– Lai man varētu veikt biopsiju, jo ārsti man atklāja audzēja šūnas, jūnijā mani par maksu pie ārsta Stradiņa slimnīcā pierakstīja 30. decembrī. Esmu pirmās grupas invalīde ar transplantētu nieri un pēc likuma valstij man šo pakalpojumu vajadzētu nodrošināt bez maksas. Bet izrādās, ka tomēr tā nenotiek. 10
A. Danilāns: – Ziniet, es nevaru izturēt, es uzskatu, ka jums ir absolūta taisnība. Tā ir dramatiska cūcība, jo rindas ir pat pie ģimenes ārstiem. Trīs lietas pasacīšu. Pirmā: Latvijā veselības aprūpes budžets ir vismazākais Eiropā. Otrā: esmu godīgs cilvēks un pateikšu, ka ir diezgan pamatīgas jukas arī ar mediķiem – mēs nestrādājam racionāli. Nereti ārsts sēž savā kabinetā un garlaikojas. Pats ikdienā gadu desmitiem redzu, ka klibo darba organizācija, tāpēc nepieciešamas kardinālas izmaiņas, lai to uzlabotu. Trešā: jūs paši arī kādreiz akūtā brīdī baidāties aiziet pie ārsta, labāk izvēlaties būrējus un daudz ko citu, kur stāsta sazin kādas gudrības. Nedariet to, īpaši akūtā brīdī! Jūsu minētajā gadījumā, ja ir atrastas audzēja šūnas, likt gaidīt mēnešiem ilgi – tā ir cūcība.
– Man diezgan bieži iznāk saskarties ar veselības problēmām, un esmu sen atmetusi cerības nokārtot tās tepat Jelgavas novada poliklīnikās. Tur nekad nav bijis jāgaida mazāk par trīs mēnešiem, savukārt Stradiņa slimnīcas poliklīnikā nav bijis gadījuma, kad rinda būtu ilgāka par pusotru mēnesi.
– Es stāvu septiņus gadus rindā uz gūžu locītavu endoprotezēšanas operāciju. Vai tas ir normāli? Man teica – ja jums ir 3000 eiro, operēsim nekavējoties.
– Jelgavā četrus mēnešus jāgaida, lai tiktu vizītē pie endokrinologa. Man ir izteikta vairogdziedzera disfunkcija, cik reizes es varu paspēt nomirt? Jūs runājat tukšas runas (adresēts NVD Zemgales nodaļas vadītājai Vulfai), mums vajag konkrētību.
D. Vulfa: – Pat tad, ja valdība medicīnai piešķirtu vairāk naudas, ar endokrinologiem tik un tā būtu problēma, jo trūkst speciālistu. Gan Jelgavas poliklīnikai, gan arī Zemgales diabēta centram ir piešķirts pietiekami daudz naudas šim pakalpojumam, bet rindas ir tādēļ, ka trūkst endokrinologu.
A. Danilāns: – Es negribu jūs apvainot, jo nedomāju, ka jūs esat tā vainīgā. NVD skan līdzīgi kā NKVD, bet, protams, ka NVD nav NKVD – jūs mēģināt no sirds palīdzēt. Bet ko jūs varat izdarīt, ja nav naudas? Tas, ka Jelgavā ir tādas rindas, liek domāt, ka kaut kas šajā ārstniecības iestādē netiek pareizi organizēts.
R. Ražuks: – Mēs atpaliekam no lietuviešiem un igauņiem. Igauņi paši no savas kabatas par medicīnas pakalpojumu piemaksā sesto daļu, lietuvieši – ceturto. Bet Latvijā ir aprēķināts, ka mēs piemaksājam gandrīz pusi jeb 47 procentus.
Gan Lietuva, gan Igaunija jau neatkarības atgūšanas sākumā ieviesa obligāto veselības apdrošināšanu – strādājošie daļu no sociālā nodokļa maksā veselībai, bet pensionārus, bērnus, studentus un vēl citas kategorijas apdrošina valsts. Mēs šeit uzskatām, ka Latvija ir īpaša valsts, kur no Godmaņa laikiem medicīna netiek pienācīgi finansēta. Tā nav taisnība, ka nav naudas – pusi samaksājam mēs no saviem personīgajiem naudas makiem. Veselības ministre Ingrīda Circene savā laikā mēģināja ieviest obligāto veselības aprūpes apdrošināšanu, bet izveidojās nesaskaņas starp ministrijām, un to neizdevās izdarīt. Tagad mūsu medicīnas budžetā puse naudas iztrūkst.
Ko Saeima un valdība gatavojamies darīt? Pēc ilgākas cīņas tomēr panākts, ka veselības aprūpe būs prioritāte, pieņemot 2016. gada valsts budžetu. Jelgavas reģionālajai slimnīcai finansējums būs 108%, salīdzinot ar 2015. gada finansējumu. Tātad naudas būs vairāk, bet hroniska naudas trūkuma dēļ mums katastrofāli trūkst speciālistu, tādēļ veidojas lielas rindas.
Vai tas ir tik bezcerīgi? Domāju, ka ne. Visiem kopā mums izdosies to pārlauzt. Varbūt vajag visiem iziet ielās, ja tas ir nepieciešams, bet es ticu, ka to situāciju izdosies uzlabot. Pretējā gadījumā es savu meitu nebūtu virzījis medicīnā, viņa šogad sāks mācīties rezidentūrā. Viņa mūsu dzimtā būs ārste piektajā paaudzē, no tā taču nevar atteikties – tā ir goda un pārliecības lieta. Tas ir dzīvesveids. (Aplausi.)
Pirmais jautājums, ko mēs rudenī Saeimas sabiedrības veselības apakškomisijā izskatīsim, būs ārstu pieejamība. Vārds “kvota” neparādās nevienā dokumentā – visur ir līgumi, plāni, bet rezultāts naudas trūkuma dēļ kļūst arvien sliktāks. Es uzskatu, ka rindas nevajadzētu veidot ārstniecības iestādēm, šim vajadzētu būt NVD uzdevumam.
