“Tā ir filma, kas palīdz atpūsties, atslēgties no rūpēm un raizēm!” Režisors Kaža par savu jaunāko veikumu 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šotrešdien, 6. oktobrī, uz kinoteātru ekrāniem nonāks režisora Matīsa Kažas jaunākais veikums – pilnmetrāžas filma “Wild East. Kur vedīs ceļš” –, ko viņš nodēvējis par vesternu un arī patiešām ieturējis labākajās šī žanra tradīcijās, iesaistot arī detektīva un komēdijas elementus un kopumā garantējot skatītājiem patīkamu atpūtu.
Filmas darbība risinās 19. gadsimta otrajā pusē, kad no baltvācu barona muižas īsi pirms kāzām pazūd topošā līgava. Eva ir aristokrāte, jauniete, kura uzaugusi baltvācu barona aizbildnībā. Īsi pirms plānotajām laulībām ar kādu savdabīgu Vīnes grāfu Eva un viņas guvernante Magda nolemj pretoties barona iecerēm un īsteno bēgšanas plānu.
Taču notiekošajā negaidīti iesaistās latviešu zemnieks Mikus, kuru nu tur aizdomās par jaunās dāmas nolaupīšanu. Barona rokaspuiši, valsts kriminālizmeklētājs, ungāru kovbojs un citi varoņi dodas ceļā, lai pazudušos jauniešus atrastu, jo bārenīte Eva, kā izrādās, ir lielu bagātību mantiniece.
Režisors norāda – kaut gan filmu patiesībā precīzāk būtu saukt par īsternu, ne vesternu (mēs sirsnīgi parunājāmies arī par daudzveidīgajām un neparastajām žanra apakšsadaļām), turklāt tajā ievijušies arī citu žanru elementi, tomēr tajā ir klasiskā vesterna pamati: sociālo slāņu attiecības, spriegs sižets ar pakaļdzīšanās elementiem un krāšņa daba.
Grasījos sākt ar citu jautājumu, taču, gatavojoties sarunai, ar pārsteigumu atklāju, ka vienlaikus strādājat pie četrām filmām, un pats no sevis radās jautājums, vai esat darbaholiķis?
M. Kaža: Jā! Tā ir! (Smejas.) Pēdējā laikā slodze ir diezgan liela, iepriekš nebiju gatavojis pirmizrādi tik lielam projektam. Dokumentālo filmu komandā ir apmēram 15 cilvēku, šeit vairāk nekā simts. Tas ir pavisam cits mērogs.
Turklāt filmai “Wild East. Kur vedīs ceļš” esmu arī producents – parasti režisoram nav jādomā par organizatoriskām lietām, viņš ierodas uz pirmizrādi, noskatās filmu kopā ar pārējiem. Bet šajā gadījumā esmu arī organizatoriski iesaistīts. Protams, negribas tipisku Latvijas pirmizrādi, gribas ieviest kādu nepareizību, līdz ar to esmu ļoti nodarbināts, un šajās dienās vēl notiek arī pēdējie darbi pēcapstrādei filmai “Ūdens garša”, kas būs uz ekrāniem kādā brīdī nākamgad.
Un vēl arī filma “Neona pavasaris”…
“Neona pavasaris” ir pilnībā pabeigts, gaida tikai pirmizrādi. Kaut kad nākamā gada pavasarī droši vien. Ja es to izlaistu uz ekrāniem tagad, skatītāji nevarētu saprast, uz kuru Matīsa Kažas filmu viņi ir parakstījušies. (Smejas.)
Starp citu, pirms “Wild East. Kur vedīs ceļš” preses skates man bija tāds sapnītis, ka es aizeju uz skati un tur palaiž nepareizo filmu, tad es skrienu pie mehāniķa un mēģinu to visu kaut kā sakārtot. Un vēl jau ir arī Lindas Oltes filma “Māsas”. Labi, ka tās visas ir katra savā stadijā, pretējā gadījumā, ja vienlaikus būtu jāfilmē trīs filmas, tad gan jau būtu pamats runāt par personības dalīšanos (Smejas).
Bet tā ir, šobrīd Latvijas kino ir tādi ražas svētki, jo ir ļoti daudz sataisīts kovida laikā…
… un par kovida līdzekļiem…
…un arī ne kovida līdzekļiem. Turklāt tagad uz ekrāniem nonāk arī tas, kas bija safilmēts pirms pašas pandēmijas, būs ļoti daudz filmu, tādēļ mēs izkārtojamies pa kalendāru, lai visiem būtu iespēja cerēt uz skatītāju, kurš šobrīd ir ļoti gauss.
Turklāt skatītājiem tagad jābūt arī vakcinētiem, kas, protams, samazina viņu skaitu.
Es domāju, arī tiem, kas ir vakcinēti, ir tas, ko saucu par “dīvāna faktoru” – kino mēs varam noskatīties mājās, ja gribam, teātri nevaram, vismaz to emocionālo pieredzi mājās nevaram gūt, tādēļ skatītājs šobrīd daudz gatavāks iet uz teātri un citiem dzīvās mākslas pasākumiem. Protams, arī kino pieredze kinoteātrī ir pavisam citāda. Notikumu, respektīvi, festivālu, kino un īpaši seansi pulcē skatītājus, teiksim, “Baltijas Pērlē” pilnas zāles katru vakaru. Bet, ja aizejam uz parastu kino seansu piektdienas vakarā, tad situācija tur ir diezgan skumja.
Vesterns jau arī Latvijā uzņemts pirmoreiz, tā ka savā ziņā “Wild East. Kur vedīs ceļš” tāpat ir notikumu kino.
Savā ziņā, jā. Protams, vesterns tiešā ziņā tas nevar būt, jo esam austrumos, tā ka “Wild East. Kur vedīs ceļš” būtu klasificējams kā īsterns, kas ir vesterna žanra subkategorija vai paralēlā kategorija. Taisnība, šādā veidā interpretēt žanru Latvijā līdz šim uzdrīkstējušies īsfilmu formātā, bet spēlfilmā… nu, varbūt Aleksandra Hāna “Pēdējā padomju filma”, bet pētīšana un klasifikācija lai paliek kino zinātnieku ziņā.
Spriežot pēc treilera, šķiet, ka esat ļoti apzināti veidojis vesterna estētiku, kanonā iekļaujas pat burtu šrifts, arī kadrējums…
Tieši tā, lai filmā parādītos vesternam raksturīgā dabas varenība, ar filmas operatoru strādājām, lai īpaši izceltu “vesternīgos” elementus. Latvija ir diezgan zaļa valsts, mums ir daudz mežu, pļavu – tas nav vesternīgi. (Smejas.) Vesternīga ainava ir klintis, tuksneši, krāčainas upes, ūdenskritumi.
Turklāt, ņemot vērā, ka vesterns ir pasakai ļoti radniecīgs žanrs, tajā visi elementi veidoti pēc labākajām Vladimira Propa “Pasakas morfoloģijā” izceltajām brīnumpasaku formulām, tad mēs arī atļāvāmies zināmu brīvību, teiksim, uzfilmēt Daugavas senleju Itālijā un nedaudz Zviedrijā, kur atradām šos elementus. Bet, protams, filmā ir arī Skaņākalna klintis un tāda veida elementi tepat Latvijā, kas vedina uz mežonīgo žanru.
Ja paskatāmies sabiedrības struktūrā, var vilkt zināmas paralēles starp mūsu 19. gadsimta baltvācu muižniecību un Amerikas dienvidu plantatoriem, ekonomiskajām attiecībām, kas pastāvēja abās sabiedrībās.
Bet šī nav vēsturiska filma, šis ir žanra kino, un, ja reiz kinoveidotājiem ir tiesības filmās stilizēt mūsdienas, skatoties uz tām mākslinieciski, tad domāju, ka filmu veidotājiem šādā žanrā ir arī tikpat lielas tiesības interpretēt Seno Ēģipti vai, piemēram, 19. gadsimta baltvācu muižniecību.
Filma ir arī sadarbības projekts ar Itāliju, vai ne?
Jā, ar Dienvidtiroles reģionu. Kad meklējām filmēšanas vietas, nonācām līdz Itālijai, un, tā kā šajā reģionā nav īpaši attīstīta kino industrija, viņi labprāt iesaistās ārzemju kino projektos ar mērķi attīstīt vietējo industriju. Rezultātā mums arī filmas komandā ir vairāki itāļu speciālisti, un Evu bērnībā filmas prologā atveido itāļu meitenīte.
Skatoties uz aktieriem, šķiet, ka esat izveidojis savu aktieru grupu, kas pārplūst no vienas filmas otrā. Kā esat nonācis pie “saviem” aktieriem?
Jūs domājat par to trijotni (domāta filmas “Kino un mēs” trijotne Andris Keišs, Egons Dombrovskis un Jānis Skutelis. – L.K.-Š.)? Starp citu, ir arī citi aktieri, kas tādā vai citādā veidā piedalās visās manās filmās, un šie trīs nav visur. Piemēram, “Neona pavasarī” nav Andra Keiša un Egona Dombrovska, un “Ūdens garšā” – Egona Dombrovska.
Bet, ja runājam par izvēlētajiem aktieriem – tie ir mani domubiedri, kuri saprot, ar kādiem kinematogrāfiskiem paņēmieniem un kā man patīk strādāt. Arī tādēļ, ka šie aktieri gatavi iesaistīties filmas kopradē, ļoti daudz materiāla top tieši ar viņu pienesumu. Paši aktieri domā, kādas epizodes varētu būt viņu varoņiem, kā varētu attīstīties konkrēta sižeta līnija, viņi ir brīvi sagatavot dialogus, improvizēt etīdes.
Tas, ko es sagaidu no aktiera, ir, lai viņš nav tikai izpildītājs, bet ir radošs līdzdalībnieks; aktierim ir tiesības protestēt pret visu, kas šķiet neloģiski un nesaprotami, tiesības apstrīdēt manus lēmumus, jo mēs visu izdiskutējam. Protams, montāžā galavārds pieder man, bet tajā, kas notiek uz laukuma, katram ir diezgan liela radošā brīvība.
Droši vien viņi ir gatavi arī izaicinājumiem, jo vesterns kur vesterns, bet “Kino un mēs”, kā arī “Ūdens garša” ar savu viena kadra kino ir pavisam cita līmeņa darbs. Kā jūs teiktu, vai viena kadra kino ir tuvāks teātrim?
Pēc būtības jau arī viena kadra kino ir tāda pati pilnmetrāžas filma kā jebkura cita. Tas, kā uzvedas kamera, ir ārkārtīgi kinematogrāfiski, jo mēs kameras priekšā rādām kaut ko vienu, bet aiz muguras jau gatavojam pavisam ko citu. Taču veidošanas process un darbošanās kadrā – tai gan piemīt teātrim raksturīgā nosacītība, turklāt mēs, izmantojot vienkāršus, semiotiski spēcīgus elementus, paplašinām vidi, skatītāja iztēlē radot to, kas faktiski kadrā nemaz neparādās.
Tas tiešām ir kā teātrī, kur tu, teiksim, nebūvē ēku, lai atveidotu Indrānu sētu, pietiek, ka uz skatuves ir galds un divi krēsli, un, pateicoties tam, ka skatītājs tiek ievilkts darbībā, viņš notic, ka atrodas tajā vidē. “Kino un mēs” jau vispār apspēlē mehānismus, kā kino strādā, un savā ziņā to darīs arī “Ūdens garša”, pavisam citā virzienā gan, tā apspēlēs, kā mēs domājam.
Matīsa Kažas līdzšinējās filmas ir visai atšķirīgas. Ko skatītājs var gaidīt no “Kur vedīs ceļš”?
Es laikam teiktu – labi pavadītu vakaru. “Wild East. Kur vedīs ceļš” nav filma, kas piedāvātu ārkārtīgi dziļas, smagas pārdomas, tā ir uzņemta tā, lai cilvēks varētu atnākt, atslēgties no rūpēm un raizēm un patiešām labi atpūsties.
Matīsa Kažas filma “Wild East. Kur vedīs ceļš”
Evas lomā Kaspara Zvīguļa un Sandras Kļaviņas meita Žanete Zvīgule.
Aktieru ansamblī arī Toms Veličko, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Andris Keišs, Niklāvs Kurpnieks, Agnese Budovska (Cīrule), Inese Kučinska, Jānis Skutelis un citi aktieri.
Filma uzņemta Latvijā, Itālijā un Zviedrijā.
Filmas producējošās kompānijas ir “Fenixfilm” un “Deep Sea Studios”.
Režisors, producents un scenārists Matīss Kaža, operators Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks Jurģis Krāsons, kostīmu māksliniece Līga Krāsone u. c.
