Svinu dzīvi par spīti gadiem. Saruna ar Ainu Poišu 18
Pirms vairāk nekā divpadsmit gadiem psihoterapeite Aina Poiša popularitāti iemantoja ar savu sarunu šovu “Aina” un raidījuma “Tautas balss” vadīšanu LNT. Kādu laiku neredzēta, viņa TV ekrānos atgriezās pērn raidījumā “Mana mamma gatavo labāk nekā tavējā”, bet šobrīd strādā ar pāriem šovā “Patiesības spogulis”, kurā cenšas palīdzēt attiecību krīzē nonākušiem jauniem cilvēkiem.
Skatoties raidījumus ar jūsu piedalīšanos, man šķiet, ka esat harismātiska sieviete. Vai kāds jums to ir teicis?
Nu tas tiešām mani varētu raksturot labāk nekā tad, ja kāds teiktu, ka esmu skaista (smejas). Harismu, šarmu es varu pieņemt kā savai būtībai atbilstošāku, jo esmu pamanījusi, ka mana pārliecība un enerģija citu klātbūtnē pāriet arī pie viņiem.
Kad jūs to pamanījāt?
Laikam iedīgļi tam parādījušies jau bērnībā, jo vienmēr esmu bijusi pulciņa padomes priekšsēdētāja, klases vecākā, ierindas skates komandiere. Tā iznācis, ka allaž man sekojuši cilvēki, kurus vadot attīstījušās manas līdera dotības. Vēlāk es sāku braukāt pa Latviju, vadīt seminārus un mazāk baidīties no lielām auditorijām. Tas ir tāds empīriskas pieredzes jautājums, kad tu attīsti sevī spēju ar kaut ko piesaistīt cilvēku uzmanību.
Kā jūs nonācāt līdz psihoterapijas studijām? Vai uz to pamudināja kādi jūsu personīgās dzīves notikumi, par kuriem esat ļoti atklāti runājusi žurnāla “Kas jauns?” intervijās?
Dažkārt jauni cilvēki sāk studēt psihoterapiju, lai vispirms atrisinātu savas personiskās dzīves problēmas. Es vairs nebiju tik jauna, bet tas nāca kā piedāvājums, strādājot Latvijas Ģimenes centrā. Tur darbojos ar pusaudžiem un jauniešiem dzimumaudzināšanas programmā. Mums bija labs kolektīvs, kurā viens otru atbalstījām, un es izmantoju iespēju mācīties. Līdz ar to biju spiesta arī vairāk strādāt ar sevi un atrisināt savas problēmas, lai varētu palīdzēt citiem.
Līdz marta vidum jūs atkal varēsim redzēt LNT attiecību šovā “Patiesības spogulis”. Kas tur notiek, un kāda loma atvēlēta jums?
Raidījumu vadām divatā ar Ragaciema Agnesi (Bērziņu), bet ne tandēmā, jo katra strādājam ar citiem četriem pāriem. Esam kā divi vilcieni, kas brauc pa savām sliedēm, kuras reizēm krustojas. Jau šova nosaukums vien ir pietiekami skarbs, liekot pāriem ieraudzīt realitāti, kas notiks, ja viņi savā kopdzīvē neko nemainīs. Mēs, raidījuma vadītājas, cenšamies panākt, lai pāri noformulētu savus mērķus, pie kuriem vēlētos strādāt. Protams, samazināt lieko svaru, jo vismaz vienam no pāra ir tādas problēmas, uzlabot savu fizisko veselību, kas iet rokrokā ar emocionālo pašsajūtu. Un tad sākt skatīties uz attiecībām – gan uz sevi, gan otro pusīti.
Kad pāru dzīvē būs veikta revīzija, viņi trīs nedēļas “Vitalitātes akadēmijā” tievēs, mācīsies veselīgu dzīvesveidu un uzlabos attiecības, pēc tam atgriezīsies mājās un jauno dzīves stilu centīsies ieviest ikdienā, bet tad uz divām nedēļām šķirsies, lai vienatnē pārdomātu, vai tiešām vēlas būt kopā. Ja atbildes būs pozitīvas, pāris atkal dosies pie “Patiesības spoguļa”. Ja kāds no viņiem neatgriezīsies, pāris šķirsies uz mūžu. Likme ir augsta – mainīties vai otru pazaudēt. Lēmums jāpieņem katram pašam. Pagaidām visi ir priecīgi satikties un tas šova grūdiens viņus ir iedvesmojis. Paliek vien jautājums par noturību. Interesanti būtu viņus satikt pēc dažiem gadiem citā raidījumā, lai redzētu, vai dzirkstelīte, kas parādījusies viņu acīs, nebūs nodzisusi.
Vai grūti bija atrast dalībniekus, kam būtu drosme piedalīties tādā šovā?
Tika izsludināts konkurss, jo vienmēr uzrodas cilvēki, kuri labprāt gatavi mesties nezināmajā. Taču pieteicās arī daži pāri, kas nebija tikuši “Ievas pārvērtību šovā”. Pagaidām raidījumā piedalīsies astoņi pāri. Tomēr nav nemaz tik viegli cilvēkus pierunāt būt atklātiem, jo sākumā viņi ir diezgan bikli, kautrīgi. Taču “Vitalitātes akadēmija” viņus atraisa. Te viņi saņem veselīgu ēdienu un aprūpi, ko daudzi par saviem līdzekļiem nevarētu atļauties, nūjo, apmeklē trenažieru zāli, ūdens aerobiku, jāj ar zirgiem – nopietns darbs, kam neatliek laika, ja ir sadzīves rūpes. Ar šo darbošanos nonākam arī pie attiecībām, un mans uzdevums ir ar juveliera smalkumu tās saudzīgi paslīpēt, jo man gribas cilvēkus arī drusciņ publiski pasargāt.
Kā bērni uztver mammas darbošanos televīzijā?
Nu jau viņi savā dzīvē. Bet, kad vadīju pirmo sarunu šovu, tad gan viņiem nācās saskarties ar citu cilvēku viedokli par mani. Protams, kā bērniem viņiem bija sāpīgi dzirdēt kaut ko ne pārāk labu par savu mammu un mulsināja arī pastiprinātā uzmanība. Tagad viņi ir iemācījušies uz to neitrāli skatīties, jo pieņem, ka tas ir mans darbs, manas aktivitātes. Dēls Toms ir mūziķis, un mums šajā ziņā ir par ko parunāt. Atbalstu viņu, jo skatuve prasa vienmēr atrasties formā.
Jums ir arī mazmeitiņa.
Jā, viņa mani atpazīst televīzijā. Kad sēžam blakus un skatāmies raidījuma ierakstu, viņa vienmēr iesaucas: “Re, kur Ančuks!”
Skatoties uz jums, nemaz nešķiet, ka tuvojaties lielai dzīves jubilejai, kas būs maijā. Kā to svinēsiet?
Piecdesmit gados uztaisīju pamatīgu ballīti savām draudzenēm. Mēs svinējām dzīvi, braucām ar tramvaju un dzērām absintu. Piecdesmit piecos gados sarīkoju vēl vienu ballīti ar domu, ka tā ir pēdējā, ko prieks atzīmēt. Tad braucām ar “Party” busu un taisījām visādas atrakcijas. Man nekad nav patikusi sēdēšana pie galdiem un jubilāra godināšana. Visu izšķir domāšanas veids. Ja tev gadi iet, bet tu saglabā jauneklīgu ziņkārību par to, kas notiek apkārt, ar tevi ir viegli sarunāties un jauni cilvēki no tevis neizvairās, tad mēs smuki novecojam. Bet, ja attieksme pret dzīvi pārvēršas bezcerībā, ir kā filmā “Džimlairūdi rallallā”, kuras varonis vairs gaida tikai nāvi. Tomēr tā notiek, jo visi cilvēki nav vienādi spēcīgi.
Vai apģērbs maina jūsu pašsajūtu? Aplūkojot publiskās fotogrāfijas, man šķiet, jums piestāv dzeltenā krāsa.
Jā. Viena pazīstama zintniece teica, ka mana krāsa esot medus dzeltena un arī dziļas nakts indigo zils tonis. Es noticēju, un man patīk.
Esat nomainījusi arī matu krāsu.
Diemžēl nācās upurēties ekrāna prasībām, jo LNT tikko vadīju kādu raidījumu un bija nepieciešamas pārmaiņas, bet nu jau esmu pieradusi. Mati jau nav zobi – gan savus melnos pēc laika atdabūšu. Galu galā šādas pārmaiņas ir sievišķīgas, un, ja mani uz to pamudina un pārliecina, ka vajag, varu paspēlēties. Līdz ar matu krāsu jāmainās arī apģērba tonalitātei un rodas laba iespēja nomainīt garderobi.
Intervijā pirms šova “Mana mamma gatavo labāk nekā tavējā” izteicāties, ka jums patīk gatavot, ja vien tas nekļūst par ikdienas pienākumu. Ar kādiem ēdieniem palutinat mājiniekus?
Nesen bija samērā brīva diena un pārlūkoju savus pārtikas krājumus. Atradu spageti makaronus, tunci ar dārzeņiem, sieru, saldskābo mērci, rukolu, un tajā brīdī man piedzima recepte. Nepagāja ne pusstunda, un ēdiens bija gatavs. Šādas spontānas receptes bērni iesauca par “mammelbens”. Tās nāk no tiem laikiem, kad viņi izsalkuši pārradās mājās no skolas un vajadzēja uz ātro kaut ko pagatavot. Bet vīrs pats labi gatavo, un viņš vienmēr staro, ja es kaut ko pasniedzu galdā, jo tas ir ekskluzīvi (smejas). Viņš priecājas, kad pēc nogurdinošas darba dienas es uztaisu salātus, kuru sastāvdaļas allaž mainās – īstais vakariņu ēdiens, jo nav smags. Ja vēl iededzam sveci un piedzeram klāt glāzi vīna, tad tie ir mūsu ģimenes ikdienas svētki.
Kāds ir jūsu iecienītākais vīns?
Pārsvarā vasarā tie ir baltvīni, ziemā – sarkanvīni, ko cenšos pieskaņot ēdienam. Bet mans vasaras favorīts ir rabarberu vīns.
Pieturzīmes
Bez kā grūti iedomāties dienu?
Bez dziļa miega, kafijas krūzes, saviem rīta rituāliem un apņēmības, ka šī diena kaut ko labu atnesīs.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Kustīga, emocionāla, paļāvīga dzīves ritējumam un kārtīgs darba zirgs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Neticības, šaubu, apātijas un dusmu pārvarēšana sevī.
Labākā izklaide?
Būt kā dabas bērnam vasaras saulē pie jūras kopā ar suni.
