Pie skolas – istrebīķels 7
“1949. gada 25. martā izvedēji pēc manis atnāca uz Grenču skolu,” atceras politiski represētā Ilga Kalniņa. “Man toreiz bija trīspadsmit gadi. No paša rīta jau biju redzējusi braucam mašīnas pa ceļu, bet nenāca prātā, ka mani sūtīs prom. Vecākiem agrāk piederēja diezgan liela saimniecība, apmēram 80 hektāri, bet papam jau visa mantība bija atņemta 1948. gadā, un viņš to tā pārdzīvoja, ka nomira ar sirdstrieku… Skolotājs Vītols ienāca klasē, pajautāja, vai man liecība jau izsniegta, un tad es sapratu, ka vairs labi nav. Pameklēja liecību, iedeva. Istrebīķels jau gaidīja pie skolas durvīm, un tad gājām no Grenču skolas līdz Sātiem, bija dubļi un sniegs. Mamma jau bija saņemta ciet, ieraudzīju viņu sēžam smagās mašīnas piekabē. Vecākais brālis, toreiz Kandavas tehnikuma audzēknis, izsūtāmo sarakstos bija, taču viņu meklējuši tikai nākamajā dienā, bet brālis paslēpies salmos virs kūts un tā paglābies, netika aizvests.”
Šodien, 25. martā, pie Ilgas ieradīsies ciemos meitas, znots un divi mazdēli ar sievām, un viņa apņēmusies stāstīt tuviniekiem par Sibīriju: “Manas mantas mamma nebija paņēmusi līdzi, jo, tā kā nakšņoju pie tantes tuvāk skolai, viņa domāja, ka es jau palikšu tepat. Man tik vien bija līdzi kā zils mētelītis un skolas grāmatas, vairāk nekā.
…Sliedes izbeidzās Čeremošņikos, un tad mūs sēdināja liellaivās un veda pa Obu līdz Šegarkai. Tad brauca kolhoza priekšnieki un izmeklēja, kurus ņems kā darbiniekus. Mana sādža bija Markelova.
Tomskas apgabala Šegarkas rajonā tukumnieku bija daudz. Kolhozā cēla nelielu HES, un tās celtniecībā latviešus nodarbināja.”
Ilgai atļauts atgriezties Latvijā 1956. gadā, mammai – gadu vēlāk. Ilga pārradās mājās, bet nebija kur dzīvot. Labi, ka viens no kādreizējiem tēva saimniecības strādniekiem atļāvis apmesties pie viņa mazā istabiņā. Ilga Tomskā bija sākusi mācīties lauksaimniecības tehnikumā, Latvijā iestājās Smiltenes tehnikumā. Pēc tam neklātienē pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju un strādāja ciltslietu stacijā.
Sibīrijā Ilga skolā mācījās kopā ar Ilgoni, izsūtīto no Talsu puses, kas vēlāk kļuva par dzīvesdraugu. Ilgonis ar māsu 1949. gada 25. martā bija gājuši uz skolu un pa ceļam paņemti, bez pārtikas, bez kādām citām mantām… Vecāki palikuši Latvijā, vienīgais, kam bija nācies braukt kopā ar viņiem, bijis tēva brālis.
Ilga piemin, ka viņas tēva dzimta visa ir represijās izpostīta, visi guļ Sibīrijā – tēva māsas, brāļi, onkuļi…
