“Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Vācijā darba noteikumi ir daudz labāki nekā Latvijā…” Dienas intervija ar Bundestāga deputāti Zandu Martens 80
Krievijas karš Ukrainā ir ietekmējis dzīvi Eiropā un pasaulē. Pārmaiņas ir likušas pieņemt vēsturiskus lēmumus visām valstīm gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā. Kā pārmaiņas izjūt un kā tās skar iedzīvotājus Vācijā – par to vairāk TV24 raidījuma “Dienas personība” vadītāja Velta Puriņa sarunājās ar Bundestāga deputāti, Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas pārstāvi Zandu Martens.
Velta Puriņa: Kā zināms, viss, kas tiek mērīts salīdzinājumā, parasti ir ļoti daiļrunīgs. Ja mēs runājam par aktualitātēm, teiksim, Latvijas cilvēkiem ir ļoti daudz svarīgu problēmjautājumu. Viens no tiem ir veselība, veselības apdrošināšana. Kā Vācijā ir ar veselības apdrošināšanu – vai tā jau gadu gadiem ir obligāta, vai cilvēks var arī neapdrošināties?
Zanda Martens: Vācijā tas patiešām ir jau gadiem. Katra iedzīvotāja pienākums ir būt apdrošinātam pret veselības problēmām. Man šķiet, ka tā ir ļoti laba sistēma, ka visi cilvēki, kuriem ir ienākumi, iemaksā vienā kopējā sociālās apdrošināšanas katlā un no šī katla, tā teikt, tiek maksātas to pacientu aprūpes izmaksas, kuri tieši šodien ir slimi. Tas nozīmē, katrs cilvēks maksā šajā apdrošināšanā un zina, ka tajā brīdī, kad man būs nepieciešama medicīniskā palīdzība, nebūs jāskatās, cik tas konkrēti maksā, vai man ir pietiekami daudz naudas, lai atļautos ārstēšanu. Tas ir solidaritātes princips – visi iemaksā un tiem, kam ir nepieciešama palīdzība, to arī saņem, neskatoties no tā vai cilvēks ir bagāts, vai ne tik bagāts.
Par iemaksām obligātajai veselības apdrošināšanai. Vācijā taču arī viens pelna vairāk, otrs mazāk. Vai iemaksas tiek diferencētas, vai visiem tās ir vienādas?
Visiem vienāda ir procentu likme jeb, pareizāk sakot, tas ir pat progresīvi – tie cilvēki, kuriem ir lielāki ienākumi, procentuāli maksā vēl vairāk nekā tie, kam ir mazāki ienākumi. Tas ir tieši tas solidaritātes un sociālais moments, ka tie cilvēki, kuriem ir vairāk ienākumu, tie var arī atļauties vairāk iemaksāt, un tie, kuriem ir mazāk, var atļauties iemaksāt mazāk, bet tad, kad cilvēki ir slimi, tajā brīdī netiek taisīta nekāda atšķirība, tad visi saņem visus pakalpojumus, kuri ir nepieciešami.
Runājot par Bundestāga deputātu dzīvi. Ko valsts deputātiem apmaksā? Dzīvokli, benzīnu?
Vācijas deputātiem tik tiešām ir pienācīgs atalgojums par to, ko mēs darām, bet nav nekādu citu privilēģiju. Tas nozīmē, ka man dzīvoklis vai arī viesnīca, ļoti daudzi deputāti dzīvo arī viesnīcās, tas man ir jāapmaksā pašai. Tās ir atsevišķas nedēļas, kurās esmu Berlīnē no pirmdienas līdz piektdienai. Piektdienas vakarā iesēžos vilcienā un dodos atpakaļ uz savu vēlēšanu apgabalu Diseldorfā. Vienīgais, kas man šķiet ļoti ekoloģiski, ļoti saprātīgi, ka visiem deputātiem tiek apmaksātas vilcienu gada kartes. Tas nozīmē, ka visā Vācijas teritorijā ar vilcienu varu braukt nedomājot, kāda man jāpērk biļete, cik tā maksā, bet man neviens neapmaksā ne mašīnu, ne benzīnu, nekādus citus izdevumus.
Kā deputātiem Bundestāgā tiek noteikts atalgojuma pieaugums? Vai tas katru gadu tiek palielināts, vai reizi četros gados?
Mūsu atalgojums tiek pielīdzināts vidējam algu kāpumam valstī. Mēs neesam ne labākā, ne sliktākā situācijā kā visi pārējie darbinieki. Reizi gadā tiek statistiski izvērtēts, kāds ir bijis vidējais algu pieaugums Vācijā visiem darbiniekiem, un par šādu procentu tiek paaugstināta arī mūsu alga.
Tātad amatpersonas netiek iedalītas kategorijās? Teiksim, vienā ietilpst valsts augstākās amatpersonas, otrā deputāti, trešajā prezidents. Arī prezidentam algu pielīdzina vidējam algu kāpumam valstī?
Jā, arī viņiem. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi cilvēkiem ļoti vienkārši izskaidrot, ka mēs kā deputāti neesam labāki par visiem pārējiem darbiniekiem valstī un mēs paši sev ar saviem likumiem nepaceļam algas augstāk nekā visiem pārējiem darbiniekiem valstī. Mūsu algas ir noteiktas arī likumā, katrs cilvēks jebkurā brīdī var skaidri zināt, kādu algu mēs saņemam, par cik procentiem tā pieaug. Man liekas, tā atklātība arī ir tas iemesls, kāpēc cilvēki uzticas deputātiem, jo mēs neko sev slepeni nepieņemam.
Iesaistoties tādā atbildīgā darbā kā Bundestāgs un iegūstot Vācijas sabiedrības lielu uzmanību, vai kaut kādā veidā pašai ienāk prātā, ka attālinies no Latvijas iekšējām norisēm?
Jā, man šķiet, ka šovasar būs 13 gadi, kopš es pārvācos dzīvot uz Vāciju. Protams, ar katru gadu ir jūtams, ka es neesmu vairs tik ļoti iekšā iekšpolitikas notikumos un nemaz negribētu radīt iespaidu, it kā es visu zinātu un varētu komentēt jebkuru likumu un notikumu Latvijā. Es, protams, mēģinu savu iespēju un laika resursus robežās informēt sevi arī par notikumiem. Lasu un skatos ziņas, bet, protams, ka tas attālums, gadi, kurus es vairs nepavadu šeit, Latvijā, atstāj savas sekas.
Bet draugi, radi, paziņas – tie jau vienmēr interesējas un droši vien reizi pa reizei paprasa, nu kā tur pie jums Vācijā šo jautājumu risina?
Jā, tieši šāda interese, kāda ir jums šorīt, arī ir daudziem maniem paziņām un bijušajiem darba kolēģiem, arī arodbiedrībām, ja viņiem ir kāds jautājums, es vienmēr atrod laiku, lai atbildētu, lai atsūtītu varbūt vienu vai otru informāciju, un, ja es varu šādi palīdzēt, tad man ir liels prieks.
Ukrainas bēgļu jautājums. Kāda Vācijā ir sabiedrības attieksme un valsts attieksme? Cik bēgļus jūs jau esat uzņēmuši, kā palīdzējuši bēgļiem un kā turpmāk risināsiet šo jautājumu?
Pavisam konkrēti ir jāsaka, ka palīdzēt liek starptautiskas tiesību normas, kuras paredz, ka katram cilvēkam, kurš ir bēglis, kurš ir spiests pamest savu valsti kara vai citu ārkārtas notikumu rezultātā, viņam ir tiesības saņemt palīdzību citās valstīs. Tas ir likumā noteikts regulējums, kuru mums nav jāinterpretē, bet jāīsteno. Attiecībā uz Ukrainu, pēdējā gada laikā Vācijā esam uzņēmuši vairāk nekā vienu miljonu bēgļu no Ukrainas. Mēs esam viņus uzņēmuši ļoti vienkāršotā kārtībā, mēs atcēlām dažnedažādus, sarežģītus birokrātiskus bēgļu uzņemšanas pasākumus. Cilvēki, kuri ieradās no Ukrainas, varēja tūlīt pat atrast dzīvesvietu, reģistrēt savu dzīvesvietu Vācijā, sākt strādāt Vācijā. Bērni tūlīt varēja iet bērnudārzos un skolās. Tas ir ļoti pozitīvi.
Man gan vienmēr gribas teikt, ka mēs nedrīkstētu bēgļus šķirot kategorijās – tie, kas ir no Ukrainas, ir labāki, mums tuvāki, varbūt izskatās mums līdzīgāki, un tie, kuri ierodas pie mums no citām zemēm, pret tiem mēs izturamies savādāk. Man būtu ļoti svarīgi nedalīt bēgļus kategorijās. Par šo arī Vācijā mums ir diskusija. Tā gatavība uzņemt bēgļus no kaimiņvalstīm varbūt ir lielāka nekā, ja cilvēki atbrauc pie mums no tālām valstīm, kur tieši tāpat ir karš kā Ukrainā. No otras puses, man ir svarīgi arī uzsvērt, ka Vācijā pašlaik ir katastrofāls darba spēka trūkums, līdz ar to, pat ja mēs uz mirkli aizmirstam tādas vērtības kā cilvēkmīlestība un bēgļu uzņemšana, pavisam egoistiski skatoties uz šo jautājumu, mums ir jāpriecājas par katru cilvēku, kurš brīvprātīgi ierodas mūsu valstī un ir gatavs strādāt, integrēties. Katrs no šiem cilvēkiem mums ir vajadzīgs darba tirgū.
Vai Vācijas jaunieši, es domāju, tie, kas tur ir dzimuši, auguši, ieguvuši izglītību, arī izbrauc uz citām valstīm strādāt un meklēt darbu? Kāpēc tik milzīgā valstī kā Vācija, kur ir lielāka labklājība, salīdzinot ar Latviju, tomēr ir darbaroku deficīts?
Šis deficīts ir tādēļ, ka mūsu dzimstības rādītāji ir pasliktinājušies. Mēs zinām, ka nākamo gadu laikā daudz, daudz vairāk cilvēku dosies pelnītā pensijā, nekā jauni cilvēki pabeigs skolu vai universitāti un sāks strādāt. Līdz ar to Vācija ir klasiska imigrācijas valsts, kur ne tik daudz cilvēku pamet Vāciju, bet daudz vairāk cilvēku ierodas Vācijā, un tā ir vienkārši demogrāfiskā situācija, kura noved pie tā, ka mums katru nākamo gadu būs vajadzīgi 400000 cilvēku tikai, kuri tikai iebrauc. Līdz ar to mums šīs demogrāfiskās situācijas dēļ ir jāskatās, kā mums būt atraktīvai valstij, lai piesaistītu cilvēkus.
No cik gadiem Vācijā cilvēks var pensionēties?
Mums pašlaik ir pārejas noteikumi, un nākamo gadu laikā mēs sasniegsim pensiju ar 67 gadiem.
Tas ir viens no lielākajiem Eiropā.
Jā, tas varētu būt viens no lielākajiem Eiropā un Vācijā pat ir diskusijas, ka to vajadzētu vēl paaugstināt. Arguments ir tāds, ka cilvēku dzīves ilgums pagarinās, līdz ar to pagarinās arī pensijas saņemšanas laiks. Ja cilvēki turpina iet samērā ātri pensijā un tad dzīvo līdz 80, 85, 90 gadiem, un tad vienmēr ir arguments, ka mēs nevaram atļauties tik ilgu laiku cilvēkiem maksāt pensijas. Es neatbalstu šo argumentu, man liekas, tas ir vienkārši faktiski nepareizs arguments, jo tā produktivitāte un tas, ko mēs visi saražojam, tie rādītāji arī ir augstāki, līdz ar to man liekas mums nav jābaidās par to ka mums nepietiks naudas pensijām.
Tajā pašā laikā ļoti svarīgs ir tas moments, ko mēs sākumā pieminējām, runājot par veselību. Ja tu aizej pensijā un tev turas veselība, tu vari turpināt efektīvi strādāt, bez šaubām.
Jā, protams, nevienam nav aizliegts arī pensijas laikā strādāt, ir konkrētas robežas, cik daudz var arī pie pensijas nopelnīt klāt.
Runājot par streikiem Vācijā. Ļoti bieži mēs lasām informāciju – streiko lidostas darbinieki. streiko dzelzceļš… Vai streikiem ir liela vērtība Vācijā? Salīdzinājumā ar Latviju.
Man ļoti bieži tiek jautāts tieši salīdzinājumā ar Vāciju. Kāpēc Vācijā ir tik labas algas, tik labi sociālā apdrošināšana, tik labi darba noteikumi. Tā ir atbilde uz šo jautājumu. Visi šie labie noteikumi, šī situācija Vācijā nav nekāds dabas likumus, tā nav nekāda nejaušība, ka Vācija vienkārši atrodas kaut kādā dīvainā vietā, kur ir labāki noteikumi nekā Latvijā vai citās valstīs. Tas viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti darbinieki paši organizējas un cīnās par to, lai viņiem būtu attiecīgi darba noteikumi, kurus viņi paši uzskata par labiem ienākumi, no kuriem var pienācīgi dzīvot un uzturēt ģimeni, un tādēļ algas un visi citi darba noteikumi Vācijā tiek vienmēr panākti starp darba devējiem no vienas puses un darbinieku arodbiedrībām no otras puses.
Tiek vestas pārrunas par to, kāds algu pieaugums vai atvaļinājuma ilguma pieaugums būtu piemērots un samērīgs. Un, ja darbinieki un arodbiedrības un darba devēji pie pārrunu galda nevar panākt nekādu vienošanos, ar kuru abas puses būtu apmierinātas, tad kā galējais līdzeklis Vācijas pamatlikumā, tieši tāpat kā Latvijas Satversmē, ir noteikts streiks. Darbinieki streiko tik ilgi, kamēr pie pārrunu galda izdodas panākt vienošanos, ar kurām abas puses ir apmierinātas, un tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Vācijā darba noteikumi ir daudz labāki nekā Latvijā.
Jautājums no skatītājiem par Vācijas un Eiropas Savienības vienotību attiecībā pret Krieviju, sākoties karam Ukrainā, tā bija tāda atturīga, ilgi domājoša valdība, bija garš apdomāšanas laiks. Kā ir tagad?
Jūs pati sākumā jau pilnīgi pareizi teicāt, ka tā ir vēsturiska situācija – karš Eiropā, pie mūsu robežām, mūsu apkārtnē. Mēs droši vien pēc Otrā pasaules kara beigām cerējām, ka šādu vēsturisku situāciju nekad vairs nenāksies piedzīvot. Šādā situācijā es esmu ļoti lepna par valdību, kura ātri skatoties uz tvitera ziņām, nevis ļoti emocionāli pieņem kaut kādus lēmumus, bet apdomā savu rīcību, apdomā lēmuma sekas. Un, ja mēs atceramies, kādā situācijā bija Vācija Otrā pasaules kara laikā un pēc Otrā pasaules kara, man liekas, ka mēs visi Eiropā varam būt laimīgi, ka Vācija apdomā savus lēmumus un izsver, kā mainīt mūsu politiku.
Pēdējo 70 gadu miera laikā, protams, negatavojāmies karam un neturējām nekur ieročus kaut kādās paslēpnēs, kuras pēkšņi vienā dienā piegādāt Ukrainai. Līdz ar to, protams, tie bija arī politiski ļoti smagi lēmumi, ļoti vēsturiski lēmumi, kurus mēs pieņēmām – piegādāt ieročus valstij, kas ir karadarbībā, sākt pastiprināti ražot ieročus. Tie viss bija lēmumi, kurus pirms pāris gadiem noteikti neviens Vācijā nebūtu varējis iedomāties, ka tādus pieņems.
Par valsts pabalstiem. Vai tie tika palielināti vai tika izveidoti speciāli maksājumi iedzīvotājiem, runājot par krīzes situāciju un enerģētikas dārdzību?
Iedzīvotāji paši neiztika. Mēs, protams, redzējām, kā šis karš skar ne tikai cilvēkus Ukrainā, tur uz vietas un tos, kas bija spiesti bēgt, bet tas skar arī iedzīvotājus Vācijā. Enerģijas krīze, cenu paaugstināšanās, inflācija… Mums bija ļoti svarīgi šādā situācijā ne iedzīvotājus, ne arī uzņēmumus, kuri šādu krīzi nebūtu varējuši pārvarēt paši saviem spēkiem, tos arī sociāli atbalstīt. Mums bija vairāki dažnedažādi maksājumi cilvēkiem, lai viņi varētu atļauties samaksāt savu apkuri un elektroenerģiju. Vācijas uzņēmējdarbības pamats ir ražojoši uzņēmumi, kuriem ir attiecīgi nepieciešams ļoti daudz enerģijas un katrs cenu kāpums nozīmē viņu konkurētspējas pazemināšanos, līdz ar to mūsu valdība izdeva simtiem miljonu, kā palīdzību cilvēkiem un uzņēmējiem, lai pārvarētu šo krīzi.
Runājot par enerģētisko krīzi, tad jāteic, ka Vācija drosmīgi pieņēma lēmumu slēgt atomelektrostacijas, lai arī citās valstīs runā, ka vajadzētu mazās mobilās atomelektroenerģijas stacijas būvēt, veidot, saglabāt. Kāda bija šī lēmuma motivācija?
Vācijas motivācija un lēmumi pēdējo gadu desmitu laikā bija drusciņ atkarīgi no tā, kas notika pasaulē. Pēc Černobiļas, pēc pāris gadiem pamazām tika pieņemts lēmums tomēr atteikties no atomenerģijas, tad vienā brīdī nāca citi valdošā koalīcija un teica, nē, mēs turpinām. Tad notika nelaime Fukušimā, nākamajā dienā mūsu toreizējā kanclere kā fiziķe teica, ka viņa ir pārdomājusi savu lēmumu un atomelektroenerģija tomēr nav tik droša, kā viņa bija domājusi pirms šīs katastrofas. Tad tika pieņemts lēmums atteikties no šīs enerģijas. Pie mums lēmumu maiņas ir bijušas ļoti spraigas, bet pēdējās atomelektroenerģijas stacijas tika atslēgtas šī gada 15. aprīlī. Man liekas tas ir ļoti pareizs lēmums, it īpaši ja runā ne tikai ar politiķiem, kuri ne vienmēr ir fizikas speciālisti, bet labāk runā ar fizikas speciālistiem, kuri saprot kaut ko no atomelektroenerģijas. Tas ir gan finansiāli, gan no drošības aspektiem pareizais lēmums atteikties no atomelektroenerģijas un investēt pēc iespējas vairāk atjaunojamo enerģiju avotos.
Vai jau ir skaidri zināms, kādos virzienos tiks meklēta šī atjaunojamā enerģija?
Man šķiet, mēs pēdējo gadu laikā pirms šīs krīzes saistībā ar karu Ukrainā pārāk maz domājam par to, ko būvēt, kā būvēt, un tagad esam spiesti secināt, ka mums nav vairs tik daudz laika. Mums ir jāmēģina ļoti ātri izbūvēt visu, kas saistīts ar vēju, sauli, biomasu un tā tālāk. Vācijā tieši lielākais izaicinājums pašlaik ir samazināt savu birokrātiju, lai visas tās izbūves, kas ir nepieciešamas, notiek daudz ātrāk, jo mums nav laika vairs gadiem cīnīties ar lēmumiem iestādēs. Mums ir ātri jāpieņem lēmumi un jāsāk būvēt, lai mēs pēc iespējas vairāk enerģijas līdz pat nākamajai ziemai nodrošinātu no atjaunojamiem avotiem.
Burtiski pavisam īsi, kādēļ jūs risināt arī tādus jautājumus kā īrnieku tiesības. Vai tas Vācijā ir nepārtraukti aktuāls jautājums?
Tas ir nepārtraukti aktuāls jautājums, it īpaši šajā situācijā, kad Vācijā ir par maz dzīvokļu visiem cilvēkiem un līdz ar to ir ļoti lielas grūtības tos atrast. Izīrētāji ir tādā situācijā, ka viņiem ir iespējas prasīt jebkādu iespējamo īres maksu, neievērojot nekādus noteikumus. Līdz ar to tas ir mans uzdevums, skatīties uz šo jautājumu no īrnieku viedokļa un palīdzēt viņiem īstenot savas īrnieku tiesības.
Visu sarunu ar Zandu Martens skaties video!
