“Tā ir cīņa ar vējdzirnavām!” Oranžās briesmas tuvojas Latgalei 7
Lai ierobežotu Spānijas kailgliemezi, kas atzīts par vienu no simt invazīvākajām gliemežu sugām Eiropā un pēdējos gados aktīvi izplatās arī Latvijas teritorijā, Latvijas Lauku konsultāciju centrs (LLKC) aicina ziņot par vietām, kur tie pamanīti.
“Mēs vēl pagaidām varam kaut ko darīt. Tos vēl var apturēt vietās, kas ir jaunās atradnes, kur suga nav izplatījusies lielos apmēros,” pauž Iveta Jakubāne, malakoloģe, LLKC Daugavpils biroja augkopības konsultante.
Digna Pilāte, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece, gan ir skeptiskāka, uzsverot, ka Spānijas kailgliemezi pavisam iznīcināt nevar, jo tas no piemājas dārziņiem iekļuvis arī savvaļas biotopos, palienēs un gravu nogāžu mežos.
Pļaušana samazina gliemežu skaitu
“Visbēdīgāk, ka reti kura pašvaldība Spānijas kailgliemežus uztver kā problēmu un ir gatava rīkoties,”
norāda D. Pilāte, kura pērn vadīja Spānijas kailgliemežu sugas ierobežošanas plāna izstrādāšanu. Neraugoties uz to, ka jau pērn šis bīstamais kaitēklis konstatēts vismaz 20 pašvaldībās – Cēsīs, Carnikavā, Dobelē, Baldonē, Mazirbē, Ogrē, Tukumā, Valmierā, Siguldā, Rīgā, Salaspilī –, Spānijas kailgliemežiem netiek pievērsta pienācīga uzmanība.
Pētniece min vienu no gliemežu ierobežošanas pasākumiem – pašvaldības varētu vismaz izpļaut ceļmalas.
“Visvairāk cilvēki sūdzas par Spānijas kailgliemežiem īpašumos, kurus neviens neapsaimnieko. Ja aiz žoga ir neviena neapsaimniekota teritorija, tad cīņa ar kailgliemežiem pārvēršas par cīņu ar vējdzirnavām. Tur tikai pašvaldība var kaut ko likt īpašniekiem darīt,” uzskata D. Pilāte.
“Par laimi, gliemezis vēl nav visur, tur, kur tas savairojies, jāpļauj pēc iespējas biežāk. Neiespējamā misija ir vietās, kur Spānijas kaigliemezis jau ir dabiskajos biotopos.”
Spānijas kailgliemezis Latvijā ir nonācis galvenokārt ar dekoratīvo augu stādiem, tāpēc stādu tirdzniecība ir lielākais risks šīs gliemežu sugas izplatībā.
Šobrīd Latvijā Spānijas kailgliemezis ir konstatēts vairākās stādaudzētavās un stādu tirdzniecības vietās, no kurienes tas tiek izplatīts jau ar Latvijā audzēto augu materiālu.
Ja Spānijas kailgliemezim noteiktu karantīnas sugas statusu, tad Latvijā stādmateriālu no audzētavām tajās valstīs, kur izplatījies šis kaitēklis, varētu ievest, ievērojot īpašas prasības.
Lai gan oficiāli Spānijas kailgliemezis Latvijā nav pasludināts par invazīvu sugu, arī Eiropas Savienības invazīvo sugu direktīvā tas nav iekļauts, taču D. Pilāte aicina ierobežot stādu ievešanu Latvijā no valstīm, kur Spānijas kailgliemezis ir ļoti izplatīts.
“Es uzskatu, ka Eiropa ir padevusies cīņā ar šo sugu, kas ir visur, uzskatot, ka vairs nav vērts cīnīties. Bet postpadomju valstis ir pēdējais bastions, ko Spānijas kailgliemeži sākuši iekarot. Ja tuvāko gadu laikā neko nedarīsim, tad arī pie mums būs par vēlu,” zinātniece ir pesimistiska.
“Ir jācīnās! Nedarot neko, mums nākotnē vispār nebūs kur kāju nolikt visā Latvijas teritorijā,” līdzīgos uzskatos ir arī I. Jakubāne.
“Šī suga ir jāierobežo vismaz līdz līmenim, lai populācija būtu kontrolējama. Nedarot neko, situācija tikai pasliktināsies.”
2009. gadā bija zināma tikai viena šīs sugas atradne, bet 2018. gadā suga apstiprināta 46 vietās. Vislielākajās platībās suga ir sastopama Jelgavā un Jelgavas novadā (Atpūtā). Ir konstatēti gadījumi, kad vienā apdzīvotā vietā sugai ir vairākas atradnes, piemēram, Jelgavā ir vismaz sešas atradnes, vairākās vietās Spānijas kailgliemeži konstatēti arī Rīgā, Rojā, Siguldā, Iecavā un Tukumā.
Spānijas kailgliemeži ir lieli – 10–15 cm gari, sarkanbrūni, brūni, arī dzelteni. Visbiežāk ir sastopami netīri brūnganoranži īpatņi. Spānijas kailgliemezis ir ne tikai lielāks par vietējiem gliemjiem, bet arī ēdelīgāks un dzīvelīgāks.
Turklāt, D. Pilāte piebilst, Spānijas kailgliemezis ir arī krietni vaislīgāks. Viens Spānijas kailgliemezis aiz sevis sezonā atstāj līdz pat 500 olām. Spānijas kailgliemezim dzīves ilgums ir tikai viens gads, līdz ar to tā galvenais mērķis dzīvē ir atstāt pēc iespējas vairāk pēcnācēju.
Ļoti lielā skaitā šie dzīvnieki spēj savairoties četru piecu gadu laikā. Pagaidām nav noskaidrots, kādā ātrumā un attālumā Latvijā tie izplatās dabiski, bet ir zinātniski pierādīts, ka Spānijas kailgliemezis divu stundu laikā ir spējīgs pievārēt 7 metrus.
Oranžās briesmas tuvojas Latgalei
“Visiem riebjas, bet tā ir tāda invazīvā suga, kuru ieraugot ir jāiznīcina. Lai cik tas nežēlīgi izklausītos, bet tie ir jāsašķaida, jāmīda, jādedzina, jāmet sālsūdenī,”
I. Jakubāne neizvairās lietas saukt īstajos vārdos.
“Citādi ar tiem galā nevar tikt,” viņa piebilst. Gliemju pētniece arī aicina iedzīvotājus šos gliemjus nenest ārpus sava dārza un nelaist savvaļā, jo tādējādi kailgliemeži apgūs jaunu teritoriju. “Tā darīt ir milzīga kļūda!” Kailgliemežus no sava dārza nevajadzētu mest arī atkritumu tvertnē.
“Tas ir ļoti spēcīgs un var izlauzties pa ļoti mazu spraudziņu.”
Kailgliemežus neuzlasa, bet gan nogalina uzreiz. Gliemju pāršķelšanu var veikt ar jebkuru asu priekšmetu palīdzību, piemēram, ar lāpstu vai durkļiem. Spānijas kailgliemeži ir kanibāli. Beigtie īpatņi piesaista dzīvos, kuri pulcējas ap nomērdētajiem gliemjiem un tos apēd. Šādu metodi var izmantot, lai piesaistītu un izķertu pārējos.
Tiesa, Spānijas kailgliemezi ir viegli sajaukt ar vietējo sarkano kailgliemezi. Abas sugas ārēji ir ļoti līdzīgas, tās var atšķirt tikai speciālisti. “Faktiski identiskas, tās var atšķirt tikai anatomiski,” teic I. Jakubāne.
Lai gan sarkanais kailgliemezis ir vietējais, dabiski tas sastopams tikai vienā vietā Kurzemē, Embūtē, kā arī Liepājā un vēl Krustpilī. “Ja šī suga ir mazdārziņā, lai arī sarkanais, tas ir ievests ar stādiem,” uzskata pētniece, jo mazdārziņš nav tā dabiskais biotops. Līdz šim Latvijā konstatētie sarkanie kailgliemeži ir atrasti dabiskos mežos un parasti melnā krāsā. Spānijas kailgliemezim melni īpatņi ir ļoti reti.
Pagaidām Spānijas kailgliemežu ietekme Latvijā nav pētīta, tāpēc pagaidām nevar pateikt, ko tie nodarītu, iekļūstot dabiskajos biotopos. “Nevaru pateikt, kā ar citiem bezmugurkaulniekiem sadzīvos, varbūt arī tos kaut kā izspiedīs un aizbiedēs, noēdīs.
Savairojoties lielā skaitā, kailgliemeži var būtiski apdraudēt vietējās augu sugas, gan apēdot tās, gan pārnēsājot dažādas augu slimības.
Dabiskos biotopos suga apdraud vietējās gliemežu sabiedrības. Ir novērota pārošanās ar dažām vietējām kailgliemežu sugām, kā dēļ tās izzūd.” Taču, kā uzsver I. Jakubāne, vai tas tā ir arī Latvijā, grūti spriest, jo Embūtē, kur sastopams sarkanais kailgliemezis, Spānijas kailgliemezis nav manīts. Arī Liepājā sarkano un Spānijas kailgliemežu populācijas nav satikušās. “Pētnieki norāda, ka Spānijas kailgliemežu hibrīdi ir vēl agresīvāki. Un ir publikācija, kas pierāda, ka šie hibrīdi ir spējīgi vairoties.”
Kāpēc Spānijas kailgliemezis Latvijā tik labi jūtas? Tāpēc, ka mums pēdējos gados ir siltas ziemas.
“Spānijas kailgliemeži ir ļoti plastiska suga un spēj labi pielāgoties,” teic I. Jakubāne.
Dabisku ienaidnieku Spānijas kailgliemežiem Latvijā arī nav. Tā kā Spānijas kailgliemeži lielākoties sastopami mazdārziņos, tad āpši, mežacūkas tos neapdraud, turklāt trūkst arī pierādījumu, ka meža zvēriem tie tik ļoti garšotu. Nav laba doma Spānijas kailgliemežus izbarot vistām un pīlēm, jo šiem putniem šie gliemji nemaz tik ļoti neiet pie sirds. “Vista vai pīle apēdīs vienu vai divus, bet pārējie aizrāpos.
Tas ir liels proteīna klucis, kas izdala ļoti biezu gļotu slāni, dzīvnieks vai putns visbiežāk to izspļaus. Nav redzēts, ka arī stārķi ēstu kailgliemežus”. Tieši pretēji, Eiropas zinātnieki konstatējuši, ka Spānijas kailgliemezis spējīgs apgrauzt uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus.
