“Tā bija laimīga sagadīšanās, viņa teātrī man netīšām apsēdās blakus!” Zviedrijā dzimušais, bet Latvijā uzaugušais Matīss Kaža stāsta, kā atrada savas filmas galveno varoni 4
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Martā jaunā režisora un producenta Matīsa Kažas producētā Zviedrijas un Latvijas kopražojuma filma “Imada bērnība” ieguva galveno balvu Stokholmas Tempo dokumentālo filmu festivālā. Pašlaik Matīss strādā pie jauna kino darba – Lieldienu brīvdienās Rīgā uzņemti pirmie kadri režisores Lindas Oltes spēlfilmai “Māsas”, kas ir Latvijas un Itālijas kopražojums.
Filma “Māsas” stāstīs par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju (13) un Diānu (9), kurām uzsmaida laime tikt adoptētām amerikāņu ģimenē. Filmēšanai iegūts finansējums gan Latvijā, gan Itālijā un marta beigās – arī Eiropas fonda “Eurimages” atbalsts, ievērojams panākums debijas spēlfilmai.
Esi dzimis Zviedrijā. Kādas ir tavas pirmās atmiņas par Latviju?
M. Kaža: Jā, piedzimu Stokholmā, taču Zviedrijā nekad ilgstoši neesmu dzīvojis. Uzreiz pēc piedzimšanas vecāki mani atveda uz Latviju. Tā nu gandrīz visas bērnības atmiņas ir no šejienes. Grūti pateikt, kura bija pirmā, bet tā varētu būt no Carnikavas vasarnīcas, kur es dzīvojos pie omes un skraidīju pa dārzu.
Tev ir tikai 25 gadi un jau iespaidīgs filmu saraksts, kurām esi bijis gan scenārists un producents, gan režisors. Kad sākās tava interese par kino, un kur esi izglītojies?
Mana interese par kino sākās jau bērnībā, jo gan mamma (režisore Una Celma. – Z. B.), gan vectēvs bija saistīti ar kino nozari. Opaps bija kaislīgs filmu kolekcionārs – visas klasiskās franču, vācu, spāņu, itāļu un britu filmas no pieejamajiem televīzijas kanāliem tika ierakstītas video kasetēs.
Visvairāk viņam patika franču komēdijas un pagājušā gadsimta 50. gadu amerikāņu mūzikli. Sākumskolas gados katru nedēļu ar opapu skatījāmies arvien jaunas vecās filmas videokasetēs. Vēlāk es biju ģimenes kino programmas kurators, un katru nedēļu kopā ar mammu un tēti gājām uz jaunākajām filmām kinoteātros.
Vidusskolā sapratu, ka turpmāko dzīvi gribu saistīt ar kino režiju, jo pirms tam biju jau papraktizējies uzņemšanas laukumā no režisora asistenta līdz skaņas ierakstītājam. Uzreiz pēc vidusskolas iestājos Ņujorkas universitātes Tiša Mākslas skolā, kas ir viena no trim pasaulē labākajām kino augstskolām, un tur mācījos četrus gadus. Pēc tam maģistrantūrā semestri nomācījos Amerikas Kino institūta konservatorijā Losandželosā, taču esmu mācījies arī dažādos kursos ASV.
Kura filma no līdzšinējā veikuma tev ir vismīļākā un kāpēc?
Kā jau parasti mēdz būt, mīļākā man ir pirmā dokumentālā filma “Vienu biļeti, lūdzu!”. Šajā gadījumā sakrita viss, lai iznāktu laba filma, – izcils galvenais varonis un izcila apstākļu sakritība. Līdz tam man nekādas pieredzes dokumentālajā kino nebija, tādēļ šis process bija ļoti interesants. Visu apguvu praktiskā ceļā. Paralēli režijai pats ierakstīju skaņu, un dažiem kadriem, kas palikuši gala variantā, esmu arī operators.
Tā bija mana pirmā pieredze darbā ar varoni, biogrāfisku stāstu un filozofisku problēmu. No šīs filmas uzņemšanas laika nāk līdzi arī atmiņas par Ņujorku. Pateicoties galvenajai varonei, es iepazinu tādas vietas, kurās pats nekad nebūtu nonācis, piemēram, Jamaikiešu kultūras centru, kur notika grāmatu izsole, un citus neparastus nostūrus, kas, tēlaini runājot, ļāva izgaršot šo brīnišķīgo pilsētu.
Kā atradi filmas galveno varoni?
Filmas uzņemšanas laikā (2017) viņai bija 78 gadi, un šī kundze bija pastāvīga teātru apmeklētāja, proti, darīja to katru dienu, veltot teātrim visu savu dzīvi. Tā bija laimīga sagadīšanās. Es biju pirmoreiz aizgājis uz kādu no Ņujorkas teātriem, lai noskatītos izrādi “Tēvocis Vaņa”.
Pirms izrādes sākuma viņa iesoļoja zālē ar visiem saviem milzīgajiem plastmasas maisiem un apsēdās tieši man blakus. Starpbrīdī sāka ar mani sarunāties, un sapratusi, ka teātris interesē arī mani, uzaicināja kopā apmeklēt nākamo izrādi.
Tā es sāku viņai sekot, un pamazām šie apmeklējumi izvērtās par filmu. Indiete Nikija Kokrena bija interesants tipāžs ne tikai ar savām ikdienas darbībām un dzīves moto, bet arī savdabīgām attiecībām ar Ņujorkas teātru vidi un visu aukstā kara laiku aptverošu Foresta Gampa līmeņa dzīvesstāstu.
Pagājušā gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja filmizrāde “Kino un mēs”. Gluži vai neticami, ka tā uzņemta vienā paņēmienā. Kā radās ideja izmantot viena kadra filmēšanas piegājienu, un kā izvēlējies aktierus?
No malas varbūt viss izskatās vienkārši, taču mēģinājumu bija daudz, un process paņēma diezgan ilgu laiku, lai aktieri būtu gatavi visu izdarīt vienā kadrā. “Kino un mēs” būtībā sākās līdz ar pandēmiju pagājušā gada martā, kad man piezvanīja aktieris Andris Keišs un mudināja kaut ko pasākt, jo biju interesējies par teātra režiju.
Viņš ierosināja, ka labprāt strādātu kopā ar Egonu Dombrovski un Jāni Skuteli, ar kuriem jau bija sadraudzējies manas filmas “Kur vedīs ceļš” filmēšanas laikā. Tā nu sanācām kopā, un Andris izteica priekšlikumu, ka aktieri “viens pret vienu” varētu imitēt ainas no savām mīļākajām filmām, cenšoties precīzi attēlot varoņu kustības, izrunu un uzvedību.
Tikko esi pabeidzis par pirmo latviešu vesternu nosaukto filmu “Kur vedīs ceļš” un, šoreiz kā producents, jau esi iekšā jaunā projektā “Māsas”. Cik daudz šobrīd vari atklāt, par ko būs šis stāsts?
“Kur vedīs ceļš” filmēt pabeidzām jau pagājušā gada sākumā, taču tikai šā gada martā – skaņas pēcapstrādi un montāžu. Pa vidu pērnvasar paspēju nofilmēt vēl vienu filmu “Neona pavasaris”. “Māsu” stāsts sākās pirms apmēram diviem gadiem, kad scenārija autorei un režisorei Lindai Oltei radās doma veidot dokumentālo filmu par divām māsām, kas uzaugušas bērnunamā, bet nu viņām parādījusies iespēja tikt adoptētām uz ASV.
Diemžēl privātuma un ar bērnu tiesību aizsardzību saistītu jautājumu dēļ no dokumentālās filmas formāta nācās atteikties. Taču ieguldītais izpētes darbs nebija velts, tapa scenārijs pilnmetrāžas mākslas filmai. Sākumā uzfilmējām paraugrullīti jeb tīzeri, pēc tam ieguvām finansējumu gan Latvijā, gan Itālijā, un jau divas dienas esam pavadījuši filmēšanas laukumā. Turpināsim to darīt Latvijā aprīļa otrajā pusē.
Lielākoties “Māsas” tiks uzņemtas pie mums, bet radošā grupa dosies filmēt arī uz Itāliju. Sarunas brīdī (9. aprīlī) tieši atrodies Dienvidtirolē – kādus sagatavošanās darbus kā producents te veic?
Esmu ieradies, lai apstiprinātu filmēšanas vietas, uz kurām kopā ar filmēšanas grupu došos jūnija sākumā, kad filmēsim stāsta pēdējos kadrus. Iespējams, daudzi nezina, ka producenta uzdevums nav tikai gādāt par filmas izplatīšanu un peļņu.
Viņa uzdevums pirmām kārtām ir sagādāt finansējumu, lai nodrošinātu filmēšanas procesu. Tas ir sarežģīti, jo īpaši, ja atbalstu meklējam starptautiskā mērogā, – šajā gadījumā ar spēcīgiem argumentiem bija jāpārliecina itāļi, kāpēc viņiem būs interesanti skatīties stāstu par Latvijas bērnunamā augušām meitenēm.
Ja atklāti, pašlaik strādāšana starptautiskā projektā līdzinās murgam Covid ierobežojumu dēļ, tiek pārcelti lidojumi, jāpārkoordinē filmēšanas grupas ierašanās un aizbraukšanas laiki, jāievēro pašizolācija.
Vai aktieru ansamblis arī būs internacionāls?
Jā, diezgan raiba kompānija. Amerikāņu vecākus atveidos Eiropā dzīvojoši amerikāņi no Itālijas, Austrijas un meitene no Dienvidāfrikas, kas dzīvo Portugālē. Galvenajās māsu lomās iejutīsies Emma Skirmante, Gerda Aljēna un Katrīna Krēsliņa. Filmā redzēsim arī pieredzējušās aktrises Ivetu Poli, Indru Briķi un Elitu Kļaviņu.
Itālija bija viena no pirmajām pandēmijas vissmagāk skartajām Eiropas valstīm. Kā dzīve te rit pašlaik?
Nupat atgriezos no pastaigas pa parku un Bolcano ielām, un radās sajūta, ka pandēmijas šeit nemaz nav. Visur pilns ar cilvēkiem, kuri izbauda jauko, pavasarīgo laiku, jo gaiss iesilis līdz plus 17 grādiem. Protams, karabinieri ik pa laikam parādās un pamidžina ar bākugunīm, lai cilvēki uzvelk maskas. Man bija neliels šoks pēc gadu ilga pulcēšanās aizlieguma kaut ko tādu atkal redzēt.
Tu esi starp tiem cilvēkiem, kuri ir parakstījuši priekšlikumus valdībai, kā pandēmijas laikā atbalstīt kino ļaudis. Kādi ir šie ierosinājumi?
Jā, tā bija Kino producentu asociācijas kopīgi parakstīta vēstule, taču tās sastādīšanā es neesmu piedalījies. Runa bija par pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanu kino biļetēm un atbalstu mārketinga pasākumiem, lai pakāpeniski atgrieztu skatītājus kinozālēs.
Lai gan pandēmijas laikā daudzus kino darbus varēja skatīties tiešsaistē, tomēr šādu skatīšanos nevar salīdzināt ar klātbūtnes emocijām zālē pie lielā ekrāna. Tomēr ir bažas, ka, atveroties kinoteātriem, cilvēki nenāks, tādēļ viņi gudri jāaicina atpakaļ. Līdz ar to būs nepieciešami palīglīdzekļi gan kinoteātriem, gan filmu veidotājiem un izplatītājiem.
Par kādām kino balvām tu sapņo?
Savā mūžā lielāko kino balvu saņēmu šoruden, piecas dienas pirms tam, kad ārkārtas stāvokļa dēļ tika aizvērti kinoteātri. “Splendid Palace” notika manas filmas “Kino un mēs” pirmizrāde.
Līdz šim nekad nebiju bijis tādā seansā, kurā skatītāji tik saspringti dzīvoja līdzi notikumiem uz ekrāna, skaļi smējās un pārdzīvoja, laikam nojaušot, ka ilgi šāda skatīšanās vairs nebūs iespējama. Tā bija ideāla pirmizrāde, par kādu katrs režisors var tikai sapņot. Šķiet, ka tik drīz arī neatkārtosies.
Ko tu vēl gribētu uzfilmēt tuvāko piecu gadu laikā?
Nu, vajadzētu kādas septiņas filmas uzfilmēt (smejas). Padomā ir viens projekts, kas idejiski līdzinātos “Kino un mēs”, proti, risinātos pagājušā gadsimta 70. gados Rīgas kinostudijā. Tā varētu būt piedzīvojumu komēdija par to, kā toreiz tapa kino, balstīta reālos, anekdotiskos nostāstos par tā laika notikumiem un kinopersonībām. Jau esam sākuši intervēt bijušos kinostudijas darbiniekus.
Laiks mūs steidzina, jo ir pēdējais brīdis iegūt šos stāstus no vecākās paaudzes, piemēram, Rolanda Kalniņa, Jāņa Streiča un viņu vienaudžiem. Pēc desmit gadiem tas vairs nebūs iespējams.
