Tā diena būs atmiņā līdz pēdējai elpai… Latvijā piemin 1949. gada deportāciju upurus 7
Kandavas novada muzejā ir istaba, kas stāsta par komunistiskā režīma represiju vēsturi: uz vienas sienas – gleznojums, kurā redzamas dzelzceļa sliedes un vagons, uz otras – virs sliežu ceļiem zīmītes ar 1941. un 1949. gadā no Kandavas deportēto novadnieku vārdiem, uzvārdiem un nometinājuma vietu nosaukumiem.
“Kad represētie ierodas muzejā, viņi sāk meklēt – kur tad es, kur mana dzimta,” stāsta muzeja direktore Sarma Anģēna. “Idejas un mākslinieciskā noformējuma autore ir Kandavas mākslas skolas pedagoģe tekstilmāksliniece Inga Brīniņa. Tālumā aizejošais vilciens ir viņas gleznojums uz sienas, tāpat viņai bija ideja – uz sliežu ceļu attēla pielipināt zīmītes, kur rakstīti deportēto vārdi, – ja nu kāda kļūda, tad viegli to noņemt un pielikt pie sienas citu, precizētu zīmīti.”
Turpat lasāms dzejolis – “Aizejošās paaudzes testaments”, kurā paustas sāpes par to, ka šai paaudzei reiz tika atņemta ziedošā tēvuzeme.
Pavisam no Kandavas puses uz Sibīriju tika aizvesti vairāk nekā astoņi simti cilvēku. Pašreiz Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) Kandavas nodaļā ir 78 cilvēki.
Kandavnieku piemiņas vietas
Šogad LPRA konferencē tās vadītājs Gunārs Resnais uzslavēja Kandavas muzeja un apvienības Kandavas nodaļas teicamo sadarbību vietējās vēstures izpētē un deportāciju upuru piemiņas saglabāšanā.
“Mums tā labā sadarbība izveidojusies tāpēc, ka ir brīnišķīgs apvienības Kandavas nodaļas vadītājs Pēteris Briedis,” teic Sarma Anģēna. “Viņš ir virzošais spēks, kuram ir dažādas idejas. Mēs tās palīdzam īstenot gan ar morālu atbalstu, gan arī – materiālu, ko saņemam no novada domes vai kultūras pārvaldes. Ideju īstenošanai naudu ziedojuši arī līdzcilvēki un partijas.”
Savulaik, kad vēl pastāvēja Tukuma rajons, bijusi doma paplašināt piemiņas vietu turienes stacijā, bet gadu nekas neesot noticis. Tad kandavnieki izlēmuši – veidosim savu piemiņas istabu, jo represēto atmiņu un arī bilžu krājums jau bijis liels. Ar 2000. gadu muzejs pārņēmis no kultūras nama darbiniecēm pienākumu rīkot piemiņas brīžus. Kandavā ir divi represēto piemiņas akmeņi – viens centrā pie mākslas skolas, otrs – pie Kandavas stacijas, no kurienes sākās sāpju ceļš uz Sibīriju. Tradicionāli tā arvien ir pirmā vieta, kur represētie noliek ziedus, bet pēcpusdienā pulcējas muzejā kopā pasēdēt un parunāt.
Centra piemiņas akmens atjaunošanas un vietas labiekārtošanas projektam izdevies piesaistīt arī ES naudu, un Pēteris Briedis ar gandarījumu atceras, ka pērn 1. oktobrī, kad projekts pabeigts, svinīgā sarīkojumā piedalījušies daudzi cilvēki, toskait bērni un jaunieši. “Toreiz ļoti emocionāls brīdis bija, kad skolēni lasīja mūsu izraudzītos represēto atmiņu fragmentus,” atceras S. Anģēna.
Pirms piemiņas pasākumiem Pēteris uzrunā skolu direktorus personīgi, aicinot piedalīties, un tad daudzi skolēni arī ierodas godināt deportēto piemiņu.
“Man bija iecere, ka skolēniem vienu vēstures stundu gadā varētu rīkot muzejā,” stāsta Pēteris.
Sarma Anģēna piemetina: “Tad, kad tikko izveidojām muzejpedagoģisko programmu “Represijas Kandavas novadā 1941. – 1949. gads”, muzejs vēl bija kā neatkarīga juridiska persona, tāpēc man bija jāpiedalās plānošanas sanāksmēs novada domē. Tad es skolu direktoriem iedevu šo programmu, un aicinājums uz muzeju bija sadzirdēts.” Diemžēl pēdējā laikā skolu atsaucība mazinājusies.
