Kas raksturo sabiedrību tuvu pie beigām? Kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Kad augstākā vērtība ir materiālā labklājība un bauda un kad beidz pastāvēt ideāli, kuru dēļ cilvēks ir gatavs būt varonis. Tā saka profesors Tumans. Vēl viņš stāsta, ka rietošās Romas “kultūrā sāka dominēt destruktīvi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt.” 2
Tas viss ir gana pazīstami, lai nebūtu tikai liecība par senvēsturi, taču viena mirstošās Romas pazīme pa īstam ieskandina trauksmes signālu: tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā… Un tam pat nav sakara ar grūti kaldināto skolotāju algu reformu, tam ir sakars ar mūsu pašu, ar vienkāršo cilvēku vēlmēm un interesēm. Ar ideāliem un ar modeļiem, kas jaunatnei šķiet atdarināšanas vērti. Teju katrs Latvijā pazīst lielisko latviešu talantu Kristapu Porziņģi, jo par viņu stāsta katrā Panorāmā. Latvijas dzimšanas dienā viņš savai dzimtenei ir uzdāvinājis spožu uzvaru ar 29 gūtiem punktiem. Tas mūsu lieliski iepriecinaāja! Daudz mazāk tauta pazīst Andri Ambaini vai to pašu Hariju Tumanu. Vai arī mūsu kultūra ir norieta stadijā?
Izvēles par Latvijas attīstības virzieniem bieži tiek pamatotas ar Eiropas vērtībām. Tas izklausās iespaidīgi. Taču par kādu Eiropu mēs runājam? Par to Eiropu, kura tiecās īstenot savus kristīgos un apgaismības ideālus, vai to, kura no tiem jau atteikusies? To Eiropu, kuras izcilais domātājs Platons uzskatīja, ka valsts ir tikumība un valdīt drīkst tie, kas ir vistuvāk tikumības ideālam? Vai arī to, kur filozofi un pedagogi piepeši vairs īsti nespēj pateikt, kas vispār ir tikumība un kur pats šis vārds izskan gandrīz kā lamuvārds?
Tā visa ir Eiropa, taču vērtības būs ļoti atšķirīgas. Vai mēs par vadzvaigzni uzskatām nobriedušo Eiropu, kas apgaismo visu pasauli, vai norietošo Eiropu, kas uz migrantu kolonām skatās ar veca suņa satraukumu, kurš redz mājā ienākam jauno suni? Kāpēc šie skati tā uztrauc? Tādēļ ka tajos ir redzama apņēmība, vienotība, ticības pārliecība un skaidrs mērķis. Kāds mērķis vieno mūs? Kādu ticību varam likt pretī?
Eiropa, kas ir veidojusies ap lielo Bībeles stāstu par tautas iziešanu no verdzības nama uz apsolīto zemi, ir vienmēr ticējusi brīvībai un Dieva vadīta ir uz to gājusi. Tas ir nozīmējis brīvību pieaugt gudrībā un tikumā. Taču tas ne vienmēr ir nozīmējis būt katram tikai par sevi. Brīvību no jebkādām kopīgām normām, no svētuma izjūtas, no nacionālas valsts idejas. Ne vienmēr tas ir nozīmējis brīvību katram izvēlēties savu morāli, izvēlēties pat savu dzimumu un attiecīgo dušas telpu skolas sporta zālē. Ne vienmēr tas ir nozīmējis dzīves telpu bez neviena svēta “nē!”, pret kuru atdurties, pie kā pieturēties.
Jā, arī tāda brīvība pieder kādas Eiropas vērtībām. Taču būtu svarīgi no visām Eiropas vērtībām izvēlēties tās, kas vieno un iedvesmo uz varonību aizstāvēt savu civlilizāciju un dzīvesveidu, kā to darīja vectēvi, šo valsti izcīnot un uzceļot. Ko labu valstij un sabiedrībai nesīs tās, kas iekvēlina tikai šo vērtību entuziastu grupu – kuri gan labprāt gribētu tās padarīt par normu visiem? Eiropas vērtības… Barbari pakļāva Romu tad, kad Romas vērtības kļuva tādas, ka pārstāja iedvesmot pašus romiešus. Viņi vairs nejuta dzinuli tās aizstāvēt. Vai domāt eiropeiski un mācīties no vēstures ir nesavienojamas lietas?
Profesors Tumans gan izsaka domu, ka civilizāciju novecošana un nāve ir nenovēršams process, tāpat kā cilvēks nevar stāties ceļā braucošam vilcienam. Kas mums kā eiropiešiem atliek? Viena iespēja – nopirkt popkornu, iekārtoties ērtāk un noskatīties, cenšoties atlikušajā laikā gūt pēc iespējas vairāk baudas un labuma. Ja ir vēlēšanās, to var ietērpt bravūrā un teikt – neviens mūs neiebiedēs, mēs neatkāpsimies no savām vērtībām – lai gan nevar atjaunoties, nevar pārvietoties kādu vagonu tālāk no galastacijas, nepārskatot kaut kādas pamata nostādnes, nemēģinot atgūt kaut ko no senās iedvesmas. Cita iespēja – vismaz mēģināt. Piemēram, izkāpt uz mirkli no tā vilciena un aiziet Lāčplēša dienā uz krastmalu pie Rīgas pils vai uz līdzīgu vietu savā pilsētā vai ciemā. Nevis kā uz izklaidi, bet mēģināt saklausīt to dienu dunu, kad tautas varoņi izcīnīja mums brīvu Latviju. Lāčplēša spēks esot bijis ausīs, kas dzird savu tautu. Sadzirdēt savas tautas saknes, kas smēlās spēku no ticības un vērtībām, kuras ļāva izaudzināt varoņus. Svecīšu gaismā lūkoties pēc mērķa, kas spēj iedvesmot un vienot arī šodien.
