Foto – Valsts prezidents kanceleja

1939. gada 14. jūnijs. Mana dzimšanas diena. Esmu tikko kā izlikta sava meistara veikala skatlogā. Ik pa brīdim kāds uzmet man aci. Tomēr neviens neienāk.

Ir aizritējusi nedēļa. Pulkstenis nosit sesto stundu vakarā, meistars gatavojas slēgt veikala durvis. Tomēr atskan zvaniņš un pa durvīm iesteidzas jauks pāris – sieviete zaļā kostīmā, vīrietis tumšā uzvalkā. Beidzot, beidzot mani nopirka!

Esmu pie Bērziņu ģimenes. Jaukā Marijas kundze, sieviete, kas mani iegādājās, ir lieliska šuvēja, līdz ar to man darba netrūkst – klientes jau stāv garā rindā! Vienmēr smaidīgais Jāņa kungs ir liels ierēdnis Izglītības ministrijā, strādā tur kopš Raiņa laikiem. Pelna pietiekami, lai uzturētu ģimeni – sievu un bērnus, 8 gadus veco Pēteri un piecgadīgo Annu, Marijas kundzes vecākus Jēkabu un Rasmu. Tomēr gan man, gan manai uzticamajai šuvējai patīk mūsu darbs, tā ir sirdslieta. Nauda ir tikai blakusprodukts – tā vienmēr Marija Jānim iečukst ausī pēc kārtējā klusā strīda par pilnu māju svešiem cilvēkiem. Mēs dzīvojam Rīgas centrā 11 istabu dzīvoklī. Bez brīnišķīgās Bērziņu ģimenes šeit dzīvo arī Marijas kundzes brāļa ģimene – Valdis ar sievu un trīs atvasēm.

1940. gada 8. septembris. Rudenim netipiski silta diena. Šodien Marijas kundze māca Annai, kā pareizi apieties ar šujmašīnu, tātad ar mani. Tā nav diez ko patīkama nodarbe, jo meitenītes mazie pirkstiņi nav tik veikli. Tomēr varu izturēt. Uz vakarpusi Annai ievērt diegu visās vajadzīgajās cilpās sanāk visai veikli. Pēteris tepat blakus mācās. Dīvaini – skolā viņam tagad jāapgūst Padomju Krievijas vēsture. Kāpēc?

1941. gada 12. jūnijs. Valda kungs kopā ar savu ģimeni un vecākiem devušies uz laukiem pie Jēkaba brāļa Imanta Kurzemes pusē. Rīgā tagad ar iztikšanu nelāgi, jo Jānis palicis bez darba un vienīgā pelnītāja ir Marijas kundze. Viņa, tā teikt, netiek izbaudīt vasaras garšas un smaržas ārpus pilsētas. Pulkstenis nosit dienas divpadsmito stundu. Mājās esmu tikai es un Marijas kundze. Līdz vakaram mums jāpabeidz Rozes kundzes kleita.

1941. gada 13. jūnijs. Vakarpuse. Marijas kundze tikko kā nolikusi gulēt Annu un Pēteri. Viņa vēl pienāk un nočukst, ka rīt noteikti jāpabeidz Lapsas kundzes mētelis. Man tiek uzlikta koka kaste, un es lēnām ieslīgstu sapņu pasaulē.

Pulkstenis tikko kā nosita pirmo stundu šajā naktī. Tātad jau 14. jūnijs. Tomēr ne šis troksnis mani pamodināja. Tās bija klaigas un skaļā soļu dipoņa. Klausos vēl pirms tam mūsmājās nedzirdētā valodā. Mani kāds paņem. Esmu pārbijusies. Taču tad sadzirdu Marijas kundzes balsi tepat līdzās, kas kaut ko saka Jāņa kungam. Dzirdu bērnu raudas. Kas gan noticis Pēterim un Annai? Manai mazajai, mīļajai Annai, kas ar lielu pacietību mācījās šūt? Manam Pēterītim, kas vienmēr ar rūpību un mīlestību vienmēr slaucījis no manis tos neģēļus putekļus?

Mani kaut kur nes. Nu jau esmu mierīgāka, jo ar mani kopā atrodas mana ģimene. Varbūt arī mēs dodamies uz laukiem? Vienīgi nesaprotu, kādēļ tas notiek tādā steigā un agrumā.

Pagājušas vairākas stundas. Man tiek noņemta kaste. Kāds vīrietis to aiznes prom. Apkārt valda nepatīkama gaisotne. Bērni raud. Kāds pienāk un satver Jāņa kungu aiz elkoņa. Arī šis cilvēks runā tajā pašā man nezināmajā valodā. Šķiet, ka Bērziņa kungs gan saprot. Viņš pieliecas un noskūpsta Marijas kundzi uz vaiga, samīļo bērnus un dodas līdzi svešajam. Citi tādā pašā apģērbā tērpti kungi sāk mūs visus bīdīt vilcienā. Vienu reizi man bija izdevība kopā ar Bērziņu ģimeni doties izbraukumā ar vilcienu. Tikai tas bija pavisam savādāks. Dzirdu, kā kāda sieviete nomurmina, ka viņa jau neesot nekāds lops, lai brauktu lopu vagonā. Marijas kundze uzliek mani uz laipiņas, pēc tam te augšā uzliek arī mazo Annu un Pēterīti. Un tad uzrāpjas pati.

Esam braukuši jau ilgu laiku. Vairs nespēju izsekot laika ritējumam, tādēļ man nav ne jausmas, cik tieši. Šajā vagonā ir arī kāds zīdainis. Pirms tam viņš visu laiku raudāja, bet nu ir apklusis. Viņa māte vairs nešķiet tik uztraukta, tur bērnu rokās un skatās vienā sienas punktā. Apkārtējās sievietes lūkojas uz viņu ar skumju pilnu skatienu. Vai tiešām būtu noticis tas sliktākais?

1941.gada jūlija sākums. Esmu apjukusi un nezinu, kāda diena, jo vagonā pie sienas nav kalendāra. Vilciens, skaļi nopūties, apstājas. Svešie atkal sāk mūs stumdīt. Esmu Marijas kundzes rokās. Turpat blakus mums gausi soļo abas jaunākās Bērziņu atvases. Ejam lielu vārtu virzienā. Šeit valda haoss. Sievas cenšas ko uzzināt par saviem vīriem, tādās pašās drānās kā Rīgas stacijā tērpti vīrieši viņas atgrūž un kaut ko bļauj. Beidzot sievas padodas un dodas tālāk. Esam izstādīti kā tādi cirka zvēri. Pie tam izskatās, ka vietējiem, kas te sanākuši, šis cirks nemaz nepatīk, jo tik nicinošus un dusmīgus skatienus nebiju redzējusi nekad. Nevilšus sajūtos kā pelēkais akmens Ernesta Birznieka-Upīša stāstā – vēroju šausmu lietas, bet palīdzēt neko nevaru. Atliek tikai klusēt un ciest līdzi. Mums tiek ierādīta māja – maza, pārāk maza, lai šis lielais cilvēku skaits varētu kopā ērti sadzīvot. Mazā Anna knapi turas kājās, Pēterītis šķiet pavisam pārbijies. Visi cenšas pēc iespējas ērtāk iekārtoties. To darām arī mēs.

1942.gada marts. Šajā vietā, Sibīrijā, esam pavadījuši jau astoņus mēnešus. Tas ir bijis smags laiks. Ik pa laikam var redzēt jaunu līķi, cilvēku, kas nav spējis iztikt ar sagādāto maizes gabaliņu un miris mokošā bada nāvē. Ir arī tādi, kas nav spējuši izciest bargās ziemas radīto aukstumu. Marijas kundzei jāiet strādāt govju fermā. Mazā Anna un Pēteris ir sākuši mācības vietējā skolā. Krievu skolā. Tagad es zinu, ka tā dīvainā valodu, kurā runāja „vaņkas”, ir krievu valoda. Bērniem nav viegli, jo abi nezina valodu tik labi, cik vajadzētu. Marijas kundze cenšas no visa spēka palīdzēt, bet viņa ir tik pārgurusi pēc darba dienas, ka bieži iemieg sarunas vidū. Kad viņa pēc pāris stundām pamostas, sāk darbināt mani. Sibīrijas sievas pēc tam, kad bija redzējušas Marijas kundzes mēteli, ko viņa bija sev uzšuvusi, sāka nākt ar saviem pasūtījumiem un audumiem, lai arī tiktu sagādāts kas jauns viņām. Audumi ne tuvu nebija tik labi kā Rīgā – pārsvarā raupjas pašaustas drānas vai šineļu audums. Kundzes maksāja dažādi – nesa audumu pārpalikumus vai arī dažādas ēdmaņas, par kurām mana kundze sajūsminājās visvairāk, jo tad varēja iepriecināt savus un citus barakas bērnus. Šobrīd mēs šujam Oksanas Vladimirovičas mēteli Sibīrijas ziemai. Tas nav viegli – audums ir biezs un ass.

1943.gada 23.jūnijs. Jau divus gadus prom no mājām. Pamazām visi sāk pierast pie skarbajiem dzīves apstākļiem. Arī mirušo skaits sarūk. Šodien pie mums ieradās govju fermas brigadieris. Viņš bija dusmīgs, jo Marijas kundze bija nedaudz aizkavējusies, šujot viņa kundzes Oļesjas puķaino kleitu. Brigadieris sagrāba mani un svieda pret koka sienu. Kolīdz vīrietis aizgāja, Marijas kundze steidzās pie manis, lai pārliecinātos, ka ar mani viss kārtībā. Biju guvusi nelielu rētu un pāris skrambiņas. Darba spējas nebija zudušas.

1948. gada Ziemassvētki. Šodien Marijas kundze saņēma vēstuli. Vēstuli no mīļā brāļa Valda. Viņiem izdevies glābties no izsūtīšanas, jo tobrīd neatradās mājās. Kad esot atgriezušies dzīvoklī, uzzinājuši par liktenīgās nakts notikumiem. Kara beigās aizbraukuši uz Vāciju, jo bailes par deportāciju bija pārāk lielas. Tagad viņi ar kuģi braukšot uz Sanfrancisko. Ar Marijas kundzes brāļa ģimeni izceļojuši arī viņas vecāki. Viņi ilgi bija centušies mūs atrast, taču, atrodoties tik tālu prom, tas nebija viegli. Ar Sarkanā krusta svētību noskaidrojuši mūsu Sibīrijas adresi.

1949. gada Vasarsvētki. Pēterītis no skolas pārnāca pavisam nikns. Vēstures stundā viņš esot valsts vadoni, tautu tēvu, nosaucis par “staļinu – sraļinu”. Skolas direktors solījies parūpēties, lai fašistu ģimenes māte pēc iespējas ātrāk nonāktu raktuvēs un Petjka mazgadīgo kolonijā Kolimas apgabalā. Nekas nenostiprina cilvēku attiecības tik ļoti kā kopīga nelaime. Un atrašanās Sibīrijas nometinājumā ir liela nelaime. Saķeršanās ar varu – vēl lielāka nelaime. Marija šuva Oļesjas kārtējo puķukleiti un klusēja. Anna kaktiņā lasīja Čehova stāstu un klusēja. Pēterītis, kuru lielā auguma dēļ tagad jau droši varēja saukt par Pēteri, savilcis dūres, sēdēja, kodīja lūpas, klusēja. Pēteris vairs nav mazgadīgais, viņam ir astoņpadsmit – cietuma neizbēgt. Kas tagad būs?

1956. gada 25. marts. Mums paziņo, ka vairs nav ilgi līdz brīdim, kad varēsim tik mājās. Kā es esmu sailgojusies pēc vecās un skaistās darbistabas, nemitīgi plūstošās klientu straumes un svaigu audumu smaržas… Es redzu Marijas kundzei asaras acīs, smaidu Pēterīša sejā un ilgas Annas skatienā. Pēteris ir apprecējis Olgu un audzina dvīņus Jēkabu un Imantu (vārdus deva par godu abiem vectēviem). Biļete uz mājām! Mājām!

1957. gada septembris. Mēs sēžam vilcienā. Te arī nav kalendāra, tāpēc atkal nezinu datumu. Tas mani satrauc. Šoreiz braucam īstajā, ne tajā lopu. Mēs atgriežamies! Atgriežamies Latvijā! Mūs sagaidīs gan Marijas kundzes brālis ar ģimeni, gan viņas vecāki, kas nesen atgriezušies no Amerikas. Tomēr vislielākais prieks mums par to, ka beidzot varēsim satikt Jāņa kungu.

1957.gada Ziemassvētki. Vilšanās bija smaga. Marijas brālis joprojām ir Amerikā, Imantam Kurzemes saimniecība atņemta un pats ar ģimeni aizvests, nu protams, uz Tālajiem Austrumiem. Par Jāņa kungu nekādu ziņu. Mūsu dzīvoklis pārvērsts par komunālo mitekli militārpersonu ģimenēm. Paši drīkstam apmesties aiz simtā kilometra. Dzīve Latvijā jāsāk no nekā.

2018. gada 14.jūnijs. Pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Esmu Rīgas dzīvoklī kopā ar Austru – Annas mazmeitiņu, kas, tāpat kā mana Marijas kundze, ir brīnišķīga šuvēja un modes dizainere. Vairs nestrādāju tik aktīvi kā agrāk, tomēr reizēm man izdodas palīdzēt. Man ir jauns lakojums, bet rētas un skrambas, lai arī vairs nav redzamas, vienmēr paliks tur apakšā, zem jaunās krāsas kārtas.