Egils Līcītis: Turpmāk politika nebūs viena šmucīga lieta! 4
Vai nu vasarīgo laikapstākļu dēļ, vai atrodoties spēcīgā Lunas ietekmē, Latvijas ļaudis pirmoreiz sagaida četrgades cikliskās parlamenta vēlēšanas priecīgā svētku noskaņojumā. Tā kā agrāk dzīvot vairs nevarēja. Tauta bija novesta līdz galējai robežai – nobriedusi iztikt pavisam bez valdības, ja tur darbojas guļavas un merkantilie latvieši, kuru pirmās rūpes pēc iesēšanās krēslu mīkstumā ir tikt vaļā no vēlētājiem. Atgriezusies stipra ticība, ka to savādnieku vietā, kas zvilnēja Saeimas guļvietās kā dīvānā, ievīstīti siltā segā un ēdnīcā baroti ar auzu tumi, ieradīsies jauni, sparīgi, zinoši darbarūķi, kas maizi nepelnīs žāvājoties.
Priekšvēlēšanu periodā redzam pārstāvētus visus iespējamos partiju virzienus, ieroču šķiras un apakšvienības. Vieni ir par stabilitāti, otri nāk kā rekonstruktori, trešie pārdefinējuši vērtības “no sirds Krievijai” uz nacionālkonservatīvismu. Būt nacionālkonservatīvam nozīmē pirmām kārtām gādāt par tēvzemes pirmatnējo iedzīvotāju latviešu interesēm un tikai pēc tam domāt par bēgļu, transpersonu, apspiesto cittautiešu stāvokļa uzlabošanu. Arī uzražotās politisko spēku programmas – šie ievērošanai obligātie dokumenti – ir saturiski daudzsološas. Ofisos tapuši analītiski papīri, kam šķietami roku pielicis virtuozs Vilis Plūdons – tāpēc, ka augstākā pakāpē poēzijā paustas izkristalizētas tautas vēlmes un noteikti mērķu piepildīšanas ceļi “tik pa taku, bliku blaku”.
Balstiesīgajiem pie urnām nemaz nav iespējams nolažot, jo uzstādītie kandidāti piedāvā pārdomātas darbības, skaidras ideoloģijas, vai tas brigmanisms, pūcisms, viņķelisms, Dzintara latviešu vai vatņiku – nevis galvas lauzīšanai grūtākas valsts nākotnes deklarācijas par algebras kontroldarbu. Lūk, ZZS, kas vāc balsis labības zonā un baptistu draudzēs un kam pašlaik dota visa vara debesīs un zemes virsū. Brigmaņtēva vadībā un ar dievpalīgu reliģiozie agrārieši sola labklājību, kad nenoskārstā brīdī trūcīgiem un maznodrošinātiem sāks dot ēst kā pašam prezidentam Vējonim. Pienāks laiks, kad katram darba darītājam garāžā būs privātā lidmašīna un cilvēka vietā darbu darīs mašīnas. Likumi, avīzes, policija, tiesa un ZZS pastāvēs, lai ikviens no pensionāra līdz ēnu ekonomikas miljonāram nodokļus nomaksā laikā. Nacionālā apvienība daudz runā par ģimenes vērtīgumu un par lieliem ierosinājumiem jaunatnei. Arī par Kariņa jauno konstrukciju jābalso, un lai “Vienotība” nesadomājas nomirt! Pēc nāves visiem būs viņas žēl!
Bordāns ar domubiedriem ieradīsies, lai korupcija, kas, Ināras Mūrnieces vārdiem runājot, spieda kā svina mētelis, tiktu iezārkota priežkoka kastē. Pārmaiņu veicinātāji no “Attīstībai PAR” publikai apzvērējuši pārspēt partijas, kas sastāv no pavecākiem mazkustīgiem kungiem, un plaši atvērt vaļā durvis jauninājumiem. Mācījušies no LTF, tautas masu kustības pieredzes, 1% aptaujāto atbalstītie cinīši gāzīs vezumu ar nevardarbīgu pretošanos savu laiku pārdzīvojušai kārtībai. Tāpēc Pavļuta kompānija idejas vārdā sitīsies, līdz asins ķīselī pa degunu, pret lielu pārspēku par geju tiesībām. Progresisti šķiet svēti cilvēki, itin kā nācarieša vai Džordža Sorosa darbabiedri, ar gudrību ievērojami pat Atēnu svētbirzīs. Un, protams, Ušakova kreisie sociāldemokrāti, kuriem pietiek ar mazumiņu, nelielu namiņu Mežaparkā un Monako, pieticīgu lendrovera džipiņu, lai tiektos dot labumu arī citiem.
Uz vēlēšanu starta līnijas pa kreisi, centrā vai pa labi – visi pieteikušies gatavi aprakt personīgās dzīves pašaizliedzīgā darbā vispārības labā. Mūsdienīgu politiķi raksturo godīgums, otra neaprunāšana, neskaudīgs prāts, laipnība pret vienkāršiem ļaudīm. Politika kļuvusi par nācijas vienotas ētiskas darbības sastāvdaļu, nevis šmucīgu, netīru lietu. Politiķi vairs nav duraki, ķildīgi cilvēki, kādus viņus pazinām, bet rosīgu bišu saime, pilntiesīgi savstarpējās kopdarbības procesa dalībnieki. Partijnieki nav indīgi, parazitējoši, ložņājoši augi, bet tēvijas ozoli un liepas, kas dod pavēni, rūpējas par vispārēju materiālo labklājību un valsts izaugsmi. Bet tavu sāpi! Vēlēšanas ir negodīgas, ne visiem uzsmaidīs Fortūna, un partiju biroju griesti sagrūs pār neizbēgamu zaudējumu cietušajiem, aprokot spēkus, kas gribēja iet pa progresa ceļu, bet neizpelnījās tautas uzticību.
