Publiskajā telpā atgriezušies dinozauri, kuru nemirstība ir vienkārši apskaužama. Egila Līcīša feļetons 112
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saskaņā ar vēlēšanu zaudētāju paziņojumiem un pēc to personu domām, kam neizdevās izraut Ministru prezidenta scepteri Krišjānim Kariņam no rokām, pār mums pēc balsojuma par 14. Saeimu turpinās valdīt globālisti un pastāvošais partiju varas kartelis.
Latvieši nepiekrita nomest savus kaklakungus, līdz ar to tālākā nākotne neievīsies pa turbopremjeru kandidātu iezīmēto ceļu rožainās krāsās, gaidāma materiālā stāvokļa pasliktināšanās. Nu ko darīt, palaidām garām šanses kaut ar actiņu palūkoties, kā dzīvo paradīzē Ēdenes dārzos – dzīvosim pieticīgāk tepat zemes virsū.
Valsts prezidenta Egila Levita vērtējumā divas trešdaļas Latvijas pilsoņu nodevuši balsis par demokrātiskā spektra spēkiem, kamēr pārējie vēlēšanu tirdziņā iegrābušies nebūt ne augstvērtīgos, neēdamos uzturproduktos, kam lietošanas termiņš sen pagājis.
Vai – tie vēlētājiem iesmērēti. Katrā ziņā publiskajā telpā atgriezušies dinozauri, kuru nemirstība ir vienkārši apskaužama.
Kaut likās, ka pēdējā politiskā stundiņa ir tuvu, atkal buņģi iekārtojušies pie galda, ēd bairīšdesas, piekož ņukām maizi, un Šleseram ar Lembergu ir brīv gānīt pretiniekus un pāridarītājus, cik vien tīk.
Atkal vecie oligarhi ir gada cilvēki, saņem nacionālā kino balvas par labāko lomu tēlojumu, ir līgavaiņi katrās kāzās un nelaiķi katrās bērēs.
Valdības ēkas namdaris Kariņš zaudējis divus uzticamus palīgstrādniekus no konservatīvo un liberālo ceha, turklāt pēdējie krituši negaidīti un spēji, balsu skaitīšanas finiša taisnē. Krahu piedzīvojusī “Attīstībai/Par” samaksā cenu par nemākulīgu ministru virzīšanu amatos un iekulšanos raibos skandālos.
Kas būtu domājis, ka visjautrākā pēcvēlēšanu ballīte ar kājas, rokas, galvu mētājošu kandidāti, kādreizējo “Limuzīna” aktrisi Diānu Zandi līnijdanču priekšplānā izvērtīsies par dejām uz kapa malas.
Tā arī neviens Ērikonkulis neuznesīs Lāsmiņu kalnā, neaizvedīs uz Munameģi. Latvija piedevām zaudēs spilgtu politisku figūru Arti Pabriku, kurš, būdams apariešu līderis, vilka sarakstu atspēries, tomēr aizsardzības ministram nācās padoties pret balsotāju pārspēka priekšā.
Bijušajiem vicepremjeriem Pabrikam, Bordānam ar līdzgaitniekiem dots ierobežots laiks mantu aizvešanai no padotības ministrijām, iemest ceļakāju un prom, jo jāatbrīvo kabineti jaunienācējiem. Nākamajai valdībai darāmā daudz.
Risinot svarīgos uzdevumus, ieteicams maksimāli izmantot beidzot politikai pierunātā Ulda Pīlēna nosvērtību, domātāja potenciālu un darītāja jaudu, vai uzņēmējs iesaistīts Ministru prezidenta operatīvā štāba priekšnieka, vicepremjera postenī vai kādas ministrijas vadībā. Pīlēna atrašanās atslēgas amatā būtu ārkārtīgi vērtīgs pienesums valsts pārvaldīšanā.
Arī Nacionālajai apvienībai jāaktivizējas un uz ministru krēsliem jāmeklē svaigāki spēka mitriķi par iepriekšējiem. Nevar gulēt uz lauriem, ko nodrošina nacionāli noskaņoto latviešu 10% iedalītais balsu fonds uz katrām vēlēšanām, citādi stabilitāte pārvēršas stagnācijā.
Vēlētāju novērtēta un apsveicama ir ilggadējā NA pozīciju noturēšana cīņā pret prokremliskām partijām, pret pārkrievošanu, par latviešu valodu un par okupācijas pieminekļa un simbolikas aizvākšanu – arī apstākļos, kad nacionālisms pretspēlētājiem bija vārds ar šerminoši negatīvu pieskaņu.
Bet nu pēc 24. februāra eiropeiski noskaņotie internacionālisti, kosmopolīti, multikulturālisti ir pirmie priekšpulkā, dedzīgāki, asāki un skarbāki latvietības aizstāvji par pacietīgi savu krustu nesušajiem īstajiem dzintara latviešiem, kuri to darīja gadiem! Balsu ražu šogad kārtējo reizi novāca citi, nevis tie, kas ara un sēja lauku.
Tā vien liekas, tēvzemiešiem asinīs tek rūgušpiens un galvenais ir piedalīties vēlēšanās, nevis uzvarēt.
Izskatās, “Jaunā Vienotība” un Nacionālā apvienība nebūs arī gatava “Apvienotā saraksta” partnera piedāvājumam mainīt vēlēšanu sistēmu no proporcionālās uz jaukto. Kālab mainīt, ja mūs tāpat ievēl – skan iebilde.
Viens arguments par sistēmas reformu ir neatstāt bez ievērības vēlētāju gribu, jo nebūt ne niecīgā skaitā dota priekšroka politiskiem spēkiem, kas uzstāja uz vēlēšanu kārtības izmaiņām.
Otrs “par” skar ievēlēto tautas priekšstāvju padarīšanu par pilnvērtīgiem tautas interešu aizstāvjiem un goda nosaukuma cienīgiem, jo individuāli ievēlētiem jāuzņemas pilna atbildība, jābūt kopā gan priekos, gan bēdās ar sava apgabala iedzīvotājiem.
Pēc pašreizējās sistēmas daudziem deputātiem ir vienalga, vai auguši Latvijas zemē vai ar saknēm Āfrikā, kaut kur Mozambikā.
Trešais “par” ir Lietuvas piemērs ar jaukto sistēmu un tautas vēlētu prezidentu. Lietuvieši strauji izrāvušies reģiona priekšgalā, jautājums, vai attīstība nav notikusi, arī vairojot vēlēto personu atbildību tautas priekšā.
