Vai izdodas trūcīgos cilvēkus izvilkt no pabalstu atkarības? 5
Pagājušajā gadā Rīgā trūcīgo personu skaits samazinājies par 24 procentiem, bet maznodrošināto personu – par 15 procentiem. Vaicāju novadu pašvaldību vadītājiem, kāda aina šajā ziņā ir lauku teritorijās un vai pie pašreizējās pabalstu kārtības un apjomiem izdodas cilvēkus motivēt strādāt.
Agris Petermanis, Nīcas novada domes priekšsēdētājs: “Kad izdodas kādu pasargāt no pabalstu atkarības, esam gandarīti, kad neizdodas – esam sarūgtināti. Gribu teikt tā – pašvaldības rosina cilvēkus saprast, ka pašiem arī kas jādara, bet valdība šajā ziņā laukiem nepalīdz. Kad beidzot valdība sapratīs, ka ir kaut kas jādara, lai izbeigtu bezjēdzīgo situāciju laukos – zemniekiem trūkst darbaroku, bet rūdītie pabalstu saņēmēji nevēlas ne pirkstiņu pakustināt! Protams, ne jau visi ir tādi. Bet ir! Nīcas novadā pabalsta prasītāju skaits samazinājies, jo mums ir ļoti labi sociālie darbinieki, kas cilvēkus prot motivēt saņemties un censties uzlabot savu dzīvi. Bezdarba līmenis mums šobrīd ir 5,9 procentu apmērā. Cenšamies.”
Ella Frīdvalde-Andersone, Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja: “Pabalstu prasītāju skaita ziņā mums krasu pārmaiņu nav ne uz slikto, ne uz labo pusi. Pašlaik mums ir 190 trūcīgās un maznodrošinātās personas. Bija gadi, kad pārsniedza 200. Bezdarba līmenis pašlaik turas 5,5 – 6 procentu robežās. Ja lielāka ģimene ir trūcīga vai maznodrošināta, bet cilvēki tomēr cenšas, mēs nevaram viņiem neko pārmest. Pavisam cita attieksme ir pret tādiem, kas sameklē simt un vienu iemeslu, lai atrunātos, kāpēc to vai citu solīto nav izdarījuši. Tas ir tāds bezgalīgais stāsts par aptuveni desmit cilvēkiem. Mēs varam palīdzēt tikai tiem, kam ir kaut mazākā vēlme kaut ko mainīt.”
Juris Dombrovskis, Ciblas novada domes priekšsēdētājs: “Izvilkt no pabalstu atkarības vienus izdodas, citus ne. Krīzes laikā trūcīgo un maznodrošināto skaits novadā sasniedza 950, tagad tas sarucis līdz 650. Taču īsta gandarījuma nav joprojām. Pirmkārt, jāņem vērā, ka pa šiem gadiem kopējais iedzīvotāju skaits samazinājies arī tāpēc, ka daudzi aizbraukuši darba un labākas dzīves meklējumos, protams, arī uz ārzemēm. Šobrīd novadā ir ap 3000 iedzīvotāju, lai gan 2006. gadā bija 3600. Aizbraucēju dēļ trūcīgo un maznodrošināto personu skaita samazinājums vairs nav tik nozīmīgs. Otrkārt, novadā joprojām ir augsts bezdarba līmenis, kas turas 22 – 24 procentu līmenī. Treškārt, valstī ieviestā pabalstu kārtība un apjomi ir cēlonis tam, ka gadu gaitā arī pie mums savas pozīcijas nostiprinājuši ilgstošie pabalstu saņēmēji. Bieži vien tie ir cilvēki trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā, kas pat nemēģina kaut ko mainīt savā dzīvē. Pat lauksaimniecības sezonas darbi viņus neinteresē. Ja kāds zemnieks riskē un pieņem šādu darba meklētāju, drīz vien no strādātāja vairs nav ne vēsts, jo viņš atkal padevies kāda kaitīga ieraduma gūstā. Ceturtkārt, atrodas arī tādi cilvēki, kas pārdod savu pēdējo zemes gabalu, naudu nodzer un – miers. Visu to zinot, jājautā valdībai – kāpēc pilnīgi aizmirsts par jaunatnes pilnvērtīgu audzināšanu? Tā bruģējam ceļu uz vēl stiprākas pabalstu prasītāju armijas radīšanu.”
Ēriks Lukmans, Tukuma novada domes priekšsēdētājs: “Agrāk centāmies ko pārņemt no mūsu Zviedrijas sadraudzības pilsētas Tidaholmas, tagad jau ir otrādi, viņi cenšas kaut ko labu noskatīt pie mums. Mūsu formula: pabalstu skaits samazinās, sociālo pakalpojumu apjoms – palielinās. Ar ES atbalstu esam iekārtojuši kopienu centrus Slampes pagastā un Sēmes pagastā, šobrīd darbakārtībā ir šāda centra izveide Džūkstes pagastā. Šādos centros ir dažādas aktivitātes bērniem, pieaugušajiem, arī pensionāriem, sākot ar ēdienu gatavošanu, galda spēlēm un adīšanu, beidzot ar fizioterapijas nodarbībām, ārstniecības un aptiekas pakalpojumiem.”
