Svjatogorskas vīriešu klosteris un citi pārpratumi. “LA” žurnālista stāsts, kā nevajag uzvesties bruņota konflikta zonās 48
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīzes” 4. februāra numurā rakstā “Valstī, kur karo arī mūsu vietā” stāstīju par savā vizītē Ukrainā janvāra nogalē piedzīvoto. Šajā numurā – manas žurnālista ekspedīcijas Austrumukrainā noslēgums.
Vēlīnā pastaiga
Svētvietas ir katrā valstī, un ārzemniekam par to statusu neklājas spriedelēt. Ar tādu pieeju, protams, izturējos arī pret Svjatogorskas lavru (krievu pareizticīgajiem ir pavisam četras šādas svētvietas jeb lavras, no kurām tikai viena atrodas Krievijas, bet pārējās – Ukrainas teritorijā), kas atrodas Svjatohirskā, pierobežas pilsētā, kas laikam tieši svētvietas dēļ tur joprojām skaitās arī kūrortpilsēta.
Pirmo reizi šo lavru ieraudzīju pa viesnīcas numura logu – pāri upei tieši pretim izgaismots un stalts stāvēja iespaidīgais klostera komplekss.
Nopriecājos, ka vēlajā vakara stundā pēc vaigā satiktā kara un karavīriem varēšu izvēdināt galvu nevis bezmērķīgā pastaigā, bet pāriešu pāri tiltam un aplūkošu klosteri. Tā arī izdarīju, un sekoja atgadījumu ķēde, kas mani pilnīgi droši ukraiņu armijnieku acīs varēja padarīt par nodevēju.
Aicinājums uz vakariņām
Pulkstenis bija nedaudz pirms deviņiem vakarā. Pirms ieejas klostera teritorijā bija liels stends ar uzrakstiem krievu valodā. No tā sapratu, ka ieeja ir atļauta un par teritorijas apskati nekas nav jāmaksā.
Kaut kur zemapziņā pavīdēja – interesanti gan, ka teksts ir tikai krieviski, jo nekur citur Ukrainā tādu informācijas pasniegšanas veidu nebiju manījis.
Taču viss tajā brīdī bija skaidrs, un šai niansei patiesībā uzmanību nepievērsu. Teritorija plaša, iespaidīga un nomierinoša – kā jau klosterī. Neviena cilvēka. Kad biju nokļuvis pie centrālās baznīcas, uz stāvajām trepēm parādījās kāda sieviete gados.
Mani ieraugot, viņa vēlīgi māja, lai kāpjot vien augšā, dievkalpojums vēl notiekot. Ja ne, es varot iet pa tiešo uz vakariņām, galdi jau esot saklāti.
Vai tāda labvēlība ikvienam svešiniekam, turklāt tik vēlā stundā? Ziņkāre ņēma virsroku pār jebkādām šaubām – par ko gan vajadzētu baidīties svētvietā?
Uzkāpu baznīcas kalnā, atradu ieeju baznīcā, klusu ieslīdēju iekšā. Dievkalpojums tuvojās noslēgumam, ceremonijas laikā gaisma bija tikai no svecēm. Kad acis aprada, saskatīju daudzus mūku un parastu cilvēku siluetus.
Dziedājumi un lūgšanas sniedza veldzi arī manai dvēselei, taču zemapziņā atkal šaubīgais jautājums – kādēļ viss tikai krieviski?
Noslēdzoties dievkalpojumam, svētnīcā ieslēdza apgaismojumu, visi sāka izklīst, un līdz ar baznīcēnu straumi nokļuvu līdz ēkai, kurā bija arī klostera ēdnīca.
Mūki, kas tur dzīvo pastāvīgi, devās uz savām istabām, bet rindā uz vakariņām ēdnīcā, cik sapratu, pulcējās klostera personāls un, iespējams, arī ikviens, kurš juta tādu aicinājumu. Man tāda īsti nebija, taču no sirds nopriecājos – cik atvērti un nesavtīgi cilvēki!
Pirms devos atpakaļ, vēl paglaudīju kādu draudzīgu runčuku, jo esmu kaķmīlis. Mani ļoti bija aizskāris vēl kāds stāsts, ko šajā braucienā biju dzirdējis militārajā hospitālī Kijevā.
Viens no tā komandieriem, stāstot par tagadējiem karavīru ievainojumiem, pieminēja konvencijās aizliegtās mīnas, ko prokrieviskie spēki tomēr plaši izmantojot. Atmīnēt tās neesot iespējams. Vienīgā iespēja, lai pasargātu karavīrus un civiliedzīvotājus, esot kaķi (“koški”), ko iemetot mīnu laukā…
Tad nu Svjatogorskas klostera runčukam vēlēju – tu te tuvāk arī savam kaķu dievam, aizlūdz par saviem brāļiem frontē.
“Varēji vismaz pabrīdināt!”
Kad savu miermīlīgo pārgājienu otrā rītā pie brokastīm pārstāstīju Elmāram Pļaviņam, viņa seja pārvērtās, bet palīgs, kurš atbild arī par drošības jautājumiem, pārmeta atklāti – varēji vismaz pabrīdināt, kur iesi, lai zinām, kur meklēt! Kādēļ, kas ļauns var notikt klosterī?!
Izrādās, ka no šīs pašas lavras 2014. gadā iznākuši “zaļie cilvēciņi” ar ieročiem rokās.
Visi svētie tēvi tur esot ar Putina pagoniem, jo arī pēc baznīcas atdalīšanās pilnīgi visas Ukrainas teritorijā esošās lavras joprojām oficiāli esot Krievijas Pareizticīgās baznīcas īpašums. Te nu trūkst vārdu, tādēļ – bez komentāriem.
Arī pārdzīvojums par kaķīšiem atrisinājās tajā pašā dienā. Kad ar Elmāra palīdzību biju jau iepazinies ar vietējiem kapelāniem, nesakautrējos viņiem par šo lietu paprasīt.
Izrādījās, ka armijā par “koškām” (kaķiem) sauc speciālu enkuram līdzīgu ierīci, ko, iesietu trosē, iemet mīnu laukā, un pēc tam velk, attīrot ceļu no sprāgstvielām. Pārpratums noskaidrojās ar jokiem iz armijas dzīves, principā kļuva par jaunu anekdoti. Paldies kaķīšu dieviem, ka tā!
“Vai nevar dabūt Latvijā kādu dronu?”
Starp citu, šie nemaz nebija vienīgie pārpratumi, ar ko īsajā karojošās valsts apmeklējumā saskāros. Bija vēl kāds, no mana viedokļa pilnīgi nevainīgs, taču no Elmāra un viņa palīga puses – gluži vai ārkārtējs visu iespējamo paša drošības protokolu pārkāpums.
Tā kā tajā nav pilnīgi nekāda kara noslēpuma, domāju, ka noderēs arī citiem civilistiem, kuriem savā dzīvē kādreiz gadīsies nokļūt bruņota konflikta un saspīlējumu zonā.
Ar Elmāru un viņa palīgu vakarā bijām atbraukuši no frontes objektiem. Praktiski visu dienu kopā, daudz iespaidu, nogurums – sveiki līdz rītam, tiekamies brokastīs! Viesnīcas istabā nepaspēju īsti pat notraukt, tā sakot, kara ceļu putekļus, kad zvana iekšējais telefons – viesnīcas administratore informē, ka mani gaidot foajē.
Hm, tikko šķīrāmies, kaut kas pēkšņi noticis? Eju, bet viesnīcas priekštelpā tautiešu vietā satieku divus nepazīstamus vīrus. Viens savā telefonā rāda šodien redzētu un iepazītu vietējo cilvēku, kurš tad arī esot ieteicis aprunāties.
Par ko? Ne šeit, labāk ārpus viesnīcas, kafejnīcā – pacienāšot. Mēģinu jokot – sitīsiet, vai?
Redzu, ka viņi joku saprot, taču ir pārāk norūpējušies: vajadzību izstāstīsim ārā. Labi, ejam!
Kamēr viens aiziet pēc kafijas, otrs sāk par lietu. Abi esot no vietējās brīvprātīgo vienības. Valsts naudu piešķirot tikai armijai, bet viņi pašaizsardzībai visu pērk vienīgi par savējo. Palīdz izlūkiem ar ziņu vākšanu par pretinieku, bet separātisti notriekuši pēdējo dronu.
Paši strādā servisā, naudas vairs nav, vai nevar dabūt Latvijā kādu dronu un viņiem atsūtīt? Specifikāciju nosūtīšot. Prasu, vai viņi ko nejauc – no Latvijas esmu gan, bet arī privātpersona, principā tāds pats kā viņi. Jā, viņi jau zina, ka grūti tagad visiem, bet vienalga – jāķeras pie jebkura salmiņa.
Pirms šķīrāmies ar manu “principā varianti ir”, vīri vēl ierosina – ja netici, aizbraucam pie tā, kas mani viņiem šodien ieteicis, turpat blakus viesnīcā pie pārējās Latvijas delegācijas jau viņš esot.
Tā kā biju nolēmis notikumiem bagātās dienas izskaņā vēl pastrādāt, tas ir, gatavot pirmo reportāžu no Austrumukrainas, teicu, ka viņiem ticu tāpat un pateicos par izrādīto uzticēšanos. Tā arī šķīrāmies.
Ilmārs vai Elmārs – kāda starpība…
Kad nākamajā rītā atkal pie brokastīm par šo tikšanos pastāstīju Elmāram, viņa seja pārvērtās vēl vairāk nekā pēc maniem klostera gājieniem. Apmēram varu iedomāties, ko par mani padomāja viņa palīgs, jau apsverot scenārijus, ko viņam nāktos darīt, ja es tiešām būtu iekāpis svešajā mašīnā un labākajā gadījumā būtu nolaupīts pret izpirkumu.
Taču viņš to neteica, vien piezīmēja, ka man par starpgadījumu jāraksta ziņojums, lai to var attiecīgi izmeklēt.
Vēlreiz stāstīju, kādas fotogrāfijas viņi rādīja, ko teica un ka pat intuitīvi nekādus draudus nejutu. Elmārs apdomājās, piezvanīja saviem vietējiem draugiem kapelāniem un nomierinājās – tie vīri ar saviem stāstiem tiešām neesot bijis nekāds “feiks”.
Drīz vien sapratām, ka noticis pārpratums – brīvprātīgās vienības vīri ar vietējā kapelāna rekomendāciju saviem lūgumiem meklējuši Elmāru. Ilmārs vai Elmārs – kāda gan viesnīcas administratorei starpība? Kurš tuvāk, tam arī piezvanīja.
Labi, ka arī šis gadījums beidzās tikpat ātri un laimīgi kā pārpratums ar “koškām”. Bet mācību es dabūju.
