Kā atceraties 1991. gada janvāra barikāžu laiku? 1
Dzintra Jakubaņeca, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Medicīniskās kvalifikācijas un mācību centra vadītāja: “Barikāžu laikā es vadīju ceturto reanimācijas brigādi. 13. janvārī tika saņemtas satraucošas ziņas par bojā gājušajiem Lietuvā, tādēļ Rīgas Ātrās palīdzības stacijas vadība nolēma nosūtīt brigādi dežūrai Doma laukumā. Un jau 14. janvārī man sākās 24 stundu dežūra pie Radio mājas. Spilgtā atmiņā palicis tā brīža nemiers, ko radīja bažas par iespējamo uzbrukumu. Pēc tam vairākas dienas pagāja bez īpašiem starpgadījumiem. Visbeidzot pienāca 20. janvāris. Kādā brīdī dispečers devītajai brigādei nodeva izsaukumu uz Basteja bulvāri tur notikušas apšaudes dēļ. Pēc īsa brīža turp nosūtīja arī manis vadīto brigādi. Kolēģi uz manas brigādes mašīnu nogādāja smagi ievainotu cietušo. Tas izrādījās kinooperators Gvido Zvaigzne…”
Jānis Broks, Riebiņu novada kārtībnieks: “1991. gada janvārī kopā ar trim citiem Līvānu nodaļas miličiem brīvprātīgi devos uz Rīgu. Mums katram bija līdzi paņemta bruņuveste un ķivere, Kalašņikova automāts ar divām magazīnām un Makarova pistole ar divām aptverēm. Tikām norīkoti apsargāt Radio un televīzijas komitejas ēku. Kādā naktī pie mums piebrauca divas omoniešu automašīnas. Viņi staigāja apkārt, runāja un smējās, braukāja pa Doma laukumu – centās mūs provocēt. Tomēr iekļūt ēkā nemēģināja. Tā bija spēle uz nerviem. Gadījumam, ja omonieši ar lielu pārspēku ielauztos ēkā un mēs nespētu atšaudītiess, bija izvēlēta telpa, līdz kurai atkāpties, no kurienes turētu aizsardzību. Tāpat bijām vienojušies ar civilajiem barikāžu aizstāvjiem – ja mūs nošauj vai ievaino, viņi drīkst paņemt mūsu ieročus, lai turpinātu ēkas aizsardzību.”
Ingrīda Ābola, Latvijas Radio raidījuma “Krustpunktā” producente: “20. janvāra vakarā tikko kā biju izgājusi no Radio nama, kad piepeši sākās šaušana. Neviens nebēga, tieši pretēji – acumirklī parādījās vārdos neaprakstāma gaisotne, kopības sajūta. Ja nāktu tanki, cilvēki būtu gatavi stāties tiem pretim ar kailām rokām. Skrēju uz Rīgas Domu, kur bija ierīkots medpunkts. Man līdzi bija kilogramus piecus smagais magnetofons. Klāt pienāca galvenais Domā dežurējošais ārsts un jautāja, vai es kā žurnāliste varu šeit palikt un fiksēt to, kas notiks. Pēc neilga laika ienesa pirmo sašauto. Viss noplūdis asinīm. Tikai pēc brīža atpazinu, ka tas bija kinorežisors Andris Slapiņš. Ārsts pārbaudīja pulsu un teica: “Miris.” To visu ierakstīja mans magnetofons. Nometos Andrim blakus un lūdzu Dievu par viņu. Domā sāka plūst citi ievainotie. Ierakstīju sarunas ar viņiem, pēc tam devos uz Radio māju, lai sagatavotu un atskaņotu materiālu.”
Alberts Upenieks, dolomīta karjera vadītājs no Sīļukalna: “Ciema padome mums piešķīra autobusu braucienam uz Rīgu. Piedalījāmies manifestācijā krastmalā, sargājām televīzijas ēku Zaķusalā un patrulējām Vecrīgā. Tā kā bijām dienējuši PSRS armijā, zinājām, ko nozīmētu bruņots uzbrukums civiliedzīvotāju pūlim. Tomēr baiļu nebija. To vietā nāca emocionāls pacēlums un neaprakstāma kopības sajūta. Mums kā lauku cilvēkiem bija interesanti redzēt klātienē televīzijas diktorus, kuri ar mums runāja un pievienojās dziesmām.”
Gunārs Vilcāns, pensionārs un fotogrāfs no Preiļiem: “Barikāžu laikā Rīgā biju vairākas dienas un iesaistījos Zaķusalas aizsardzībā. Pirmajā dienā piedalījāmies treniņos, sadodoties rokās apkārt televīzijas tornim. Kopumā šķita, ka šeit aizsardzības pasākumi bija augstā līmenī. Uz tiltiem bija izvietota tehnika. 20. janvārī, sākoties apšaudei, tehniku novietoja visā tiltu platumā, sasēja savā starpā ar dzeloņdrātīm un pārklāja ar tīkliem. Mums visiem bija sajūta, ka Latvijas neatkarības process ir neatgriezenisks.”
