Svinot dzīvi un vasaru dansingos 0
Dejas, flirts, mūzika un jautra uzdzīve – šis vasaras komplekts ir aktuāls visos laikos – arī 20. gs. 20. un 30. gados, kad jūnijs, jūlijs un augusts gan Rīgā, gan Rīgas jūrmalā un citviet bija visīstākie “deju grīdu” jeb dansingu zelta mēneši.
Kā 1926. gada 15. jūlijā rakstīja žurnāls “Jaunā Elegance”, “tagad, vasarā, bāri sevišķi krasi atšķiras no dansingiem. Ne katrs, kurš pēc nervus un miesu nogurdinoša dienas darba vēlas vakarā dažas stundas jautrības un vieglu izpriecu, apmeklē bārus, kā tas pa lielākai daļai ir ziemā”. Vasaras naktīs publika, kas “meklē muzīku, deju un jautrus priekšnesumus”, iet uz dansingiem un deju grīdām.
Uzdzīvotāji – bāros un dansingos
Rīgā varēja doties, piemēram, uz demokrātiskajiem “Union-Palass”, “Barberina”, “Cafē Koncerts” vai dārgākajiem varietē tipa restorāniem “Viktorija”, “Picadilly” vai, piemēram, uz zeltā, brokātā un persiešu tepiķos greznoto izklaides paradīzi “Alhambra” u. c.
Jau minētā “Jaunā Elegance” uzsvēra, ka demokrātiskajās vietās pastāvīgi ir daudz jaunatnes, kura “mīl dejot modernas dejas pie modernas muzīkas, dzert citronādi vai šokolādi ar ledu, meklēt jaunus piedzīvojumus ar skaisto dzimumu vai arī vismaz pavadīt draugu vidū dažas omulīgas, jautras stundiņas. Un – par visām lietām – panākt to bez lielas tērēšanās. Šinīs deju kafejnīcās tad arī viss ir samērā lēts, katram pieejams.”
Bāros, it īpaši tādos kā, piemēram, 20. gadu vidū sabiedrības krējuma iecienītais “Imperial” jeb “Shimmy” (atradās viesnīcā “Metropole” Aspazijas bulvārī 13), noskaņa krasi atšķīrās. “Jaunā Elegance” rakstīja: “Sen zināma lieta, ka bārā, sevišķi pēc divpadsmitiem naktī, katrs mazākais nieks ir stipri dārgs. Tādēļ bārus apmeklē tikai turīgi uzdzīvotāji.” Līdz pusnaktij tie parasti bija tukši – smalkā publika vēl kavēja laiku kafejnīcās, un tikai “ap pusnakti mostas dzīvība šinīs vietās, kurās veikalnieki, spekulanti un uzdzīvotāji meklē aizmiršanos no dienas rūpēm, pūlas izklaidēt domas par bankrotiem, vekseļiem, neveiksmēm veikalos”.
Ienākušam viesnīcā “Metropole”, vispirms bijis jāmeklē mazas, neuzkrītošas durtiņas pie garderobes, kas vedušas pagrabā, kur ierīkots bārs ar pītām “kurvju tipa” mēbelēm. Īpaši šīs dārgās izpriecu vietas bija iecienījuši ārzemnieki un Latvijas minoritātes – ebreji, vācieši –, vedinot “Jauno Eleganci” secināt: “Vispārīgi, latviešu valodu tur dzird diezgan reti.”
Jāatgādina, ka 1925. gadā Latvijā bija pieņemts Žūpības apkarošanas likums, ko stingrības ziņā vērtēja kā otro pēc Somijā spēkā esošā. Grādīgo dziru tirdzniecība gan bija atļauta, tomēr ne tikai otrās, bet arī pirmās šķiras lokālos to drīkstēja tikai līdz desmitiem vakarā (aizliegums bija spēkā līdz deviņiem rītā), sestdienās – līdz 12 dienā, bet svētdienas vismaz oficiāli kļuva par pilnīgi “sausām”. Alkoholu nedrīkstēja tirgot 500 m rādiusā ap baznīcām, un līdz 1933. gadam “zaļo pūķi” bija aizliegts arī reklamēt presē.
Tomēr arī minētajā “Imperial”, tāpat kā citās līdzīgās vietās, visu nakti valdījusi nepārtraukta omulība un jautrība skaisto bārdāmu sabiedrībā (ar viņām šis lokāls bija īpaši slavens), tomēr alkoholisku dzērienu it kā nav bijis – “visi, protams, dzer “kafiju””. Prese pieminēja, ka “policija šinīs viesnīcās ļoti bieži atrod alkoholiskus dzērienus, pat kontrabandu”. Kā rakstīja “Jaunā Elegance”, “pēc trijiem naktī daļa no viesiem izklīst, daļa paliek vēl atsevišķos kabinetos un viesnīcas numuros līdz pieciem vai pat līdz rītam, ja “kafija” atstājusi pārāk nospiedošu iespaidu. Tāpat paliek tie, kas grib pāris stundiņas pavadīt vienatnē ar bārdāmām.”
Un, lūk, kas notika, gaismai austot: “Takšu rinda pie ieejas durvīm ir pamazām izklīdusi, aizvedot tos apmeklētājus, kuri pēc nakts uzdzīves vēl sev var atļauties tādu “komfortu”. Tie, kuri izkaisījuši bārā visu “sīko”, aizlīgo mājup kājām… Galva vēl smaga, kalkulācijas nevedas. Tikai, kad paģiras izgulētas, uzdzīvotājs redz, ka pagalam visa mēneša alga… Bārdāmas smaida, dažreiz bārā atstāti vairāki desmittūkstoši rubļu vienā naktī. Un otrā dienā nāk atkal vekseļi, nepatikšanas veikalā, naudas trūkums.”
1931. gada septembrī Brīvības ielā 15 Sniķera namā durvis vēra “fešeneblais dansings-kafē “Barberīna”” ar oriģinālu amerikāņu bāru un atsevišķu stūrīti austrumu-turku stilā, kur direktora rīkotāja un orķestra vadītāja pienākumus bija uzņēmies pats Rīgas tango karalis Oskars Stroks (1893–1975), kurš līdz tam bija strādājis “Alhambrā”. “Varam tikai priecāties, ka modernā Eiropa turpina ieviesties arī pie mums,” 1931. gada 6. augustā priecīgi vēstīja “Pasaules Pasts”. Diemžēl ierosme izrādījās neveiksmīga, un jau pēc diviem mēnešiem kafejnīca tika slēgta, bet pats Stroks parādu dēļ nonāca cietumā.
“Rīga savos tumšajos kaktos tiešām slēpj pārsteidzošas lietas, par kurām plašāka publika nekā noteikta nezina,” konstatēja “Jaunās Elegances” autors N. Garais, pieņemot, ka avīžu paustās “sensācijas tomēr vienmēr nav gluži bez pamata”. Laiku pa laikam policija atklājot kādu no nelegālajiem “klubiem”, jo esot “parasta lieta, ka kokaīns tiek lietots ne vien vienatnē, bet ka šie “rafinētie” baudītāji bieži vien arī apvienojas pulciņos un dara to kopēji”. Piedaloties arī sievietes, kuras, “reiz kritušas kokaīna varā, ne vien nevar no tā atsvabināties, bet arī paved savus paziņas”.
Pēc šā autora datiem, morfija lietotāju Rīgā 20. gadu vidū bijis daudz mazāk. “Šī ģifts ir bīstamāka par kokaīnu, un to lieto pa lielākai daļai agrākie kokaīnisti, kuru nervi jau tiktāl notrulināti, ka kokaīns tos vairs nespēj pietiekošā mērā uzbudināt, lai “baudītājs” izjustu ekstāzi.” Vairāk par šo savā grāmatā “Rīga bohēmas varā” (Rīga, apgāds “Priedaines”, 2002) izsmeļoši un interesanti rakstījusi vēsturniece Ineta Lipša.
Dansingu zēni un meitenes
Pēc Pirmā pasaules karā pārciestajām šausmām daudzi tagad vadīja laiku pēc principa “Dzīvo, kamēr dzīvs”, un 20. gadu pirmajā pusē arī Latviju bija pārņēmusi parādība, ko laikabiedri dēvēja par “dejošanas drudzi”. Arī šajos jautājumos latvieši ļoti interesējās par citās zemēs notiekošo gan turpat, Eiropā, gan aiz okeāna. Īpašs iedvesmas avots bija Ziemeļamerikas Savienotās Valstis (ZASV). Tur deju grīdas un dansingi bija vispopulārākās izpriecas iestādes, kurās “visu šķiru amerikāņi pēc steigā un troksnī pavadītās darba dienas ar aizrautību nododas džimmi un džezbendam” (“Rīgas Ziņas”, apvienotas ar “Latvijas Vēstnesi’, 1926. gada 11. augustā). Kopš 1920. gada 16. janvāra ZASV bija spēkā tiesiskais ārprāts ar nosaukumu “sausais likums”, saskaņā ar kuru ārpus tā nonāca it visi dzērieni, kuros alkohola saturs bija lielāks par 1,5% – pat vieglais alus. Tā nu kungi smokingos un dāmas vakarkleitās devās uz mafijai piederošajiem lokāliem, kur, samaksājuši ieejas maksu, baudīja vakaru, klausoties džezu un dejojot, un malkojot kontrabandistu nelegāli ievestos dzērienus.
Kā rakstīja “Rīgas Ziņas”, Amerikā dansingus lielākoties apmeklējot vīrieši, un, “piemērojoties šai parādībai, attīstījies arī jauns profesijas veids – katrai deju grīdai ir savas profesionālas dejotājas – skaistas, jaunas meitenes, pa lielākai daļai ārzemnieces”. Viesis par katru deju dansinga meitenei maksā deviņus centus, nopērkot čeku jau pie lokāla ieejas. Toties dejotājai, ja izlaidusi kādu deju, jāmaksā soda nauda – viens cents – dansinga īpašniekam. “Bet dejot tām nākas nepārtraukti, par to liecina viņu bālās, izdzisušās sejas, kuru nogurumu nespēj noslēpt pat pūderis un smiņķis. Lai nekārdinātu dejotājas ar atpūtu, amerikāņu deju grīdās arī nav neviena krēsla,” rakstīja “Rīgas Ziņas”. Parīzē bija sastopami algoti dejotāji – dāmu apkalpošanai, toties Rīgā pār viesu labsajūtu “valdīja” apburošās bārdāmas.
“Mascotte” un “Lido” duelis Rīgas jūrmalā
Ārzemnieciskā “Mascotte” un izsmalcinātais “Lido”, 30. gadu otrajā pusē – greznais “Korso”, Otto Švarca kafejnīca, 1933. gadā nodegusī “Jūrmalas virpuļgrīda” un “Majoru jūras paviljons”… Tik liela izvēļu daudzveidība pavērās atpūtniekiem, dažādos 30. gadu posmos atbraukušiem uz Rīgas jūrmalu jeb Rīgas rivjēru.
“Katram Rīgas jūrmalas restorānam ir sava publika. Tikai sezonas sākumā notiek, kā paši restorātori saka, tautas staigāšana. Vēlāk apmeklētāji izkārtojas un tā katram vasarniekam ir sava pastāvīga izpriecas vieta. Tie, kas mīl labi paēst, labprāt apmeklē kādu dārza restorānu Jomas ielas sākumā, kam ir ģimenes lokāla slava. Lielie spoguļi, veclaicīgās gleznas, galda piederumi, smagās mēbeles – tas viss liecina, ka šis uzņēmums pastāvējis jau pirms kara. Šeit valda arī pirmskara restorāna gars – labs ķēķis, solīda apkalpošana, par ko viesim savukārt labi jāsamaksā,” 1937. gada 26. jūlijā rakstīja laikraksts “Rīts”.
“Vakar Jomas un Tirgoņu ielas stūrī atklāja moderno kafe-dancing-kabaretu “Mascotte” Majoros,” 1931. gada 12. jūnijā ziņoja “Pēdējā Brīdī”. Ēkas arhitektūru funkcionālisma tradīcijās bija veidojis Alfrēds Karrs un Kurts Betge, un tā pārsteidza ar savu iespaidīgo veidolu – ieapaļas formas fasādi, kolonnām un art deco stilā veidotu interjeru.
“Jūrmalai tagad ārzemnieciska kafejnīca, kas aizpildīs sen sajusto robu, jo līdzšinējās izpriecas vietas bija ir par banālām, ir par dārgām,” 1931. gada 14. jūnijā rakstīja “Pasaules Pasts”.
Grandiozā zāle, lielais dejas laukums, amerikāņu bārs ar speciāliem kokteiļu mikseriem, prāvs orķestris – tas viss solot jūrmalniekiem daudz patīkama. “Iekārtas ārzemnieciskums” izklaides meklētājus tomēr lai neatbaidot, jo “cenas piemērotas arī tai kabatai, kurā atrodas viens divi lati”. “Kaut vairāk mums būtu šādu “Mascotte”, vairāk iemeslu būtu viesu pievilkšanai mūsu daiļai jūrmalai.”
Vēlāk “Mascotte” telpās Jomas ielā 37 darbojās restorāns “Otto Swarz” – kādu laiku tur bija deju grīda, kur vakaros pulcējās jaunieši, kuri, kā 1937. gada 26. jūlijā rakstīja laikraksts “Rīts”, “nevarēja vairāk izdot par latu. Tie dzēra tasi kafijas, “vectēva dzērienu” (bezalkoholisks dzēriens uz sulas bāzes, kas “sevišķos apstākļos” varēja arī pārvērsties par alkoholisku. – A. B.) un dejoja”.
1937. gada 9. jūlijā “Brīvā Zeme” ziņoja, ka Rīgas restorāna “Korso” (atradās Kaļķu ielā 13) īpašnieks Kārlis Trēziņš (1880–1943) šo iestādi pārvērtis par pirmās šķiras restorānu “Korso-Jūrmala” ar izsmalcinātu virtuvi, palmām kā interjera elementu un skaistām jaunām mēbelēm, kā arī orķestri Mišas Aljanska vadībā, kas desmit cilvēku sastāvā spēlē ik vakaru.
1937. gada 19. jūlija “Jaunākajās Ziņās” var atrast stāstījumu par to, kā greznajā “Korso” svētīti Jūras svētki – viens no gaidītākajiem ikgadējiem pasākumiem Jūrmalā, ko rīkoja Rīgas Jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība, pulcējot gan vasarniekus, gan ļoti daudz rīdzinieku. Svētki sākās svētdienas rītā ar “karodziņu polonēzi” Majoru liedagā, dejām un rotaļām orķestra mūzikai skanot, izlozi un garšīgām sviestmaizēm un kūkām, bet vakarpusē turīgākie viesi devās uz “five o’clock” (tā 20. un 30. gados mēdza saukt no angļiem pārņemto pēcpusdienas tējas tradīciju) greznajā “Korso”, kas piedāvāja arī plašu un labu mākslas programmu. Uzstājās Nacionālās operas baleta solisti un dziedātāja Paula Brīvkalne, priecēja ārzemju dejotāji Verners un Žoržeta… Dejas turpinājās gan lokālos, gan pludmalē – līdz pat pēdējam papildus norīkotajam vilcienam.
1931. gada Jāņos Majoros, Robežu ielā 2, oficiāli atklāja vēl vienu izsmalcinātu restorānu – deju grīdu “Lido”. Kā vēsta vietne “Zudusī Latvija”, nama rekonstrukcijas projektu izstrādāja arhitekts Sergejs Antonovs un elegantā celtne ar tornīti, kura galā plīvoja Latvijas valsts karogs, bija iedziļināta gruntsgabalā, radot vietu plašam vasaras dārzam ar skatu uz Edinburgas prospektu.
“Jau ilgāku laiku sabiedrība seko līdzi “Mascotte” un “Lido” “duelim” un vēro, kuram no šiem diviem moderniem lokāliem izdosies gūt uzvaru. Pēc “Mascotte” atklāšanas daudzi domāja, ka “Lido” kļūs pilnīgi lieks. Bet “Lido” atklāšanas dienā viesiem bija liels pārsteigums, redzot tik greznu un ar izsmalcinātu gaumi ierīkotu restorānu, kurš drīzāk būtu piemērots Berlīnei vai Parīzei, nevis Rīgas jūrmalai,” 1931. gada 26. jūnijā rakstīja “Aizkulises”.
Viss esot “ārkārtīgi moderns” – ieejot dārzā, redzama terase ar lieliem spilgtas krāsas saulessargiem; mēbeles – sarkanas un melnas; balti galdauti ar sarkanām un melnām aplikācijām. Apkalpo jaunkundzes glītos apģērbos – dienā rozā audekla kleitās ar īsām piedurknēm, vakarā – koši zilās kleitās. Vakaros dārzs ticis “burvīgi” apgaismots ar “strūklakas uguņiem un elektriskiem lukturiem, kas karājas koku zaros”. Arī par iekštelpu iekārtojumu kopiespaids bijis lielisks – sevišķi izcēlusies restorāna lielā zāle, kurā izveidoti divi pusapaļi amfiteātri – viens liels ar logu rindu publikai, otrs, nišveidīgs, – orķestrim. Par bārmeni “Lido” tajā laikā strādājis mākslinieks Harijs Skriede, viens no labākajiem Vilhelma Purvīša audzēkņiem – “viņš cer nopelnīt vairāk ar kokteiļu gatavošanu nekā ar gleznām, ko neviens krīzes laikā nepērk”.
“Aizkulises” arī zināja stāstīt, ka, neraugoties uz aristokrātisko interjeru, cenas “Lido” pārsteigušas ar mērenību, jo līdz deviņiem vakarā tās pazeminātas. “Pārējie restorāni, kafejnīcas un ēdienu veikali par negaidīto konkurentu jau nākuši ar atklātu protestu. Bet pret ko? Lai gatavo vēl garšīgāk un pasniedz skaistāk, un pārdod lētāk, tad publikas arī viņiem netrūks,” secināja žurnāls.
“Lido” uzstājās gan Latvijas augstākās raudzes mākslinieki – 1931. gada vasarā tur dziedāja operas solists Mariss Vētra, kuram paša baltajā namā bija pieteikts boikots, – gan Berlīnes un Parīzes rēviju zvaigznes un muzicēja labākie orķestri…
Šie ir tikai daži spilgtākie piemēri, kas ilustrē spožo vasaras dzīvi Rīgas jūrmalā. Skumji, ka līdz mūsdienām nekas no šīs greznības nav saglabājies. Kā vēsta vietne “Zudusī Latvija”, pēc denacionalizācijas 90. gadu sākumā “Lido” pārdots privātpersonai, kas pamatvērtību saskatījusi zemes cenā. Ēka – izcils, valsts aizsargāts kultūras piemineklis – jau vairāk nekā desmit gadus pamesta novārtā. Savukārt vēsturiskā “Korso” ēka tika nojaukta 2013. gadā.
“Presēšanās” uz deju grīdas
“Galvenais – dejot, kā to dara ārzemēs, bet kas pie mums vēl nebija parasts,” 1931. gada 6. augustā vēstīja “Pasaules Pasts”. Bet Rīgā iecienītais deju skolotājs, galvenais polonēzē vedējs visās Preses ballēs Mārtiņš Kauliņš (1864–1928) 1927. gada 27. maijā žurnālā “Atpūta” uzsvēra: “Kas attiecas uz mūsdienu modernām dejām, tad jākonstatē, ka izpildījumi ļoti reti atbilst elementārākām estētikas prasībām. Visvairāk tiek izcelts seksuālais elements, bet jebkuram vīrietim un sievietei jāsaprot, ka šī “presēšanās” ir nedaiļa un veselam prātam pretēja.” Pēc viņa domām – piedauzīgo, neestētisko deju izpildījumu cēlonis gan meklējams skolas trūkumā, nevis pašu moderno deju būtībā. Starp modernām dejām, kas guvušas “izcilu piekrišanu”, viņš izcēla kvikstepu – tas “vienmēr atstājot labu iespaidu”, fokstrotu, Bostonas valsi, kas dejojams ar ritmu un grāciju, un tango, kas, ar pareizu mūzikas izjūtu dejojot, ir bauda katram dejotājam. Toties no Amerikas nākušais čarlstons, kas bagāts dažādām variācijām, “pie mums cieņu nav guvis un arī neiegūs”.
Arī “Elegantā Rīga” 1929. gada 1. novembrī pauda, ka “Rīgā dejo ļoti slikti un par deju maz interesējas”. Esot kuriozi, ka pat tie, kas katru gadu divas trīs nedēļas mācās pie deju skolotājiem ārzemēs, Rīgas izrīkojumos sāk dejot “pēc vecā parauga”. Vēl viena problēma – Rīgas džezbendi spēlē pavisam citu tempu nekā ārzemēs. Rīdziniekiem esot savs temps, un lēni neviens negrib dejot.
“Atpūta” regulāri informēja par jaunumiem deju modē – piemēram, 1931. gadā nāca modē “modernā salondeja” rumba, kas “silda asinis kā šampanietis”. 1938. gadā par modes kliedzienu kļuva lambetvoks – “jauna deja, kas iekaro pasauli” – un dziesmiņa: “Vienmēr ielās klejojam,/ It kā deju dejojam/ Tas ir lambetvoks./ Aiziet diena, nakts,/ nerimst soļu takts…” skanēja arī Latvijā.
1939. gada 23. jūnijā žurnālā “Atpūta” deju skolotājs Verners Bundža sprieda par atšķirībām starp dejošanu deju zālē un zaļumballē, secinot, ka “lauciniekiem kā konservatīvākai tautas daļai un nacionālo tradīciju glabātājai īsti “pa kājai” ir vecās un tautiskās dejas”. Tomēr, ja nu griboties ko modernu, tad dejošanai brīvā dabā vislabāk piestāvot svings, tango, lambetvoks. “Slīdošās dejas” fokstrots un angļu valsis gan labāk atbilstot iekštelpām, bet pie labas gribas var dejot arī pa zālīti, jo angļu valsi provincē joprojām vēl visur dejojot kā Vīnes valsi, tikai lēnām. Savukārt fokstrotu mūsu temperamentīgie mūziķi parasti spēlējot par ātru. Toties “slovfokstrots, rumba un pasodoble gan ir skaistas dejas, bet – tikai uz parketa rutinētu dejotāju izpildījumā”. Savukārt, pēc šā deju skolotāja domām, “ātro maršfokstrotu, ko sauc arī par “šīberi”, vajadzētu uzņemt kaitēkļu sarakstā un apkarot tikpat nesaudzīgi kā maijvaboles”.
Varbūt šajos priekšrakstos vērts pa jokam ieklausīties šobrīd, kad vēl priekšā gandrīz viss augusts – zaļumbaļļu mēnesis?
Uzziņa
Cenas Rīgas jūrmalas restorānā “Lido” līdz plkst. 21 (20. gs. 30. gadi)
Angļu stila brokastis – Ls 1,70.
Pusdienas – Ls 1,80 līdz 2,80.
Kafejnīcā kūkas – 30 santīmu, tase kafijas – 50 santīmu.
