Viņš lasa Akuratera “Kalpa zēna vasaru”.
Viņš lasa Akuratera “Kalpa zēna vasaru”.
Foto: Jānis Deinats

“Tā bija izglābšanās no apsēstības ar alkoholu.” Aivars Eipurs par alkoholterapiju 90. gados 0

Aivars Eipurs (1956) dzimis Pabažos, kādus desmit kilometrus no jūras. Būdams dzejnieks un rakstnieks, turklāt ne tikai īsprozas minimu, bet arī dzejoļu ar gariem virsrakstiem izgudrotājs, viņš latviešu literatūrā ticis zem šķirkļa “Eduards Aivars”.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
Lasīt citas ziņas

Studējis filoloģiju, strādājis (un strādā) gan muzejā, gan preses izdevumos, joprojām raksta “Kultūrzīmēm” slejas par aktuāliem kultūras notikumiem.

Kopš 2005. gada Latvijas Rakstnieku savienības paspārnē konsultē dažāda vecuma autorus, gan iesācējus, gan turpinātājus. Par dzejas krājumu “Es pagāju” saņēmis gan Preses nama oriģinālliteratūras konkursa prēmiju (2001), gan Dzejas dienu balvu (2002), kurai nominēts arī krājums “Jauns medus” (2006).

CITI ŠOBRĪD LASA

Par dzejas krājumu “Sakvojāžs” ticis nominēts Literatūras gada balvai, ieguvis Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca” (2012).

Aizpērn Iznākušas dzejas izlases angļu un krievu valodā. Izdoti deviņi dzejas krājumi (desmitais – “Dzejoļu remonts” iesniegts apgādā “Neputns”) un divas minimu grāmatas. Par to, kas viņam prātā, gribēju iztaujāt maijā.

– Pārsteidzošākais, ko var izlasīt par Aivaru Eipuru internetā, ir tas, ka viņš ir bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā 90. gados… Kas tas bija?

A. Eipurs: – Tā bija izglābšanās no apsēstības ar alkoholu, no šīs vislēnākās, daļēji neapzinātās pašnāvības bezgalīgajiem mēģinājumiem vēl pat ne pusmūžā, un nesavtīga vēlēšanās palīdzēt citiem, kuri tiešām grib tikt no tā vaļā. Astoņus gadus vadīju grupas terapiju.

– Vēl es neesmu īsti droša, vai pamanīju, kurā brīdī Aivars Eipurs tapa par Eduardu Aivaru un tad atpakaļ par Aivaru Eipuru…

– Tas gan ir jautājums ar bārdu. Kā Eduards Aivars es joprojām esmu tikai dzejā – gan grāmatās, gan publikācijās, arī šeit. Prozā un dzīvē – Aivars Eipurs. Es neesmu atpakaļ, vienkārši ne vienmēr spēju izsekot, vai kāds nesajauc.

– Vai Aivars Eipurs kādreiz mums dāvās romānu? Biogrāfisku un asprātīgu?

– Nē, jo citi to dara labāk. Neesmu tas cilvēks, kas to izsēdēs un izperēs. Man nav arī tieksmes rakstīt gari un daudz.

– Tu esi arī “Vakara romāna” žūrijas loceklis. Pastāsti par kādu tekstu/autoru/epizodi, kas tiešām labā vai sliktā nozīmē pārsteidza!

Reklāma
Reklāma

– “Vakara romāns” ir tikai uzņēmis kursu. Tas ir “Lata romāna” pēctecis. Tur, piemēram, viena autore bija iesniegusi uzreiz četrus romānus par kolhozu – vienā konkursā.

Bet jaunāka autore bija uzrak-stījusi par Otro pasaules karu Rīgā – tur kādā epizodē satiekas pagrīdes grupas vadītājs ar vācu virsnieku, savu niknāko tvarstītāju, taču šaušanas vietā abi sāk diskutēt.

Kontekstā tas šķita tikpat nedabiski kā tad, ja kāds no jaunās paaudzes sirsnīgi jautātu: “Netaisnīgi uz Sibīriju? Kas, nevarēja normālu advokātu dabūt?”

– 1995. gadā dzejnieks Eduards Aivars “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, reaģējot uz ne pārāk labvēlīgo sociālo stāvokli valstī, min, ka Guntim Ulmanim vajadzētu kopā ar ēģiptiešu politiķi Butrosu Butrosu Gali stacijā apēst pa belašam. Kas notiek belašu jomā pašlaik?

– Nu zini, tas bija Aivars Eipurs, kas tā teica. Bet “belašu” jomā ir jaunas dziesmas vecās skaņās. Vecās skaņas ir tās, ka par un ar transportu (tāpēc tā stacija) saistītām lietām, kaut vai tai pašā ierobežojumu un atvieglojumu sakarā lemj cilvēki, kuri gadu desmitiem ilgi nav braukuši ar sabiedrisko transportu.

Jāturas tuvāk tautai. Markesa romānā “Patriarha rudens” prezidenta māte darīja pareizi, ka lika dēlam pa ceļam uz pili nodot tukšās pudeles.

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Eduarda Aivara jauno dzejoļu apcirknī – jau pēc “Dzejoļu remonta”.

GAISA SKŪPSTU RENESANSE

Šķiet, ka tos atkal meistaro

Naktī atdzīvojušies pasta baloži

ATTĀLUMS STARP CILVĒKIEM – DIVI METRI

Prostitūtas pieņem

AIZDOD VIENU RINDU

Manam dzejolim!

Tev žēl

Es saprotu

PULKSTEŅI PIE VIENĀM UN TĀM PAŠĀM SIENĀM

Rāda dažādu laiku

Meitai, mātei un mātes mātei

Pulksteņi arī paši

Viens no otra atpaliek

Kad esi tur

Sekunžu rādītāji sacērt ik sekundi

Četrās daļās

Pa daļai katrai no viņām

Un tev

JA ES BŪTU ZVEJNIEKS

Ik nedēļas nogali zvejotu ar draugiem

Nestu mājās lielas zivis un liktu tev tīrīt

Tu pretotos, taču tas būtu mūsu kopdzīves nosacījums

Tu drīzāk gribētu, lai rakstu lielus dzejoļus

Tos gan tu būtu ar mieru tīrīt

KAD TU LASI AGRI NO RĪTA

Es vēl laižos miegā, bet uztrūkstos, kad tu pāršķir

Tā visu laiku

Tu varētu

Paņemt kādu grāmatu, kurā ir

Tikai viena un liela lappuse

NE ČIKU, NE GRABU

Visas personas un visi notikumi šajā dzejas kopā

Ir jaunradīti; jebkura sakritība ir nejauša

Kā teica psihodrāmas terapeite no Moreno institūta:

– Par jebkuru cilvēku, lietu vai gadījumu – tā var būt

Un tā var arī nebūt, nenoliedzot, ka lielākajā daļā gadījumu

Tā arī ir

MĪLESTĪBAS CIPARI

Vienu sievieti atstāju

Jo man nepatika viņas vectēva politiskie uzskati

Otru – tāpēc, ka viņas ģimenē visi bija liela auguma

Un virtuvē eļļas pudeli turēja plauktā tik augstu

Ka es nevarēju aizsniegt

Tagad laimīgi dzīvoju ar trešo sievieti

Pa vidu vēl dažas nemaz netika manā sirsniņā

Un savlaicīgi pameta mani

Klausos, ka citi ieiet baznīcā un iznāk no tās

Kad nāve tos šķir

KRUSTPUNKTĀ (KOVIDHAIKA)

nožēlot grēkus

bet var arī dzert

balinātāju

RETINOLA ACETĀTS

Lieldienās vēlējos labāk saredzēt Dieva brīnumu

Un pārdozēju A vitamīnu

Kapilāri pārlieku saspringa, jācer, ka pāries

Ja kādas dienas A vitamīnu nelietošu

Acīs spiediens pieaug joprojām

Nevaru salasīt burtus dažu kolēģu dzejas grāmatās

Lai vai kā, ne jau no maizes vien dzīvo cilvēks

Bet arī no eļļas, kas tai uzlieta

Pat ja par daudz

DZEJOLIS SAPRĀTA ROBEŽĀS

Es nogulēju laiku, kad dienas

Skrēja pretī kā mazas meitenes

Meža izcirtumā, aiz kura vilina saule

Tā vēlāk jau svilināja

Es nogulēju laiku kā liela meitene manu roku

Ir mazliet stīvi un sāpīgi

Manas dienas ir pēcpusdienā

Un beigsies kā katra ekskursija

Vai kā vīrusa laikā pirktās

Ātri vārāmās auzu pārslas

Kam uzrīvēju ābolu un uzspiežu

Meksikāņu bārbekjū mērci

Pagaidām ar lūgšanām attālinu citu nāves stundu

Lai radi no tālienes tiek tuvāk

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.