Anda Buševica: Svinēšana kā darāms darbs 0
Latvijas simtgades svinēšana vēl nav galā. Atgādināšu, ka svētku programma plānota piecu gadu garumā, tā aizsākās 2017. gadā, ar Latgales kongresa vēsturiskā nozīmīguma atgādinājumu, Pirmā pasaules kara notikumiem un latviešu strēlnieku cīņām veltītām izstādēm.
Šogad pieminēsim Neatkarības kara simtgadi un Baltijas ceļa trīsdesmitgadi. Savu simtgadi svinēs mūsu augstskolas – Latvijas Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, arī – Latvijas Nacionālais arhīvs u. c.
1919. gada augustā tika pieņemts lēmums, ka Latvijā dibināmas mākslas augstākās izglītošanas iestādes – konservatorija un mākslas akadēmija. Vēstures nostiprināšana svētkos un atceres datumos turpināsies līdz 2021. gada 26. janvārim, dienai, kurā pirms simts gadiem Latvijas valsts tika pasludināta de iure.
Pagājušā gada nogalē uzspurgušais skandāls liek uzdot jautājumu – vai valstij ir vērts tērēties svētkiem? Tiesa, līdzīgi skandāli izceļas gandrīz pēc ikviena vērienīga valstiska pasākuma, un tā mehānisms ir paredzams kā Pavlova sunim. Tiek publiskotas algas vai tāmes, godīgais nodokļu maksātājs tās samēro ar sava maciņa biezumu un sāk uztraukties. Taču mani pārsteidza sabiedrības gatavība uzreiz piekrist viedoklim, ka valsts institūcijas neko labu jau nevar sarīkot.
Varbūt problēma jāmeklē dziļāk, aiz tāmēm un skaitļiem, tieši šai kopības sajūtas un uzticēšanās trūkumā? Vērts ielūkoties grāmatā iznākušajā, bet arī internetā bez maksas izlasāmajā valsts pētījumu programmas SUSTINNO ietvaros tapušajā kolektīvajā monogrāfijā “Apmaldījušies brīvībā: anomija mūsdienu Latvijā” (http://www.sustinno.lv/userfiles/sustinno-gramata-D.pdf).
“Anomija” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “bezlikumību” jeb stāvokli, kurā likumi nedarbojas. Reliģiju pētniece Agita Misāne šā termina skaidrojumā aizrakusies līdz pat Bībeles laikiem, anomija minēta stāstā par Sodomu.
Mūsdienu socioloģija šo parādību uzlūko nevis kā grēku un Dieva sodu, bet apzināmu un atrisināmu problēmu. Juku vai pārmaiņu laikos sabiedrībai, tās indivīdiem, nākas savu identitāti pārrakstīt no jauna, jo īpaši krasi tas notiek juku laikos, pārejas periodos, un tad gadās arī kādas nobīdes, reizēm sabiedrības mērķi ir mainījušies, taču indivīds tos vairs nespēj izjust kā savējos.
Mūsdienu Latvijā anomiju varam atpazīt pēc tās ārējām izpausmēm: krājumā raksti par dzīvošanu dažādās informācijas telpās, oficiālajiem un sabiedrības ieviestajiem svētku datumiem, analizēti aptauju dati par sabiedrībā valdošajām vērtībām un problēmsituācijām.
Viena no monogrāfijas autorēm, vēstures doktore Vita Zelče, intervijā Latvijas Radio skaidrojot anomijas jēdzienu, min jaunlatviešu vēsturisko piemēru, kuri spēja brīvlaistos zemniekus padarīt par nāciju.
Tās bija mērķtiecīgi un apzināti veidotas konstrukcijas – kopīgas idejas, lieli mērķi, arī rituāli –, ar kuru palīdzību tika paveikts šis darbs.
Tad varbūt arī simtgades svinēšana jāuztver kā darāms darbs?
Daudzi svētku tēriņus uzskata par izšķērdību, kamēr vien Latvijā ir neatrisinātas sociālas problēmas, un arī profesore Vita Zelče savā rakstā atsaucas uz internetā dzimušo uzsaukumu simtgadei domāto naudu ziedot vēža slimniekiem. Taču jaunlatviešu laikā sabiedrības latviskā daļa bieži vien bija daudz nabadzīgāka un sociālā ziņā pamestāka nekā mūsdienās, bet tas bija dižu un pašaizliedzīgu personību, kopēju mērķu laiks.
Man šķiet, ka ir vērts tērēt savu laiku un valsts līdzekļus, lai radītu vērienīgus pasākumus. Lai lepotos. Lai domātu plašāk, ģenerētu jaunas idejas, izzinātu pagātni. Un radītu jaunus rituālus.
Dažus no rituāliem esam saņēmuši mantojumā no nācijas dibinātājiem – Dziesmu un deju svētku kustība mūsdienās izrādījies labākais instruments, lai saliedētu diasporas latviešus. Salūts nepatīk suņiem, taču tas ir brīdis, kad valsts iedzīvotājiem nav vajadzīgs tulkojums.
Varbūt balto galdautu svētki šobrīd mums vēl liekas naivi, taču pirms pāris gadiem arī gaismas festivāls “Staro Rīga” man nelikās laba ideja, taču tagad nevaru pat iedomāties, kā citādi radīt svētku sajūtu un novembra slapjdraņķī izvilināt cilvēkus ielās.
Piedodiet, tēriņu pretinieki, bet man tik ļoti gribas svinēt. Vilināt no sevis ārā to labāko cilvēku baltā kreklā. Izdzīvot kopības sajūtu.
