks nevar aizbēgt no sava rokraksta. Lai cik dažādus šos svētkus neveidotu, rokraksts paliek viens un tas pats. Priekš tautas kustības tas nav labi. No mākslinieciskā viedokļa es domāju, ka mēs esam atgrūduši ļoti daudz perspektīvus mākslinieciskos vadītājus, kas varēja konkurēt, kas varēja svētkos ienest citu krāsu. Es zinu, ka tas būtu grūtāk, jo abi Jāņi ļoti labi zina savu arodu, viņiem abiem ir milzīga pieredze ar viņiem ir viegli, bet tas nav labi tīri no mākslinieciskā viedokļa.
Ko tu ar to domā – ienest citas krāsas? Iepludināt novitātes vecu deju izpildījumos vai nākt ar kaut ko pilnīgi jaunu?
Tas ir mūžīgais proporciju jautājums. Noteikti vajag saglabāt klasiku, bet tā klasika ir diezgan plaša, lai visu klasiku nodejotu, mums būtu jātaisa piecas programmas, kas nav iespējams. Bet ir vajadzīgas arī novitātes. Es jau pats savā darbā, strādājot ar saviem pedagogiem “Dzirnās”, jūtu, ka lēnām eju no skatuves nost, jo jaunie iet garām ar lieliem soļiem un viņiem tas ir jāļauj. Tas ir tas, uz ko mums vajadzētu iet. Latviski sakot, abiem Jāņiem toč pietiek. Vairāk nevajag ne Ērgli, ne Purviņu māksliniecisko vadītāju lomā, tur ir jābūt kādiem citiem. Nolikums ir jāmaina. Es domāju, ka “Nacionālais kultūras centrs” izsauks uguni uz sevi, ja tur nekas nemainīsies.
Visu sarunu ar Agri Daņiļeviču skaties video!
