Foto – Valsts prezidents kanceleja

Vakar bijām kapos. Tur apglabāts mans vectēvs Jāzeps Reinis. Pavisam nesen bija 25. marts, un šogad šai datumā zemi klāja krietna sniega kārta. Nu jau pagājuši 69 gadi kopš tās dienas, kad tika izsūtīta mana mātes tēva ģimene. Bet nu par visu pēc kārtas! Viegli nav runāt ne mammai, ne vecmammai, bet vajag, jo no kā gan cita lai uzzinu savas dzimtas vēsturi, lai cik tā ir sāpīga?

1936. gada 28. novembrī Antona un Jezupatas Reiņu ģimene sagaidīja savu pirmdzimto – Jāzepu. 1940. gadā ģimenē nāca pasaulē otrs dēls – Pēteris.

Reiņi saimniekoja, kopa lopus un zemi, kura tika iegādāta, ņemot aizdevumu bankā. Par pirkumu galvoja aizsargu vienība, kurā Antonam bija jāiestājas, lai darījums varētu notikt. 1941. gada jūnija melnajās dienās jaunā ģimenīte atviegloti uzelpoja un pateicās Visaugstākajam, ka sarkanās varas kalpu pajūgus griezis garām viņu mājas ceļam. Tomēr veiksme reti kad lutina atkārtoti. 1944. gada 6. augustā Antonu apcietināja it kā par dzimtenes nodevību. Dzimtenes? Tā pēkšņi bija izvērsusies tik plaša un sveša! Prātam nav viegli saprast un sirdij – pieņemt, ka tolaik daudzi Tēvzemes sargi pārtapa dzimtenes nodevējos. Mans vecvectēvs tika ieslodzīts Komi APSR Vorkutas nometnē. Vecvecmāmiņa Jezupata sētā palika viena ar diviem mazgadīgiem bērniem…

1949. gada 25. martā agri, agri no rīta sitās pie durvīm vīri armijas formas tērpos. Viņi esot paskaidrojuši, ka notiek izsūtīšana un ģimenei jādodas prom no mājām. Lai līdzi paņem pašu nepieciešamāko un, cik iespējams, sālītu gaļu un maizi. Vispār ēdamo. Tā kā Jezupata bija ļoti ticīga, tad nezināmajā ceļā līdzi tika ieliktas arī divas svētbildes, divas Bībeles, „mūceņa” (krucifikss) un koka rožukronis. To visu steidzīgi iemeta koka koferī, sasēja lakatos un iekrāva ratos.

Mājas, lopi, visa iedzīve palika. Māti ar abiem dēliem (manam vectēvam 12 gadi, bet viņa brālim 8) iesēdināja zirga pajūgā un veda prom nezināmā ceļā. Ģimenīte, acu nenolaižot, cik vien bija iespējams, skatījās atpakaļ uz māju, kuru ietina miglains rīts. Bet lopu balsis – govju māvienus, aitu blēšanu un suņu rejas varēja dzirdēt tālu, ai, cik tālu…

Lubānas stacijā bija jau daudz citu ģimeņu. Lielākoties veci cilvēki, bērni un sievietes. Vilcienā, lopu vagonos, kur vienīgās “ērtības” bija salmi, kā arī trauks gan lielajām, gan mazajām darīšanām, ceļš šķita bezgalīgi garš, laikam vairāk nekā divas nedēļas. Caur mātes pirkstiem visu laiku slīdēja lūgšanu krelles, lai ģimene dzīva un neizšķirta nonāktu galā. Ar ēšanu bija trūcīgi. Vilciens piestāja stacijās, bet visur apsargāja, lai kāds neaizbēg. Pa ceļam nomira vairāki veci cilvēki un mazi bērni. Kādā stacijā atļāva nomirušos iznest un meža malā kaut kur aprakt (bez zārkiem), apakšā paliekot skujas, kā arī pārsedzot ar tām ķermeņus. Šausmīgi! Iebraucot Tomskas apgabalā, atlasīja dažas ģimenes. Ņēma tās, kurās bija spēcīgāki strādnieki – kāds vīrietis vai pusaudži zēni. Vectēvam iespiedās atmiņā kāda vīrieša armijas šinelī teiktais krievu valodā: „Jūs nekad neēdīsiet Latvijas maizi un neredzēsiet, kā zied ābeles.” Tad pārējos veda tālāk. Kam gan bija vajadzīgas sievietes ar maziem bērniem?

Mani tuvinieki nonāca Tomskas apgabala Tuganas rajonā. Tur viņiem ierādīja māju, kur dzīvot, un piekodināja, ka mātei jau nākamajā rītā jādodas uz mežu strādāt. Bērni tika ieslēgti mājās, lai dienas pagaidām vadot, kā prot.

Arī izsūtījumā bērniem bijis jāiet skolā, tikai visas mācības, protams, notikušas krievu valodā, kuru latvieši nemaz nav pratuši. Un tā mans vectēvs, kurš Barkavā gājis 6. klasē, Sibīrijā ticis uzņemts vien 2. klasē. Valodu esot apguvuši visai ātri – pāris mēnešos.

Kādu brīdi Reiņi dzīvoja arī Pievolgas vāciešu, kuri no savas dzimtās vietas bijuši izsūtīti 1941. gadā, ģimenē. Šie atsaucīgie un saprotošie cilvēki dalījušies ar pārtiku un apģērbu. Viņiem bijusi vecāmāte, kura runājusi tikai vāciski. Par to laiku Jāzepam palikušas labas atmiņas. Bērni gulējuši uz krāsns, jo tur siltāks. Vecāmāte no rīta viņu modinājusi ar vārdiem: „Joske, essen!” (Jāzep, nāc ēst!), savukārt vakarā gulēt raidījusi ar vārdiem: „Joske, schlafen!” (Jāzep, ej gulēt!).

Māte vakaros sveču gaismā, bet vēlāk pie petrolejas lampas adījusi, tamborējusi un šuvusi, lai puikām un pašai aukstajās ziemās būtu kas nedaudz siltāks uzģērbjams. (Vairākus rokdarbus vecvecmamma atveda, atgriežoties Latvijā.) Bet vienmēr acu priekšā bija svētbildes un krucifikss kā atgādinājums, ka jādzīvo un jāiztur, jācer uz labāko, jātic iespējai vēl redzēt Dzimteni. Vēlāk māte sāka strādāt cūku fermā, bet Jāzeps – uz traktora par piekabinātāju, tas ir, sēdēja uz arkla un regulēja tā darbību.

Vienu smieklīgu gadījumu no vectēva ļoti nedaudzajiem to dienu stāstiem atcerējās Inese Eiduka – mana mamma: „Kad Jāzepam bijuši apmēram 16 vai 17 gadi, viņam bijis draugs Vasjka. Kopā strādājuši vietējā kolhozā „Boļševiks”, kā arī darījuši dažādas palaidnības. Tā kādā ziemas dienā puiši norīkoti atgādāt govīm sienu no tālākajām pļavām, kur tas īsajā vasarā sakrauts gubiņās, bet uz kūtīm nav vests, jo nebijis, kur tik daudz uzglabāt. Braukuši ar ratos iejūgtu raibo vērsi, jo Sibīrijā tie atzīti par labākiem vilcējiem nekā zirgi. Nu tā – piekrāvuši vezumu, brauks uz mājām, bet raibais iespītējies un nekust. Puikas izraustījušies visvisādi, bet vērsis stāvot kā stāvējis. Pēkšņi Vasjka no ratiem paķēris cirvīti un – šņakt! – spītniekam pa asti! Aste nost! Vērsis sakustinājis palikušo strupuli un aizgājis ar visu vezumu uz māju pusi. Pusaudžiem atlicis paķert cirvīti, nocirsto asti un tecēt līdzi. Tiekot tuvāk fermai, sapratuši, ka var sanākt ziepes par kolhoza īpašuma bojāšanu. Ko nu? Paņēmuši mājās resnu diegu, vislielāko adatu, asti piešuvuši. Ielaiduši vērsi aplokā. Otrā rītā dzirdot, kā kolhoza priekšsēdētājs stāsta: „Likās, ka pagājušo nakti nemaz nebija tik auksts, bet raibajam bullim aste tā nosalusi, ka nokritusi nost!”. Puikas, protams, nav teikuši, ka šie pie tā vainīgi.”

Ar laiku ģimene Sibīrijā iedzīvojās – uzcēla sev nelielu mājiņu un kūtiņu, kurā turēja govi, cūku, vistas. Cūkas audzēja lielas un treknas. Vectēvs teica, ka „speķis bijis plaukstas platumā”, t.i. apmēram 10 cm biezumā. Reizēm gaļu, olas, pienu veda pārdot. Tad Jāzeps vilka mugurā aitādas kažociņu, kuru bija izdevies iegādāties par sapelnīto naudu, un abi ar māti devās uz tirgu. Govis pienu nedeva daudz – vien litrus trīs četrus slaukumā. Ziemā pienu salēja bļodiņās un iznesa laukā, kur tas -35 grādos ātri sasala. Tad šos saldētos klucīšus sakrāva lielākās kastēs un varēja uzglabāt līdz pat vēlajam pavasarim vai izlietot tad, kad govs pārtrauca dot pienu.

Vectēva ģimeni atbrīvoja 1956. gada 17. septembrī. Septiņi gadi! To laikā bērnības un jaunības vieglumu, draiskulības ļoti ātri un pašsaprotami bija nomainījusi pieauguša cilvēka atbildība.

Tēvs Antons Reinis no Vorkutas tika atbrīvots 1955. gada 19. oktobrī, atgriezās Latvijā un apmetās pie sava brāļa Vietalvā. Sieva ar dēliem kolhozā sapelnīto naudiņu atsūtīja uz Latviju, lai tēvs, pieliekot pie Vorkutā iekrātā, varētu iegādāt visai ģimenei dzīvokli vai māju, kad rastos tāda izdevība.

Valsts arhīvos atrodas ļoti daudz vērtīgu dokumentu par deportāciju. Taču manas dzimtas likteni vistiešāk un emocionālāk varu izdzīvot, vecmāmiņas un mammas stāstītajā klausoties. Mūsu ģimenes arhīvā vienmēr būs atrodamas svētbildes, abas Bībeles, rožukronis un vecā čuguna panna, kurā Sibīrijā tika cepti kartupeļi un speķis, melnā, pašaustā sega ar sarkanajām puķēm, vecais koka koferis un aitādas kažociņš, kuru, plecos uzmestu, uz Latviju atveda mans vectēvs Jāzeps Reinis. Tad viņam ritēja divdesmitais dzīves gads.
Kad ģimene no Tomskas devās mājup, viņi izpārdeva iedzīvi – mājiņu, kūtiņu, klētiņu, govi, graudus, dažādus sīkumus. Cūku nokāva un gaļu atveda uz Latviju, lai pirmajā laikā būtu ko ēst. Tā latviešu ģimene, kura tika aizvesta tikai ar to, kas pie rokas, ar savu čaklumu ne tikai izdzīvoja smagajā laikā Sibīrijā, bet arī nopelnīja un tika arī pie sava stūrīša zemes, savas iedzīves. Par kolhozā „Boļševiks” un Vorkutā nopelnīto naudiņu nopirka tagadējās dzimtas mājas – „Vecskolas” Vietalvas pagastā, Pļaviņu novadā.

Pēc atgriešanās Latvijā Antons strādāja Jēkabpils ceļu daļā, Jezupata – padomju saimniecībā “Vietalva” par teļkopi. Pēteris ieguva vidējo izglītību Pļaviņu 2. (krievvalodīgajā) vidusskolā, vēlāk devās uz Jūrniecības skolu Krievijā. 1973. gadā Pēteris, nebūdams apmierināts ar padomju režīmu, emigrēja (aizbēga ar to, kas bija mugurā) uz Dāniju, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1985. gadā. Latviju padomju varas gados viņš vairs nedrīkstēja apmeklēt… Apglabāts Kopenhāgenas (Dānija) latviešu kapsētā. Ģimenes fotogrāfijās veroties, mammai liekas, ka es esot līdzīgs viņas krusttēvam Pēterim.

Atgriezies Latvijā, vectēvs iestājās Vestienas mehanizācijas skolā, kuru pabeidza kā teicamnieks. Bet Vietalvā “jaunam gurķim” ar šaubīgu biogrāfiju darbu un traktoru nepiešķīra, tāpēc Jāzeps pēc mehanizācijas skolas beigšanas atkal devās plašās dzimtenes ārēs – šoreiz pelnīt naudu Jaunozemju novada Kustanajas apgabala Ņekrasova vārdā nosauktajā padomju saimniecībā. No „ceļinas” čaklais latvietis atgriezās 1964. gadā ar automašīnu „Moskvič”, pilnu kabatu naudas, medaļu par labu darbu un piemiņas zīmi “10. neskarto zemju ražas novākšanas dalībniekam”.

Vietalvas padomju saimniecībā (toreizējā Stučkas rajonā) vectēvs nostrādāja līdz pat 1991. gadam. Viņš ilgus gadus bija labākais mehanizators un kombainieris. Par to liecina daudzie apbalvojumi – medaļas, vimpeļi, gada raksti. Vērtīgākais no tiem – bronzas medaļa par sasniegumiem tautsaimniecībā.
1967. gada Jāzeps Reinis apprecēja Annu Eriņu. Viņiem piedzima divas meitas – Inese (mana mamma) un Daiga.

Vectēvs nomira 2001. gadā, kad man bija tikai 2 gadi, bet vecākajam brālim Rūdim – 5. Es vectēvu tikpat kā neatceros, bet fotogrāfijās viņš liekas tik liels, stiprs, labsirdīgs un smaidošs – nu gluži kā tāds lācis!

Kad mamma reiz vectēvam vaicājusi, kāpēc bijis izsūtīts, viņš atsmējis: puikas gados esot domājis – par to, ka skolā partordzes meitu aiz bizēm raustījis.

Uz šo jautājumu atbildes vēl joprojām nav daudzās Latvijas ģimenēs. Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…