Foto – Valsts prezidents kanceleja

Ir cilvēki, kurus jau pirmajā tikšanās reizē tu uztver kā senu paziņu vai draugu. Tāda neparasta tikšanās šajā gadā ir bijusi arī man. Vēlējos piedalīties konkursā “Sibīrijas bērni” un dāvāt Latvijas simtgadei kāda lieliska cilvēka dzīvesstāstu. Tā, kādā pēcpusdienā mani gaidīja tikšanās ar Intu Dzelzkalēju, bijušo Bauskas Valsts ģimnāzijas bibliotekāri. Saruna notika skolas bibliotēkā, kurā Intas kundze nostrādāja 45 gadus. Viņa ir viena no 400 Bauskas ievērojamākajām personām.

Manā priekšā sēž eleganta, gudra, smaidīga sieviete, kura acīs un sejas vaibstos redzu sirdsgudrību un lielu garīgu spēku. Klausoties Intas kundzes raitajā un latviski dzidrajā valodā, pārdzīvojot visu, ko viņa savā mūžā pieredzējusi un pārdzīvojusi, jutos no sirds aizkustināta. Sapratu, cik gan daudz cilvēks savā dzīvē var izturēt un cik liels spēks nepieciešams, lai dzīvotu gaiši.

TUMSA, BAILES, NEZIŅA – tās ir izjūtas, kuras mazā meitene atceras no savas bērnības.

“Esmu dzimusi 1944. gadā Bruknas pagasta Gariņos. Savā ģimenē esmu vecākā meita. Mēs bijām četri bērni saviem vecākiem,” viņa ar siltu smaidu atceras. „Savu tēvu tā īsti neiepazinu, jo, kad biju pavisam maza, viņu izsūtīja, jo bija aizsargs un kārtīgs darba cilvēks. Būdams labs kalējs, spēja ģimenei nodrošināt pārtikušu dzīvi. Tēvs nomira ļoti agri, jo daudz slimoja. Savu mammu atceros kā stipru sievieti, bet esmu tēva meita…”

Stāsta sākumā man radās priekšstats, ka Intas kundzes dzīves sākums viņai pavēra brīnišķīgas nākotnes iespējas. Bet, tāpat kā daudziem tās paaudzes cilvēkiem, arī Intas kundzei nākotne tika izlaupīta. Tumsa. Bailes. Neziņa. Ne vienmēr rētas sadzīst. Lielākoties tās atstāj paliekošas sekas – drūmas atmiņas. Intas kundzes rētas vēl aizvien nav sadzijušas, tās velk līdzi atmiņas par Sibīrijā pavadīto laiku, bet tās neapstādina viņas sapņus.

“Man bija pieci gadi, kad tiku kopā ar māti un mazajiem bērniem izvesta no Latvijas. Daudz ko toreiz nesapratu un nespēju pārdzīvot tā, kā pārdzīvoja tobrīd pieaugušie…”

Inta tikai piecus gadus laimīgi nodzīvoja savā zemē, savās vecāku mājās. Pieci pavasari, piecas ziemas, piecas vasaras un pieci krāsaini rudeņi. Ir redzējusi, kā pavasarī sāk augt māllēpes, kuras jāsavāc tējai. Zina pareizo laiku, kad savākt nātres, jo būs jātaisa uzlējums matu augšanai. Inta zina, kur viņas ģimene no viņas slēps krāsotās olas Lieldienās. Viņa gaida Ziemassvētkus ne tāpēc, ka vecmāmiņa liks atkal ēst pelēkos zirņus ar cūkas šņukuri. Inta droši vien zina, ka, neskatoties uz to, ka grūti ir dabūt vilnu, vecmāmiņa, kas viņu vienmēr lutinājusi, uzadīs viņai zeķes. Un pat ja pašlaik nav mājās tētis, Inta redz katru dienu savu mammu, māsu, brāļus, vecomammu un vecotēti. Ko vajag vēl pilnai laimei…piecos gados.

Pēkšņi viņas dzīvi sāk piepildīt šie trīs vārdi – Tumsa! Bailes! Neziņa!

Bērni taču baidās no tumsas, kad vakarā istabā tiek izslēgta gaisma pēc vakara pasaciņas. Bet šīs bailes var pazust, piespiežot slēdzi. Bērni baidās no tumsas, bet manī izbrīnu
rada tas, ka pieaugušie baidās no gaismas. No patiesības. Viņi grib būt mīlēti, bet baidās mīlēt. Viņi grib, lai piedod, bet paši neprot piedot. Viņi grib būt novērtēti, bet bieži vien nenovērtē to, kas viņiem dots. Viņi atņem to, kas viņiem nepieder, un nemaz nejūtas vainīgi.

Nē! Intai nebija savas istabas, un mammai nebija laika viņai lasīt vakara pasakas.
Lielie onkuļi stāv uz platformas…kāds skaļi bļauj, kliedzieni, asaras un lamu vārdi zibeņo piecgadīga bērna ausīs.

“Kāp iekšā!”

Inta izjūt ar katru savu “ dvēseles kauliņu” – TUMSU, BAILES, NEZIŅU.

Laikam pārāk sāku iztēloties to, kā mazam bērnam tiek atņemta bērnība. Tās ir manas izjūtas. Bet gadi droši vien visu piegludina. Sāpe izsāp…

Klausos Intas kundzes stāstā par gadiem Sibīrijā.

„1949. gadā mūsu ceļš prom no mājām… Sibīrija. Lopu vagonā sarunājāmies čukstus. Viss, kas ģimenēm ir lopu vagonos, lai remdētu izsalkumu – verdošs ūdens.”

Te apstājos savās domās uz mirkli un nodomāju par mūsdienām. Mums skolā ir brīvpusdienas, bet mēs čīkstam un raudam, ka nav pietiekami garšīgi. Bieži vien nemākam pateikt – PALDIES! Intas ģimeni aizved uz Sibīriju, un viņa droši zina, ka viņas tētis ir arī kaut kur nosūtīts. Par ko? Par to, ka viņš bija aizsargs un goda vīrs.

Skatos uz Intas kundzi un attopos, kad viņa pasaka: “…Mans mazais brālītis nomira pa ceļam, viņu vienkārši izmeta arā no lopu vagona, bet mums bija jābrauc tālāk… Visi bērni bija saslimuši no neēšanas un aukstuma, pieaugušiem sāpes un pārdzīvojumi bija lieli.”

Intas kundze ļoti mīļi runā par māsu, bet laiks kopā bija vai nu skolā, vai veicot mājas darbus, vai arī ganot sādžas 200 govis. Tāpēc tagad, kad lasa kādu grāmatu, kurā rakstīts, ka bērniem par grūtu ganīt astoņas govis, Inta redz sevi un māsu kā varones. Jūs gribat zināt vai Intai ir bail…? Drusku, tām ir savs stāsts un pamats.

“ …Ir kādas bailes, kas mani nepameta pat atgriežoties atpakaļ Latvijā. Bailes no zibens. Sibīrijā zibeņi nāca ļoti lieli, un briesmīgi bija tad, ja tajā brīdī biju ārā uz lauka ar visām 200 govīm, kuras mēs ar māsu ganījām. Otrkārt, man nepatīk vilcieni, tas man atgādina par tiem lopu vagoniem, ar kuriem mūs izveda. Un vēl man ir bail no liela cilvēku pūļa…”

Basām kājām pa labības lauku rugājiem. Tās sāpes Intas kundze atceras zemapziņā vēl šodien. Paštaisītās augstpapēdenes no bērza koka, jo meitenes ir meitenes. Bet pāri visam smags darbs un dzīve svešā zemē. Sveša valoda, kultūra, citu tautu pasakas, un tu kā bērns nesaproti, kāpēc. Kāpēc? Tu celies agri no rīta, palīdzot mammai padarīt mājas darbus, dodies uz skolu. Apkārt ir stepe. Tev savvaļas dzīve. Ejot uz skolu, tu domā par dzirdēto – nesen vilki apēda skolotāju, un palika tikai zābaki. Ceļš līdz skolai četri kilometri, un tev nav mobilā telefona, lai piezvanītu mammai, ka jābrauc pakaļ. Tas mazajai meitenei pat sapnī nevarēja rādīties, ka kāds no vecākiem atbrauktu pakaļ ar automašīnu.

Es klausos un neticu savām ausīm. Šī sieviete smaida un saka, ka nevēlas sevi žēlot. Viņai bija grūti, bet viņa bija laimīga, kad atgriezās mājās, savā zemē Latvijā, kaut arī Gariņos, savās mājās, viņa tā arī vairs neiegāja. Tur vienkārši vairs nebija māju.

Tā bija un ir viņas izvēle neapstāties, nepadoties, nečīkstēt. Mamma, kad atbrauca uz Latviju, veidoja savu dzīvi. Viņa taču bija jauna atraitne. Abas māsas dzīvoja katra pie savas omes, un Intai nebija vairs iespējas bieži satikt māsu. Mācības Intas kundze uzsāka Skaistkalnes skolā, mācījās 4 gadus – no 5. klases līdz 8. klasei (toreiz pamatskola bija astoņgadīga). Pēc tam turpināja mācības Bauskas 1. vidusskolā. Grūti, latviski rakstot, padevās garumzīmes un mīkstinājumi. Pirmais kontroldarbs tika uzrakstīts uz divnieku. Bet tas nesalauza jauno meiteni, tas lika cītīgi rakstīt diktātus visu vasaru. Pagalma bērni diktēja, un Inta rakstīja. Pēc kāda laika Inta bija jau labākā skolniece klasē, ja ne, tad otrā labākā.

Te es redzu centību, spītu un milzīgu darbu ar sevi. Man liekas, ka Intas kundzes dzīves moto varētu būt: ”Tu vari visu! Ja nemāki – iemācies.” Viņa spēj būt ideju radītāja, iniciatore jauniem darbiem (mūsdienās teiktu – projektiem). Visas ieceres viņa arī spēj realizēt. Tieši tāpēc Intas kundzes mīļākais gadalaiks ir pavasaris. Agrais pavasaris atnes ideju par ziedēšanu, putnu dziesmām un skaļiem strautiem, un vēlais pavasaris to visu realizē. Un to es apbrīnoju, jo bieži dzirdu sev apkārt: es nemāku, es nevaru, es negribu. Vaino citu, ka viņiem neielika zināšanas mutē. Mums ir tagad tādas iespējas. Iespējas mācīties, iet kalnā, dažādi projekti un finansējumi. Tik jāsāk darīt un jāmācās no tiem, kas māk.

Ome bija vienīgais cilvēks, kas Intu lutināja. Pateicības vārdus Intas kundze velta arī saviem skolotājiem. Tieši školotāji ir ielikuši lielisku artavu Intas dzīvē.

Labākajiem skolēniem par labām sekmēm skolā esot dāvinātas grāmatas. Man liekas, ka tā ir labākā artava, ko skolotāji iesēja Intas dzīvē. Sarunā Intas kundze ļoti priecājās par iespēju lasīt grāmatas, ko viņai sniedza skola, bibliotēkas un īpašu prieku un sajūsmu izsaka par dāvinātām grāmatām. Uzzināju, ka ir grāmata, ko Intas kundze labprāt pārlasītu tagad, angļu rakstnieces Eteles Voiničas romāns ‘‘Dundurs’’.

Saka, ka katrs ir savas dzīves / laimes kalējs. Inta varēja sākt kalt savu laimi, atgriežoties savā Tēvzemē – Latvijā. Varbūt tāpēc viņai tāds uzvārds – Dzelzkalēja, bet tās ir manas pārdomas. Neskatoties uz to, ka Sibīrijā TUMSA, BAILES, NEZIŅA vēlējās kaut ko nozagt. Inta atgriezās mājās un nekavējās sāpēs, bet, smagi strādājot ar sevi un pieņemot skolotāju palīdzību, pilnveidojās. Labi mācījās, daudz lasīja, apguva valodas, strādāja tur, kur bija viņas sirds jau no bērnības. Apprecējās ar Juri Dzelzkalēju, izaudzināja meitu Ilzi, paspēja nosvinēt 50 gadu kāzu jubileju. Nu jau ceturto gadu Intas kundzes atmiņu ceļš ved uz Iecavas Sila kapiem, kur atdusas viņas dzīvesdraugs. Viņai ļoti svarīga ir ģimene, kuras atbalsta viņai īsti nebija, jo to atņēma tumsa, bailes un neziņa Sibīrija. Ko atņēma Sibīrija?

“Patiesībā Sibīrija man atņēma ģimeni un saknes. Kad atgriezāmies Latvijā, mums nebija nekā. Bads un slimības izsūtījumā sabojāja arī veselību. Nu ir daudz jāstrādā ar sevi, lai uzturētu možumu un veselību.”

Bet visvairāk Intas kundze priecājas par savu mazdēlu Kristapu Zvejsalnieku. Nu jau drīzumā ar maģistra grādu Anglijā. Viņš ir Intas Dzelzkalējas prieks un acu raugs.

Ir jāpriecājas un jāapbrīno viņas zinātkāre, un plašās kultūras, un mākslas intereses, un zināšanas. Tā varētu būt vēl viena intervija par redzētajām teātra, operas un baleta izrādēm, dzirdētajiem klasiskās mūzikas koncertiem, simfoniskās mūzikas koncertiem. Viss redzētais, dzirdētais, lasītais tiek pierakstīts un novērtēts īpašās piezīmju burtnīcās. Ctāti vienā, otrā – ”Mana mūzika”. Mīļākais komponists – Andrejs Osokins, Čaikovskis, Karlsons. Krāj ēdienu receptes. Bauda dzīvi un priecājas par katru dienu, kurā piedzīvots kāds jauks mirklis. Un galvenais dzīvot ar pārliecību: “Ja ko dari – padari labi! Vienalga ko, jebko.”

„Man vienmēr ir licies, ka virs manis ir sēdējis cenzors. Pat slaukot mājās putekļus, man liekas, kāds mani vēro.” Man liekas, kas tas ir Intas kundzes godaprāts, ieaudzinātā darba mīlestība, prasme izdzīvot arī vissmagākajos brīžos un dzīvotprieks.

Bauskas Valsts ģimnāzijas Informācijas centrs (bibliotēka) vēl šodien lepojas ar Intas kundzes paveikto: bagāts grāmatu klāsts, datori, uzziņu literatūra, kultūras aktivitātes bibliotēkā.
Intas Dzelzkalējas dzīves rīts bijis dramatisks. Varbūt katram no mums dzīvē ir sava tumsa, bailes, neziņa. Bet mūsu gribasspēks, izvēles, arī liktenis mūs aizvedīs vai nu dzīves kalnā, no kurienes baudīsim skaistus skatus, vai dzīves lejās, kur čīkstēsim un žēlosimies, īsti nepiedzīvojot neko skaistu.

Intervija noslēdzās tieši turpat, kur iesākās – Bauskas Valstas ģimnāzijas bibliotekā. Nedomāju, ka varēja būt vēl piemērotāka vieta, kur varētu notikt šī intervija. Inta Dzelzkalēja tieši tāpat kā sākumā uzsmaidīja un atsveicinājās. Viņu atkal gaida jauna diena un jauni sirdsdarbi.