Tā dejojusi neesmu nekad! Saruna ar Sonoru Vaici 1
Operdziedātājas Sonoras Vaices valdzinošā pievilcība ir ne tikai skanīga balss, bet arī pārvērtību spēja – viņai pa spēkam ne tikai dramatiskas lomas operā un trausla kamermūzika, bet arī efektīgi uznācieni uz populārās mūzikas skatuves. Viņa spēj aizraut ikvienā žanrā – spožs artistiskums un aizrautība publikai liek dzirksteļot līdzi. Franča Lehāra slavenās operetes “Jautrā atraitnes” galvenā, koķetās Hannas Glavarī loma esot kā rakstīta Sonorai Vaicei, uzskata režisors Jānis Kaijaks. Viņa vadībā veidotā operetes jauniestudējuma pirmizrāde notiks 1. martā kultūras pilī “Ziemeļblāzma”.
“No operas neaizeju, uz opereti nepārprofilējos,” smejas dziedātāja, kuras radošajā kontā ir spožākās soprāna partijas – gan Violeta “Traviatā”, gan Lučija Doniceti “Lucia di Lammermoor”, Rozīna “Seviljas bārddzinī”, Adīna “Mīlas dzērienā”, Mimī un Mizete Pučīni operā “Bohēma” un vēl, un vēl. Šobrīd dziedātājai Grāfienes loma Mocarta “Figaro kāzās”.
“Opera joprojām ir manā dienaskārtībā, bet reizē mēģinu iespraukties arī operetes žanrā,” atzīst dziedātāja. “Mēģinu pievienot savai pieredzei to, ko sniedz operete – deju, runu. Uzskatu par pagodinājumu, ja varēšu veikt to, kas man jāveic šeit. Nemēģinu šeit dziedāt ne par kapeiku atvieglotāk, nekā to daru operā. Šis žanrs to nepieļauj. Operete ir tā pati klasiskā opera, tikai dziedāšanu papildina vēl citi elementi. Arī mūsdienu operu uzvedumos vairs nevar vienkārši pastaigāties un dziedāt. Modernās režijās neviens neļauj stāvēt uz vietas. “Traviatā” izģērbjos korsetē un skraidu pa skatuvi. Nemaz nerunājot par baroka mūziku, kurā ir jādejo ļoti daudz. Kaut kādas iestrādes man šajā ziņā jau ir. Arī operā plānojam opereti – decembrī iecerēts “Sikspārnis”, uz ko arī esmu uzrunāta.”
