“Bērnībā dzīvojām Čaka, toreiz – Suvorova ielā, un pirmais tuvākais teātris bija Operetes teātris. Mamma (Leļļu teātra aktrise Astrīda Pērkone) izmantoja savas aktrises iespējas dažādos teātros par brīvu skatīties izrādes, un es gāju līdzi. Tie bija operetes ziedu laiki. Izrādes bija pārpildītas. Tomēr jau tolaik arī operas izrādēs mani piesaistīja tieši aktieriskais, aktīvais spēles elements. No operetēm vienmēr nācām pārsmējušies, pilni pārdzīvojumu.” 1
Studiju gados Mūzikas akadēmijā Sonora pat apsvērusi iespēju studēt opereti. “Tolaik Mūzikas akadēmijā strādāja Oļģerts Dunkers. Pat aizgāju uz noklausīšanos. Tomēr iznāca tā, ka tieši tolaik Inese Galante aizbrauca strādāt uz ārzemēm un operā vajadzēja dziedātājus. Viss iegriezās savādāk. Tomēr esmu dziedājusi ļoti daudz operešu mūzikas koncertos. Un man ļoti patīk operetes mūzika – sevišķi klasiskā operete, kas vēl nav sajaukta ar mūzikla elementiem. Var dziedāt klasiskā dziedāšanas tehnikā.”
Sonoras Vaices operešu lomu kontā ir arī titulloma pērn iestudētajā operetē “Klīvija”. Kad Latvijas operetes fonda vadītāja Agija Ozoliņa– Kozlovska runājusi par nākamo iestudējumu, Sonora nešauboties izvēlējusies “Jautro atraitni”.
“Mani piesaistīja mūzika. Šī operete ir šedevrs. To pašu Vilijas dziesmu cilvēki zina visur – gan Vācijā, gan Austrijā, gan Latvijā. Biju dziedājusi Hannas ārijas iepriekš. Koncertos to vienmēr dzied līdzi. Šī būs pirmā operete, kura būs tieši tāda, kādai, manuprāt, jābūt īstai operetei – solistam ir ne tikai labi jādzied, bet arī tikpat labi jādejo. Tā dejojusi kā šoreiz Alberta Kivlenieka vadībā (izrādes horeogrāfs) neesmu nekad,” saka Sonora. “Vokāls, deja un runa reizē ir tāds “burgers”, no kura daudzi augstas raudzes mākslinieki atsakās, jo baidās zaudēt kvalitāti kādā no jomām. Tāpat pārbaudījums ir skatuves runa, uz ko mēs, vokālisti neesam tik trenēti. Tai jābūt emocionālai, bet ne uzspēlētai. Vakaros gultā lauzu galvu tieši par runājamo tekstu – kā to izdarīt. Protams, dziedāt un reizē dejot kankānu nav viegli,” smejas dziedātāja. “Tajā mirklī ieslēdzu aprēķinu – kurā brīdī varu kustēties, kurā brīdī vokāls to neļauj. Iznāk matemātisks darbs, kā uz svariem – tagad rokas uz augšu, ķermenis uz leju. Prieks, ka Nauris (tenors Nauris Indzeris grāfa Danilo lomā) ir fantastisks partneris, kurš turklāt lieliski dejo.”
