Svinot Pētera Vaska jubileju. Armands Znotiņš recenzē komponista septiņdesmit piektās jubilejas pasākumus 5
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, vēl gluži nesen žurnāls “Mūzikas Saule”, gatavojoties Pētera Vaska septiņdesmit gadu jubilejai, aicināja muzikologus un komponistus īsi uzrakstīt par kādu sev nozīmīgu klasiķa partitūru – un mana izvēle, atceroties kordziedāšanas gaitas, bija Andreja Eglīša dzejas iedvesmotais opuss “Savā tautā”.
Dāvis Eņģelis atgādināja par citu a cappella dziesmu – balādi “Zīles ziņa” ar Ulža Bērziņa vārdiem, Andris Dzenītis – par simfonisko epizodi “Sastrēgumstunda”, Andris Vecumnieks izcēla Pirmo simfoniju “Balsis”, bet Anete Ašmane – Otro čella koncertu “Klātbūtne”, un tas vien parāda, cik Pētera Vaska daiļrade ir bagāta un daudzveidīga.
Taču kopš tā laika, izrādās, pagājuši jau pieci gadi, un nu Latvijas mūziķi svin komponista septiņdesmit piekto jubileju.
Šo piecu gadu laikā tapusi virkne jaundarbu, no kuriem viens – “Angele Dei” korim – arī piedzīvoja pirmatskaņojumu 2021. gada 17. aprīļa tiešsaistes koncertā “Pēteris Vasks un domubiedri” no Dzintaru vēsturiskās koncertzāles, bet dienu iepriekš otra jubilejas programma radio viļņos un televīzijas ēterā izskanēja no Cēsu koncertzāles. Arī tai likts virsraksts “Klātbūtne”.
Jācer, ka abus Pētera Vaska čella koncertus Margaritas Balanas priekšnesumā varēs dzirdēt nākotnē, jo šoreiz Cēsu koncertzāles rezidējošās mākslinieces – čelliste un viņas māsa, vijolniece Kristīne Balanas – izvēlējās atskaņot “Līdzenuma ainavas” diviem stīginstrumentiem, korim un orķestrim un “Vox amoris” vijolei un stīgu orķestrim.
Taču pirms tam – kordziesma “Māte Saule” ar Jāņa Petera dzeju, un tieši tā kļuva par vienu no spilgtākajiem pārdzīvojumiem 16. aprīļa koncerta gaitā – gan tādēļ, ka šis a cappella opuss pārstāv Vaska agrīno daiļrades periodu ar laikmetīgi nospriegotu mūzikas valodu, gan tādēļ, ka “Māte Saule” tieši tāpat atsauca atmiņā kordziedāšanas laikā piedzīvoto, tostarp čehu klausītāju sajūsmināto reakciju uz šo Pētera Vaska meistardarbu.
Māra Sirmā vadītā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” interpretācija, protams, bija daudz piesātinātāka un kolorītāka nekā jebkura amatieru kora dziedājums, un arī turpmākie muzikālie risinājumi “Līdzenuma ainavām” un “Laudate Dominum” liecināja par tembrālu izteiksmību un emocionālu intensitāti.
Taču turpat jāteic arī pāris kritisku vārdu – gandrīz katrs programmā dzirdētais priekšnesums sākās ar pamatīgu dramatisku uzrāvienu, arī tad, ja skaņdarba dinamika to nemaz neprasa, un tālākajos dramaturģiskās arhitektonikas izvedumos gluži likumsakarīgi pietrūka gan spēka, gan smalkākas tembrāli dinamiskās diferenciācijas skaņuraksta krāšņāko kulmināciju brīžos.
Pieņemu gan, ka problēma varēja būt arī radio skaņu režisora veikumā (uz to norādīja vēl vairākas dīvainības), taču nojaušu arī to, ka Valsts akadēmiskais koris “Latvija” šajos apstākļos ir pārāk novājināts, un tam noderētu pāris desmiti jaunu balsu.
Runājot par komponista partitūru raisīto interesi un tajās ietverto vēstījuma daudzdimensionalitāti, par otru programmas virsotni kļuva simfoniskais opuss “Lauda”.
Tas radīts 1986. gadā par godu nupat sagaidītajai Krišjāņa Barona simtpiecdesmitgadei, un šis veltījums arī dod atslēgu visai skaņdarba izpratnei, kur folkloras tēma iegūst visplašāko īstenojumu un visdziļāko izgaismojumu – no šķietami bezgalīgām stīgu instrumentu līnijām un sasauksmes ar garīgo vertikāli līdz dejiskiem pūšaminstrumentu motīviem un galu galā arī saknēm htoniskajā pasaulē.
Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra lasījumā mūzikas simboliskie slāņi tika atainoti visnotaļ pārliecinoši, un tas pats sakāms arī par diriģenta, orķestra un solistes sadarbību fantāzijā “Vox amoris”, kur interpretācijas precizitāte un emocionālais piepildījums bija tuvu ideālam.
Mazāk uzrunāja “Līdzenuma ainavu” atskaņojuma tēli un raksturi, bet pēdējā no Māra Sirmā vadītajām interpretācijām – vokāli simfoniskajam opusam “Laudate Dominum” – labā kvalitātē atgādināja vispārzināmas komponista idejas un motīvus.
Šai ziņā arī 17. aprīļa koncerts “Vasks un domubiedri” vēlreiz apliecināja daudzkārt iepazītas Pētera Vaska mūzikas īpašības.
Konsonējošā skaņurakstā ietvertas sakrālas tēmas caurstrāvoja gan jaundarbu “Angele Dei”, gan pavisam nesen dzirdēto opusu “Mans Kungs un mans Dievs”, kuru emocionālā izteiksme veidoja nepieciešamos kontrastus gan ar Artura Maskata “Agnus Dei” un “Pavasara tēmas” lirisko plastiskumu, gan ar Andreja Selicka “Ekstātiskā dziedājuma Dieva Mātei” un klavierdarba “Ave Maria” senatnīgi iekrāsoto askēzi.
Un atkal – šādā salikumā koncerta tiešāko un intensīvāko pārdzīvojumu raisīja Pētera Vaska a cappella opuss ar latviešu dzejnieka vārdiem, Sigvarda Kļavas vadītajam Latvijas Radio korim izdziedot Māra Čaklā inspirēto balādi “Mūsu māšu vārdi”.
Un turpat arī vēl kāds nepārprotams secinājums – Radio kora priekšnesums joprojām uzskatāms par noslīpētu, turpretī izcilākus interpretācijas paraugus par pianista Reiņa Zariņa spēlēto Vaska “Zaļo ainavu” un Selicka “Ave Maria” grūti iedomāties.
Rezumējot – klātienes koncertu atgriešanos vērts gaidīt kaut vai tādēļ vien, lai koncertzālēs dzirdētu gan Pētera Vaska klavieru ciklu “Gadalaiki”, gan arī viņa kormūzikas programmas – ar dramatiski piesātinātajām un kontrastainajām balādēm “Zīles ziņa”, “Litene”, “Mūsu māšu vārdi”, “Liepa”, ar poēmām “Ugunssargs” un “Zemgale”, ar kontemplatīvajiem cikliem “Klusās dziesmas” un “Mīlas dziesmas”.
Tā ir tikai neliela daļa no mūzikas, ko Pēteris Vasks mums devis, un tas vienlaikus ir ļoti, ļoti daudz.
