“Tā bija parasta diena. Biju mājās ar apslimušajiem bērniem…” Zanei no Cēsīm gads iesācies traģiski – nodedzis dzīvoklis ar visu tajā esošo
0
Pagājušā nedēļa sagrieza visu ar kājām gaisā Zanei Sērmūkslei un viņas 3 bērniem no Cēsīm. Vēl nesen viņi svinēja Ziemassvētkus, sēžoties pie skaisti klāta galda un priecājoties par pasauli, bet pagājušajā nedēļā uguns liesmas aprija viņu dzīvokli, līdzi paķerot virkni atmiņu.
Runāt ar cilvēkiem, kuriem notikuši smagi dzīves pārbaudījumi, parasti nav vienkārši, taču ar Zani ir citādi. Viņa situāciju skatās dziļāk. Tas ir arī iemesls, kāpēc viņa uzreiz piekrīt sarunai ar LA.LV, jo esot sajūta, ka šī mirkļa pārdzīvotais var būt iemesls arī citiem padomāt par lietām, kas varētu notikt. Tā ir iespēja katram sev uzdāvināt jaunas atziņas par dzīvi. Bet par visu pēc kārtas!
Vienas dienas laikā izmainījās pilnīgi viss: “Tā bija parasta diena. Biju ar diviem bērniem mājās, jo viņi bija apslimuši. Gatavoju pusdienas, bērni rotaļājās. Vienā brīdī secināju, ka dzīvoklī visur ir dūmi. Sākumā to pat nesajutu, jo man bija iesnas, taču ieraudzīju to skatu fiziski.
Atvēru logu, cenšoties ielaist svaigu gaisu, bet pēc tam, par ko es ļoti pateicos Dievam, man nostrādāja intuīcija, ka ātri ir jāpamet telpas. Es pat nesapratu, no kurienes nāk dūmi, vienkārši ātri evakuēju bērnus.”
Burtiski minūti pēc tam, kad Zane ar bērniem bija ārā no dzīvokļa, sprāga dzīvoklī esošās saunas durvis un melni dūmi bija pa visu dzīvokli un pa māju.
Ugunsgrēka rašanās iemesls gan joprojām neesot zināms, to noteiks ekspertīze. Arī racionāla izskaidrojuma tam nav. Iepriekš ar saunu neesot bijis pilnīgi nekādu problēmu. Pie tam nederot arī atrunas, ka mājoklis ir vecs un elektroinstalācijas neturētu slodzi. Ēka ir jaunajā projektā, viss nesen izbūvēts un iekārtots.
“Es neko nepaspēju paķert. Uz mirkli ieskrēju vēlreiz dzīvoklī, lai paķertu mēteli, kurā ir automašīnas atslēga, jo zināju, ka ārā ir auksts un bērni varēs patverties mašīnā. Izskrējām ārā vien ar to, kas katram bija mugurā. Sapratu, ka es neko vairāk nevaru ņemt, man ir jāglābj vien pats svarīgākais – mani bērni.”
Ugunsnelaimes dēļ nācies evakuēt visu māju, arī citas ģimenes pametušas dzīvokļus, daži vesti uz slimnīcu elpot skābekli. Viss noticis ātri. Zane ir pateicīga, ka cilvēki smagi nav cietuši, visiem izdevies evakuēties.
“Ir stereotips, ka šādas nelaimes notiek vecos dzīvokļos, nelabvēlīgās ģimenēs, vecās būdās. Tā nav! Te bija jauns projekts, laba māja, normāla ģimene.”
Vaicāta par emocionālo pusi, par to, kā pašai un bērniem izdodas tikt pāri pārdzīvotajam, Zane neļaujas emocijām: “Man ir sajūta, ka gan es, gan bērni cenšamies emocionāli distancēties no notikušā. Mēs neļaujam sev domāt, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Mums ir jāorganizē, jāmeklē drēbes, somas, jāatrod jauna dzīvesvieta… Ja godīgi, es vēl neesmu bijusi kontaktā ar savām emocijām. Krīzes brīžos tas varbūt ir labi, jo citādi būtu grūti tikt galā. Bet emocionālā atvadīšanās no savām mājām mums vēl ir tikai priekšā.”
Šajā brīdī Zane aizdomājusies arī par to, ka ir labi būt minimālistei, kāda viņa ir vienmēr. Viņai patīk pirkt labas lietas, bet maz. Tagad līdz ar to arī sāp nedaudz mazāk. Protams, fotogrāfijas un omītes atstātie pieraksti uz papīra ir zaudējums, par kuru vēl droši vien būs skumji.
Un ziniet, kas šo stāstu padara vēl neparastāku? Tas ir Zanes pēdējā laika stāsts un attieksme pret lietām.
“Mana dzīve pēdējo gadu laikā ir pilnīgi sagriezusies. Par to varētu grāmatu rakstīt! Pagājušā gada sākumā pamatīgi no abām pusēm salauzu kājas potīti. Vairākus mēnešus uzturējos dzīvoklī, atguvos. Savukārt vasarā izšķīros no dzīvesbiedra. Pa vidam bijuši arī dažādi citi trakumi. Un tagad šis…
Bet mēs uz šādām situācijām vienmēr varam skatīties no divām pusēm. Mēs varam domāt, cik viss ir slikti, bet varam arī to uzskatīt par lielu svētību – mums ir dota otra iespēja. Dažreiz lietām ir jāsadeg (man gan labāk patiktu, ja tas notiktu pārnestā nozīmē), lai atbrīvotu vietu kam jaunam. Tur sadega ne tikai drēbes, fotogrāfijas un mēbeles, tur sadega arī dusmas, aizvainojums un neveiksmes. Viss ir aizslaucīts, tāfele ir notīrīta un mums ir jādodas tālāk.
Un cik daudz mīlestības es visā šajā ieraudzīju! Cik daudz atbalsta no līdzcilvēkiem! Man ir jāsāk viss būvēt no jauna. Neuztveriet neko pašsaprotami! Sviniet un priecājieties par katru lietu, kas jums ir! Fotografējiet, jo jau rīt tā vairs var nebūt!”
Starp citu tieši rītā pirms ugunsnelaimes noticis vēl kas zīmīgs. Meitiņa no rīta pajautājusi, kad viņi pārvāksies. Iepriekš par to neesot ticis domāts, tāpēc Zane atbildējusi: “Dzīve rādīs!” Tajā brīdī gan viņa pat neesot nojautusi, ka dzīve parādīs tik ļoti ātri…
Varbūt arī jums ir iespēja Zani un viņas bērnus finansiāli atbalstīt, lai viņi ātrāk varētu tikt uz jaunām mājām un iegādāties pašu nepieciešamāko?
Atbalstīt iespējams, pārskaitot naudu uz kontu!
Zane Sērmūksle LV27UNLA0050011371772
