Kā vērtējat Jaunā Rīgas teātra pieteikto boikotu Krievijai? 2
Jaunais Rīgas teātris (JRT) sakarā ar Krievijas agresiju Ukrainā atcēlis šogad paredzētās viesizrādes Krievijas teritorijā. Teātra galvenais režisors Alvis Hermanis norādījis, ka “Krievijas boikots un starptautiskā izolācija ir vienīgais veids, kā katrs no mums ir spējīgs ietekmēt šo situāciju un vērst to par labu”. Hermanis pauda, ka pat Rīgas “Dinamo” faniem jāizdara izvēle, vai doties uz nākamo hokeja spēli, ņemot vērā, ka arī tā tiek atbalstīts Putina projekts – Kontinentālā hokeja līga.
Džemma Skulme, gleznotāja: “Domāju, ka tas ir katra ieskats, ko ir tiesības demonstrēt sev pieņemamā veidā, vadoties no savas pieredzes un uzskatiem. Arī šāds gājiens ir pieņemams un saprotams. Jo personībai lielāks spēka lauks, jo neatkarīgāk tā var reaģēt uz dažādām lietām. Man personīgi grūti pateikt, kā šādā situācijā rīkotos es pati, taču Hermanis ir ļoti ievērojams mākslinieks, tāpēc arī viņa viedoklis – respektējams. Tā nav kāda kaprīze, bet mākslinieka cienīgs gājiens. Tā ir mākslas brīvība, ko nevar atļauties kāds cits resors vai ekonomiski atkarīga struktūra. Mākslā gan valda sava neatkarība, kas ļauj ļoti dažādi reaģēt uz visām varas norisēm, tāpēc nevar nosodīt arī tos, kas nesper šādu soli. Situācija, kāda patlaban ir Ukrainā, mums ir ļoti labi pazīstama. Tā liek daudz domāt un saprast to, cik savai neatkarībai bijām gatavi mēs, neskatoties uz to, cik kritiski tagad attiecamies pret to, kā šo neatkarību esam veidojuši. Mums ir milzīga pieredze. Arī kļūdās. Tas ļauj mums notikumus saredzēt daudz skaidrāk par varenajiem politikas vērtētājiem.”
Raimonds Pauls, komponists un pianists: “Politiskās lietas komentēt nevēlos. Par manu darbības jomu – es personīgi uzskatu, ka kultūra nebūtu jāpārtaisa par kaut kādu fronti. Tas nebūtu pareizi. Šādās kategorijās domājot, varam aiziet galējībās. Vai tad tāpēc nespēlēsim Čaikovski, Rahmaņinovu un Musorgski? Vienlaikus nevaru nevienam neko pārmest – tas, kā uz lietām reaģēt, ir katra paša brīva izvēle.”
Aigars Kalvītis, hokeja kluba Rīgas “Dinamo” valdes priekšsēdētājs: “Katrs pats izlemj, ko darīt. Ja teātris nevēlas savas viesizrādes demonstrēt Krievijā, tad tā ir tā vadības vēlme, un man tur nekas nav komentējams. Par Rīgas “Dinamo” runājot, komanda šobrīd piedalās Gagarina kausa izcīņā, un, lai līdz tam nokļūtu, visu sezonu ir ieguldīts milzu darbs. Sports ir sacensība, tāpēc cīnīsimies tālāk. Mūsos ir sportiskais gars, tāpēc nevaram finiša taisnē tā vienkārši izstāties no sacensībām. Teātris ir māksla. Ja nav vēlēšanās savu mākslu rādīt citiem, tad pastāv tiesības to nedarīt. Sportu nevajag jaukt ar politiku. Kā zināms, arī olimpisko spēļu laikā kari tiek pārtraukti.”
Daiga Šiliņa-Gaismiņa, aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja: “Saprotu, ka mums sava nostāja ir jāparāda, bet, vai tas ir īstais un pareizais veids, šobrīd apgalvot nevaru. Katrā ziņā ļoti cienu un respektēju šādu Alvja Hermaņa lēmumu, tomēr apgalvot, ka viņa piemēram būtu jāseko visiem kultūras darbiniekiem, neņemos. Manī nav nepārprotamas pārliecības, vai vienkāršais cilvēks, kas Krievijā apmeklētu kultūras pasākumus, ir atbildīgs par to, kas patlaban notiek un vai viņš ir spējīgs šais politiskajos procesos ko mainīt vai ietekmēt. Es vēl aizvien esmu dziļās pārdomās par šiem notikumiem, un pagaidām šķiet, ka katrai organizācijai vai cilvēkam pašam jāizšķiras par savu nostāju un rīcību, izvērtējot konkrētos apstākļus. Pietiekami ilgu laika posmu esmu dzīvojusi padomju režīmā, lai arī saprastu, cik ļoti reālie notikumi var atšķirties no ziņām, kas tiek paustas pasaulei, tāpēc ir ārkārtīgi grūti saprast, kādi pavērsieni turpmāk Ukrainas un Krievijas sakarā varētu būt gaidāmi. Un tomēr man šķiet, ka Ukrainai Krimu neizdosies nosargāt, jo, kā rādās, šī pussala Krievijai ir stratēģiski ļoti svarīga. Man ir ārkārtīgi žēl Ukrainas jaunās demokrātijas, kurai tik ātri jāsaskaras ar tik milzīgām grūtībām.”
