Jāņi un joga 1
Varam paturēt sev skaidru ziņu, ko vēsta latviešu saulgrieži, – tā ir iespēja piedzīvot pilnbrieda un auglības, dabas cikla svētkus. Taču citām tautām ir atšķirīgi rituāli, kas piederas saulgriežiem. Tos iepazīstot, paplašinām savu kultūras perspektīvu. Tātad Jāņus iespējams piedzīvot dažādos veidos.
“Mums, mazai nācijai, ir daudz bažu par savu nacionālo identitāti, tas liek būt noslēgtiem, turēties vien savos ietvaros. Bet mēs taču nevaram patentēt saulgriežu īpašo nozīmi! Tas nozīmētu piesavināties prieku, būt tam vienīgie saimnieki… Labāk nebaidīsimies justies apdraudēti, bet bagātināsimies ar jaunu pieredzi. Tas netraucēs mums, latviešiem, palikt savā identitātē, nenodarot tai pāri,” aicina Indra Majore-Dūšele. Arī Austrumos, tostarp jogas pasaulē, vasaras saulgriežus uzskata par enerģētiski ļoti spēcīgu laiku. Saulgriežu jogas festivāli ir iecienīti ļoti daudzās Eiropas valstīs un Amerikā.
Tas ir labvēlīgs laiks, lai visi kopā meditētu, garīgi praktizētu, enerģētiski uzlādētos, saņemtu iedvesmu un spēku. Kopā garīgi praktizējot, rodas cita veida pārdzīvojums un pieredze. Līdzīgi kā mūsu Dziesmu svētku kopkoris – tas ir daudz vairāk nekā dziedātāju kopsumma.
Vingrošana un meditēšana dabā ļauj gan garu sakopt, gan attīrīties no sārņiem. Līdzīgi, kā latviešiem Jāņu vakarā ejot pirtī. Saulgriežu laikā tiek veikti noteikti jogas vingrojumi, kas paceļ enerģiju. Īpaši strādā ar elpu, kas palīdz atmodināt iekšējo uguni.
“Pirmajā Latvijas festivālā pamanījām apbrīnojamo – cik dabiskā veidā jogas prakse savijas ar latviešu tradīcijām. Sikhi no Lielbritānijas, ģērbti īpašos tērpos un turbānos, vadīja savu uguns rituālu, kur netrūka viņu dziesmu un deju. Notika latviskā sadziedāšanās, goda gājiens, ugunskura vietas rotāšana un uguns plosta palaišana. Protams, visi izlaida pa dancim. Festivāla ārzemju viesi bija iedvesmoti apgūt latviešu kultūras paražas, savukārt mums bija interesanti izmēģināt citu tautu pieredzi. Nekādu pretrunu.
Dega ugunskurs. Bija skaista, skaidra nakts un pilnmēness – tas reti sagadās vienlaikus ar vasaras saulgriežiem.
Kā zināms, latviešu tradīcijā ir pieņemts sēdēt visu nakti ap uguni un dziedāt, kamēr uzlec saule. Festivālā rītu pie ugunskura gan sagaidīja vien neliels pulciņš – divi noguruši latvieši, trīs braši sikhi un nenogurdināmā spāņu mūziķe un jogas skolotāja Aleksija Čelunna, kura ne mirkli nenoņēma no galvas krāšņo vainagu un visu nakti aizrautīgi dziedāja. Pēc saullēkta viņa aizgāja gulēt, atstājot visiem kodolīgu zīmīti: “Šodien mani nemodiniet, tagad esmu latviete.””
36,6 °C konsultanteINDRA MAJORE-DŪŠELE,psiholoģe un psihoterapeite, deju un kustību terapeite, centra Miervidi speciāliste
Raksts publicēts 2015. g.
