Mūs varbūt mierina tas, ka šīs nebēgļu straumes ilgotais mērķis neesam tieši mēs un no mums gaidītais pienesums pagaidām ir niecīgs, taču kas notiek ar Eiropu, notiek ar mums. Itālija, Grieķija – pirmās kristīgās zemes. Vācija, reformācijas šūpulis. Vai tas, kas notiek, ir saprātīgi un pareizi? 2
Bieži dzird, ka ar to kaut ko iesākt ir “grūti”, “sarežģīti”, “neiespējami”. Taču nāk prātā Vecās Derības lasījumā dzirdētā Mordohaja saruna ar ķēniņieni Esteri: “Ja tu tagad cietīsi klusu, tad tu un tava tēva nams ies bojā. Kas zina, vai ne šī laika dēļ tu esi kļuvusi ķēniņiene?” Eiropas savienībā dzīvo ap 500 miljoniem cilvēku un tikai viens no tiem ir prezidenta amatā. Cilvēks tādā postenī varētu sev jautāt – nez’ ar ko es esmu tik izcils, ka esmu paaugstināts tik ķēnišķīgā godā. Taču Mordohajs jautā ko citu – “vai ne šī laika dēļ tu kļuvi ķēniņiene?”
Mūsdienās, kad kalkulators ir katrā telefonā, bērniem nudien nevajag, lai vectēvs izdala patvēruma prasītāju skaitu ar 28 un nosauc to par plānu migrācijas problēmas risinājumam – sevišķi, ja, pēc profesora Taivāna teiktā, Āfrikas kontinentā vien 20-30 miljoni nebēgļu gaida iespēju ierasties.
Protams, ka nosargāt Eiropas ārējo robežu ir grūti – bet vai ne tādēļ tu esi ķēnišķīgā godā? Protams, ka ir sarežģīti atšķirt īstu bēgli no nebēgļa un svešu labumu tīkotāja, bet vai ne tādēļ tu esi savā amatā? Protams var likties neiespējami kontrolēt tāda mēroga nelegālu imigrāciju, savaldīt tos, kas izlaupa tirgotavas un tūlīt uz vietas aizsūtīt atpakaļ tos, kas terorizē vietējos iedzīvotājus – bet vai ne tieši šī laika dēļ, tu esi tur kur esi?
Eiropas Komisijas prezidenta amatu es apcerēju pārstāvnieciski. Ne viens ir karotājs. No dižas savienības prezidenta, no lielvaras kanclera, līdz katram valdošam postenim nelielā valstī – ikvienam kas pretendē uz lielāku vai mazāku ķēnišķīgu godu vajadzētu iepriekš apsvērt, ka var nākt grūti, sarežģīti, neiespējami laiki, kad jārīkojas saprātīgi un apņēmīgi, lai cilvēcība tiktu piepildīta, bet lai arī tēva nams neiet postā un lai māte tēvzeme būtu drošībā. Ja negribi vai nemāki, tad nekandidē. Tieši tādēļ, mīļā tauta, ir tik svarīgi lūgt Dievu un varbūt pat gavēt par saviem vadītājiem tā, kā tauta izšķirīgā brīdī lūdza par savu ķēniņieni Esteri.
Dievs katrā bērnā ieliek talanta dāvanu, taču dievišķā dzirksts krāšņi uzplaukst ģimenē, kur gudri, gādīgi un mīloši vecāki tam rada labvēlīgus apstākļus. Latvijas ļaužu dvēselēs mājo gan līdzcietība, gan, gan solidaritāte, gan atbildība. Lai tā uzplauktu un nestu augļus, tāpat kā ģimenē ir vajadzīga pārliecība, ka vecāki saprot, kas notiek, zina ko dara, un rūpējas par savu bērnu drošību. Tad nevajadzēs pat videoklipus par mūsu senču bēgļu gaitām – kuri starp citu bija bēgļi Rietumu civilizācijas telpā un atrada patvērumu starp savējiem. Nevajadzēs kaunināt vai žēlināt. Vienkārši parādiet, ka saprotat, kas notiek, ka rīkojates atbilstoši realitātei – un latvieši nebūs tie, kas turēs ciet nāves vārtus, lai neļautu izbēgt tiem, kurus slepkavo un izvaro. Tas būtu pretrunā gan ar mūsu kristīgajām saknēm, gan ar dainu ētiku, gan ar visu šeit dzīvojošo tautību ētosu. Tas būtu pret mūsu piederību ne tikai Eiropai, bet cilvēcībai.
Taču svētku reizē ir labi padomāt arī par lielajām norisēm. Pirms nedēļas Latvijas Vēstneša portālā parādījās acis atdaroša intervija ar vienu no mūsu gaišākajiem prātiem, vēstures profesoru Hariju Tumanu. Tur cita starpā ir apgāzts arī populārais viedoklis, ka Roma gāja bojā tāpēc, ka to iekaroja barbari. Īstenībā Roma gāja bojā tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši savu kultūru, varonības un citus ideālus. Kad tas notika, Roma iegāja vecumdienu stadijā, zaudēja spēkus un to saplosīja hiēnas, kā tas dabā notiek ar novārgušiem dzīvniekiem un civilizācijām.
