Puķes un smarža 1
Jāņi ir brīdis gada ritumā, kad gaismas ir visvairāk – ir visgarākā diena un īsākā nakts. Viss plaukst, zied, ir dzīvīgs un smaržo. Šajos svētkos dabiski izjūtam – ir jābūt ārā! Jāņi nav svinami mājās pie galda, tie sagaidāmi laukā – zem plašām debesīm, visa ziedošā viducī. Lai varam priecāties par brīdi, kad auglība ir pilnbriedā. Jāņu laikā dabā ir ļoti daudz enerģijas. Ziedi un augi piedalās vasaras saulgriežu rituālā, jo enerģētiski ir ļoti spēcīgi. Kā zināms, lielākais auga labums rodams aromātā, smaržā. Ejot jāņuzālēs, plūcot tās, nesot, vijot vainagus, liekot galvā, šo smaržu saožam, sajūtam, uzsūcam. Ar acīm tveram ziedošā spirgtumu un košumu, klausāmies pļavas sanoņā. Piepildām visas savas maņas. Saņemam vasaras spēku.
Var jau tāpat vien pastaigāties pa pļavu un gremdēties ziedu aromātā, tomēr, darbojoties ar puķēm, tās plūcot, pinot un vijot vainagā, turam šo dzīvību savos pirkstos, saņemam vēl vairāk. Mūsdienu gudrais cilvēks var pielikt klāt arī moderno apzinātības metodi – esmu šeit un tagad – un tā pieredzēt esošo mirkli ar pilnīgu klātbūtni.
Tauta un dziesma
Jāņus veido visas rituāla sastāvdaļas kopā. Svētkus varam izbaudīt, ja piedalāmies. Piedzīvot gan nesteidzīgo gatavošanos, mājas pošanu un rotāšanos, gan pļavas burvību un vainagu pīšanu, gan ugunskura kurināšanu un līksmošanos.
Latvietis jau nevar bez dziedāšanas un dancošanas. Ir skaisti, ja spēj visu nakti dziedāt tautasdziesmas, bet diez vai ir daudz tādu ļaužu. Mums ir ļoti bagātīgs dažādu dziesmu klāsts, kas paceļ garu, stiprina kopības izjūtu un ielīksmo sirdi. Interesanti, ka latvieši zina vienas un tās pašas dziesmas, vismaz divus pantiņus noteikti. Viens sāk, citi uzreiz gatavi locīt līdzi…
“Satiekot citu kultūru cilvēkus, pārliecinājos, ka ne visiem ir šāda kopīgas dziedāšanas tradīcija. Piemēram, frančiem vai vāciešiem nācās ilgi domāt – vai ir kāda dziesma, ko visi zinām?! Tad vienojās, ka dažas ir, piemēram, šūpuļdziesmas,” stāsta Indra.
Uguns un cilvēks
Cilvēku vienmēr valdzinājusi uguns, droši vien tāpēc, ka tā ir ļoti nepakļāvīga un varena. Saulgriežu rituālā uguns stihija un enerģija ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Jāņos tā vienmēr ir klātesoša.
Uguni aizkurt, aizdegt, ap to rotāties, spēlēties. Rituāls apvieno uguni un sauli.
Vasaras saulgrieži ir brīdis, kad gaismas kļūst mazāk. Mirklī, kad saulīte riet un sākas tumsa, tiek iedegta uguns, lai tā spīdētu līdz rīta gaismai, kamēr saule atkal celsies.
Senais latvietis ticēja – viņš un viņa kurtā uguns ir svarīga, un saule uzlēks arī nākamajā rītā, gaisma nepazudīs. Cilvēks spēj būt līdzdalīgs dabas procesā, palīdzēt dabas ciklam, lai tas rit, kā paredzēts. Iznest gaismu līdz gaismai.
Jāņos joprojām kuram ugunskuru vai taisām ugunsratu, jāņuguni jeb pūdeli, kas pacelta kārts galā, vai veidojam uguns plostu, ko palaižam ūdenī. Skaisti, kad divas stihijas – uguns ar ūdeni – satiekas.
